Ielas garumā

Radošie kvartāli Daugavpilī

Ielas garumā

Ielas garumā. Daudzeses iela

Ielas garumā. Daugavpils Mežciems

Otri Ķemeri Daugavpilī. Kas šodien palicis pāri no reiz varenā kūrorta?

Savulaik ekipāžas ar līksmiem daugavpiliešiem devās prom no pilsētas uz vasarnīcu ciemu Poguļanka (pastaigu vieta – krievu valodā), lai priežu mežā elpotu svaigu gaisu, pastaigātos grāfu Plāteru-Zībergu privātās sanatorijas parkā vai apmeklētu vietējo restorānu un kabarē.  Mūsdienās Poguļanka ir zināma kā Mežciems – viens no Daugavpils mikrorajoniem, kurā līdz šim nebija iznācis iegriezties. Kāpēc turp aizbraucu? Ieinteresēja dažu vietējo kultūras mantojuma pētnieku izteiktais salīdzinājums ar Mežaparku un Jūrmalu. Un jāatzīst – vismaz man Mežciems kļuva par atklājumu.

ĪSUMĀ:

Mežciems atrodas 7 kilometrus no Daugavpils centra, un līdz 1946. gadam agrākais vasarnīcu ciemats piederēja Līksnas pagastam. Pirmais iespaids, iebraucot Mežciemā – paskumja nomale ar nelielām koka mājelēm un ne sevišķi rūpīgi koptu apkārtni. Tomēr zināma līdzība ar Jūrmalu ir: arī Mežciems izstiepies garumā priežu mežā un no vienas puses to, gluži kā Lielupe Jūrmalu, apskauj Daugava. Labāk ieskatoties, šur tur pavīd arī pa kādai kokgriezumiem rotātai vasarnīcai vai ambiciozai jaunāko laiku savrupmājai.

Kad tiekam līdz bijušās sanatorijas “Mežciems” slēgtajiem un rūsas klātajiem vārtiem, atkal prātā nāk salīdzinājums ar Jūrmalu, jo Mežciemu kādreiz dēvēja par otriem Ķemeriem. Un, gluži tāpat kā Ķemeros, vairāk nekā 100 gadus dzīve ciemā griezās ap sanatoriju.

Daugavpils sanatorija "Mežciems"

“Ikviens vietējais kaut kādā veidā bija saistīts ar sanatoriju: vai nu strādāja tur, vai izīrēja istabas viesiem, vai, kā mans vectēvs, no Daugavpils veda šurp atpūtniekus zirgu ekipāžās, kamēr vēl nebija taksometru,”

stāstīja Kristīne Posevina no Magoņu ielas.

“Es tur uzaugu, jo mana mamma Valentīna Alika strādāja par medmāsu sanatorijā. Ļoti labas atmiņas palikušas, jo sanatorijā notika daudz kultūras pasākumu, piedalījos arī parka sakopšanas talkās un braucu ekskursijās kopā ar sanatorijas darbiniekiem. Kūrmājā valdīja īpaša noskaņa, un vēl tagad atceros, kā tur smaržoja parketa grīdas. Atceros sēravotu un dažādas dziedniecisko vannu procedūras. Tas bija tik sāpīgi, kad 90. gados viss panīka un sanatoriju slēdza,” atzina Kristīne.

Zīme uz Daugavpils sanatorijas "Mežciems" vārtiem.

Kristīnes atmiņas saistās ar padomju laiku, kad sanatorijā vispirms ārstēja plaušu slimniekus, bet no 1959. gada sirds un asinsvadu kaites, turklāt tika atvērta arī bērnu nodaļa. Diemžēl sanatorijas privatizācija līdz šim bijusi neveiksmīga, un cauri žogam redzams, ka lielākā daļa ēku pārvērtušās graustos, bet parks gadiem ieaudzis krūmos. Par seno godību liecina vien kūrmājas sarkano ķieģeļu ēka Daugavas stāvajā krastā, kas saglabājusies vēl no dziednīcas ziedu laikiem 19. gadsimtā.

Kā Poguļanku atklāja pasaulei

Līdz Latvijas valsts nodibināšanai un agrārajai reformai zemes Daugavas labajā krastā, kur atrodas Mežciems, piederēja Līksnas muižai. Līksnas muižas pēdējais īpašnieks Jans Kazimirs Jozefs Plāters-Zībergs (1850–1922) atklāja Poguļanku pasaulei. Līksnas muiža 19. gadsimtā ir kultūras centrs, kurā viesojas Plāteru-Zībergu plašā radu saime no Eiropas, līdzi vedot arī mūziķus un māksliniekus. 

Atbraucēji slavē skaisto dabu upes krastā un priežu meža dziedinošo gaisu, bet grāfam rodas ideja par privāta balneoloģiskā (minerālūdeņu un dūņu pielietošana ārstniecībā) kūrorta un vasarnīcu ciema izveidi. 1883. gadā arhitekta Vilhelma Neimaņa vadībā top projekts Poguļankas kūrmājai Daugavas krastā iepretī kuģīšu piestātnei. Der pieminēt, ka 1903.–1905.gadā Vilhelms Neimanis projektē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēku Rīgā un pats kļūst arī par pirmo muzeja direktoru.

Kūrorts ar savu elektrostaciju

Vēsturniece Brigita Madelāne izpētījusi, ka Poguļankā tiek uzbūvētas 117 atpūtas mājiņas, trīs prāvas pansijas tipa ēkas, viesnīca, teātris, bibliotēka, aptieka un iekārtots plašs parks. Kūrortam ir sava elektrostacija, ūdensvads, telefona un telegrāfa sakari. Īpaši iecienīta ir dziedniecība ar kumisu (ķēves piens – red.) un ārstnieciskiem dubļiem no tuvējiem Trikartu ezeriem. Sanatorija piedāvā arī augsta spiediena dušas, minerālvannas, priežu, ogļskābās gāzes un elektriskās sausā gaisa vannas.

Uz Poguļanku brauc aristokrāti no Krievijas un Rietumeiropas, un līdz Pirmajam pasaules karam kūrorts katru gadu uzņem vairāk nekā tūkstoš turīgu vasarnieku.

Diemžēl kara laikā kūrorts tiek izpostīts, bet 1929. gadā privāts uzņēmums “Līksna” sanatoriju atjauno. Raksta sākumā minētie līksmie izbraucieni pieder Latvijas brīvvalsts laikam, kad tiek izvēlēti arī Mis un Misters Poguļanka, bet ciemā ir vairāk nekā 100 vasarnīcu, darbojas Mukāna koloniālpreču veikals Daugavas ielā un kino “Ēdene.” 1937. gada 30. janvārī Poguļanku pārdēvē par Mežciemu, un tiek izveidota Mežciema kūrorta komiteja. Tālāko ciema attīstību pārtrauc Otrais pasaules karš, lai gan sanatorija turpina darboties visus vācu okupācijas gadus un tur ārstējas vācu armijas karavīri.

Uzauga sanatorijā

To laiku labi atceras kāds cits mežciemietis Mihails Tkaļičs. Viņa jaukā privātmājiņa ar košo dārzu atrodas tieši pretī sanatorijas parkam pašā Mežciema centrā. Tkaļiči nāk no Ukrainas, kur 30. gados cieš no padomju varas represijām. Bēgot no bada, māte ar bērniem nokļuva Pleskavas apgabalā, bet kara laikā vācieši viņus atveda uz Latviju, lai nodarbinātu kā laukstrādniekus vietējo zemnieku saimniecībās. Tikai nejaušības pēc Mihaila Tkaļiča māte sāka kurināt krāsnis un mazgāt veļu sanatorijā.

Ģimene pabija arī Kurzemes katlā, bet pēc kara atgriezās Mežciemā, jo tur dzīvoja divas latviešu sievietes, kuras viņu ģimenei palīdzēja kara laikā.

“Un citur jau arī nebija, kur atgriezties,” nosaka Mihails Tkaļičs. Mihaila mamma sāka strādāt virtuvē, kas pēckara badā un trūkumā vismaz ļāva izdzīvot, bet puika faktiski uzauga sanatorijā. Viņa atmiņā palicis parks ar daudzajām takām, kur katru rītu varēja satikt skrējējus un vingrotājus, vannu iestāde un zirdziņi, kas mucās ved ārstnieciskās dūņas no ezeriem. Protams, arī spridzekļu un munīcijas pilnie pēckara meži ar nervus kutinošām izklaidēm, bet visvairāk – kinoseansi sanatorijas klubā.

“Skatījos, skatījos filmas, kamēr sāku palīdzēt kinomehāniķim, bet pēc tam jau viens pats rādīju kino,” stāsta Tkaļiča kungs. “Gribētos, lai te tiek atjaunota tieši sanatorija, jo kādreiz taču Mežciemu dēvēja par otriem Ķemeriem.”

Skola, kurā atļāva radoši izpausties

Mihails Tkaļičs pēc kara mācījies vietējā pamatskolā, kas atrodas vienā ciema malā pārsimt metru no šosejas, mežā. Skola nodibināta 1938. gadā kā Mežciema Draudzīgā aicinājuma pamatskola latviešu bērniem. Atklāšanā esot piedalījies toreizējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Pēc kara Mežciemā apmetas dažādu tautību ļaudis no Padomju Savienības republikām un skola pāriet uz mācībām krievu valodā. Vecajai ēkai piebūvē divus jaunus korpusus, bet 80. gados bērnu paliek maz un skola tiek slēgta. To man pastāsta Jeļena Žukova no Mežciema biedrības un tēlaini apraksta 1994. gada 1. septembri, kad skola uz dažiem gadiem atdzima no jauna.

“Toreiz tā bija vai vienīgā skola Daugavpilī, kurā krievu bērni mācījās latviešu valodā,” pastāsta Ļena. “Direktors Jānis Kivriņš apstaigāja katru māju, kurā dzīvoja skolas vecuma bērni, un pārliecināja vecākus. Tā mēs tur stāvējām – kādi 40 apkārtnes zēni un meitenes. Mana pirmā skola atļāva radoši izpausties, katram bija iespēja attīstīt savas individuālās spējas, bet pats galvenais – mums visiem ļoti patika (un vēl arvien patīk!) mācīties.”

Skola darbojās piecus gadus, bet pēc tam mežciemnieki pārgāja uz latviešu skolu Daugavpilī. Kādu laiku telpas vasarās izmantoja sporta nometnēm, bet nu jau vairākus gadus valda klusums. Vienīgo dzīvību tur uztur kāda privātīpašnieka zirgi, kuri izvietoti saimniecības ēkās. Mežciema iedzīvotāju biedrībai ir vairākas idejas, kā šo vietu attīstīt.

“Šeit ir brīnišķīga daba, daudz biotopu, tāpēc izstrādājām projektu pastaigu takai tieši ģimenēm ar bērniem. Nākotnē varētu izveidot arī rehabilitācijas centru, iesaistot zirgus veselības terapijā,” spriež Ļena. “Bet mans sapnis ir  atvērt šeit ekoskolu vai bērnudārzu, jo daba taču ir mūsu galvenais iedvesmas avots.”

Diemžēl pagaidām biedrībai nav izdevies atrast finansējumu nevienai iecerei.

Jūgendstils un bezstils

Irēna Voitāne, ainavu arhitekte no Mežciema biedrības, mudina doties dziļāk ciemā, kur ielas izvijas gluži kā meža celiņi, pamazām atklājot apkaimes burvību un īpatnējo šarmu. Te ir daudz koka māju un tikpat daudz pretstatu: jūgendstils un bezstils, vasarnīcas un zemnieku mājas, greznas pilis un noplukušas būdiņas, amatniecības pērles un “ķep ļep”paviršība.

Irēna Voitāne kopā ar dzīvesbiedru Oļegu Fogelmani, kurš ir Mežciema biedrības vadītājs, savulaik nopirka un skaisti atjaunoja nevienam nevajadzīgu graustu Plāteru ielā. Latvijas laikā šī vasarnīca piederēja Daugavpils ārstam pediatram Arnoldam Kalniņam, kurš kara beigās devās bēgļu gaitās un vēlāk izceļoja uz Ameriku.

Bijusī Daugavpils ārsta pediatra Arnolda Kalniņa vasarnīca Plāteru ielā.

No sirds priecājos par ēkām un Irēnas skaisti iekopto pagalmu, tāpēc nedaudz pārsteidz Oļega sacītais: “Es nožēloju, ka toreiz daudz ko izdarīju nepareizi. Nu, nevajadzēja likt plastikāta logus, bet gribējās ātrāk un funkcionālāk. Māja bija pavisam bēdīgā stāvoklī, koka rotājumi sapuvuši, bet tomēr vajadzēja vairāk atjaunot. Re, tikai dažas sirsniņas palikušas un smailes jumta korēs. Tās ir Mežciemam ļoti raksturīgas.”

Aktīvajiem iedzīvotājiem rūp koka arhitektūras saglabāšana

Irēna piebilst, ka pirms pāris gadiem rosinājuši pilsētas domi pievērst uzmanību Mežciema koka arhitektūrai, tās saglabāšanai, bet diemžēl pagaidām viņi nav sadzirdēti.

“Nav attīstības vīzijas. Mēs skrienam apkārt pa pasauli, lai apskatītu koka ēkas no 1913., 1914. vai vēl kāda tur gada. Bet pie mums tādu māju ir daudz, lai gan pēdējos divdesmit gados daļa ir vai nu nojauktas vai sapostītas,” emocionāli stāsta Irēna. Oļegs piebilst, ka jau pirms 20 gadiem vajadzēja izstrādāt īpašus noteikumus koka arhitektūras saglabāšanai Mežciemā. Cilvēki daudz ko nezina un neprot novērtēt, tāpēc reizēm der “uzsist pa pirkstiem”. Arī tad, kad viņš atjaunoja savu māju.

Piebilstu, ka vienu skaisti atjaunotu māju redzēju Tvaikoņu ielā, un Oļegs ar Irēnu vienā balsī uzteic kaimiņu veikumu. Diemžēl mājas saimniece nu jau devusies mūžībā. 

“Es vienmēr esmu teikusi, ka Mežciems līdzinās Jūrmalai, un man ļoti gribējās te dzīvot,” turpina Irēna.

“Un mēs neesam šo izvēli nožēlojuši,” piebilst Oļegs. “Man tā savā ziņā bija atgriešanās, jo mani vecāki ir no Dvinskas, lai gan lielu daļu sava mūža nodzīvoja Rīgā. Mans vecvectēvs pie Plāteriem-Zībergiem bija pārvaldnieks un jēgers (par medībām atbildīgais – red.)  vienā personā. Tur viņš satika Terēzi Čemis – jaunā grāfa Ireneuša guvernanti un vācu valodas skolotāju no Austrijas, kura kļuva par manu vecvecmāmiņu.”

Neilgi pirms raidījuma izskanēšanas ēterā no mežciemiešiem saņemu priecīgu ziņu: Daugavpils dome esot pārņēmusi Mežciema sanatoriju savā īpašumā. Nākotnē tur tikšot ierīkota sanatorija bērniem. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt