Padomju laiku viesstrādnieki mainīja Latvijas iedzīvotāju nacionālo struktūru

Aizstāvot pozīciju par to, cik daudz patvēruma meklētāju Latvija tagad var uzņemt, amatpersonas par argumentu min arī to, ka Latvija padomju laikos pārdzīvojusi piespiedu migrācijas vilni. Iespējams, nevienā citā Eiropas Savienības valstī nav bijušas proporcionāli tik lielas iedzīvotāju sastāva izmaiņas kā tieši Latvijā. Sovjetizācijas gados padomju vara sūtīja uz šejieni tūkstošiem strādnieku un speciālistu, kuri visbiežāk palika šeit uz dzīvi.

Pēc okupācijas Latvijas tautsaimniecību iekļāva PSRS plānveida ekonomikā, nosakot, ko un cik daudz ražot. Ar Maskavas rīkojumu sākās industrializācija. Īsā laikā uzbūvēja aptuveni 200 lielas rūpnīcas, taču ražošana balstījās uz ievestajām izejvielām un ievesto darbaspēku.

„Ir viens skaitlis, ka no 1945.gada līdz 50.gadu vidum sakarā ar šo industrializāciju ir ievesti ap 500 tūkstoši darbinieku. Tad vēl figurē skaitlis, ka līdz 80. gadu beigām ir aptuveni 700 tūkstoši cilvēku. Viņi tika aicināti uz pastāvīgu dzīvi. Tika aicināti būt saimniekam, un šiem cilvēkiem tika iegalvots, ka viņi šeit ir ļoti, ļoti nepieciešami. Tāpēc varbūt ir viņiem apziņa, ka viņi šeit atbraukuši palīdzēt, bet mūsu apziņa, ka neviens viņus šurp neaicināja,” skaidro Kara muzeja pēckara vēstures nodaļas vadītāja  Sarmīte Baltiņa.

Būtiski mainījās Latvijas nacionālā struktūra: 1935.gadā 63% Rīgas iedzīvotāju bija latvieši, bet 1996.gadā - tikai 38%. 

„Problēma, kas ir vēl šodien. Jo šie - sauksim viņus par ilgstošajiem imigrantiem, ja tādu terminu var lietot, – viņi neintegrējās Latvijas sabiedrībā. Mums pastāv kaut kādas divkopienu valsts iezīmes. Viņi joprojām ir saglabājuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu,” saka Baltiņa.

Vēl viens imigrācijas vilnis draudēja sākties 80.gadu beigās līdz ar plānu Rīgā būvēt metro. „Bija plašas demonstrācijas ar lozungiem „Pārtraukt imigrāciju”, „Nē – metro”. To “Nē – metro” galvenokārt tāpēc, ka bija paredzēts ievest ap 10 tūkstoš strādnieku, kas celtu to metro un paliktu šeit,” atceras Baltiņa. 

Viens no spilgtākajiem padomju industrializācijas politikas piemēriem ir Ogre. Pēckara gados Ogre bija peldu un gaisa kūrorts. Gluži kā Jūrmala vai Mežaparks, tikai miniatūrā. Pilsēta radikāli mainījās 60. gadu vidū, kad sāka celt milzīgo trikotāžas kombinātu un vajadzīgo infrastruktūru. Koka vasarnīcu rajonu Zilo kalnu pakājē nojauca un uzcēla daudzstāvu namus kombinātā strādājošajiem.

„Mainījās ne tikai apbūve, bet arī pilsētas veidols, tradīcijas, gaisotne. `Šis vairs nebija kūrorts. Ja celtniecības sākumā solīja, ka kūrorta statuss tiks saglabāts, bet nostādnes mainījās un par galveno mērķi kļuva saražot vairāk dzijas, vairāk džemperu. Par kūrortu tika aizmirsts,” stāsta Ogres vēstures un mākslas muzeja direktore Evija Smiltniece.

Trūkstošo darbaspēku iepludināja no visas Padomju Savienības. Desmit gados iedzīvotāju skaits Ogrē pieauga trīs reizes un sasniedza 27 tūkstošus. Kombinātā strādāja 26 tautību cilvēki, un 80. gados bija arī strādnieki no Vjetnamas. Vjetnamieši vēlāk aizbrauca, bet vairums iebraucēju palika Ogrē. „Šajā procesā pilsēta ir zaudējusi savu seju, identitāti un vēl arvien nav īsti atguvusi. Tagad arī saskaramies ar šo problēmu - kas mēs ogrēnieši īsti esam? Tiek meklēts pilsētas zīmols,” stāsta Smiltniece.

Tautas atmiņā palicis arī periods, ko dēvē par gucuļu laikiem.1967. un 1969.gadā Latviju piemeklēja postoša viesuļvētra, kas mežos izgāza miljoniem koku. Izpostītās meža audzes novāca vairākus gadus, bet vietējo darba roku nepietika. Uzaicināja strādniekus no Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas. Sevišķi aktīvi meža cirtēji bija gucuļi no Aizkarpatiem, un daļa palika te dzīvot.

„Viesstrādnieki tolaik bija vajadzīgi,” saka Stepans Drozdovs, kurš 70.-80. gados bija kolhoza “Iecava” priekšsēdētāja vietnieks un padomju saimniecības “Zālīte” direktors. Baltkrievi un gucuļi ravēja milzīgos biešu laukus, vāca ražu un fasēja dārzeņus. „Cik darba apjoms bija cilvēkiem, tik arī brauca. Mēs parasti ņēmām darbā tos, kurus jau zinājām, ka tie ir strādātāji. Viņi brauca parasti peļņā - strādāja sestdienas, svētdienas, bez brīvdienām. Vietējie strādāja gan saimniecībās, gan bija arī piemājas saimniecībās. Saimniecībā nostrādā, tad piemājā. Un nespēja tikt ar tiem darbiem galā,” stāsta Drozdovs.

No tīrumiem viesstrādnieki pazuda līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, kad iebraukšanai vajadzēja vīzas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti