Baltijas ceļa gadadienā Latvijas Radio "Krustpunktā" studijā kinooperators, režisors Raits Valters. Viņš atminas 1987. gada 14. jūnija notikumus, kad filmējis pasākumos, kuros pirmo reizi ļaudis pulcējās pie Brīvības pieminekļa padomju laikā. Sarunas laikā pats atzīst, ka toreiz trīcējušas rokas. Kopš tā laikā sācis apzināti dokumentēt notikumus vēl pirms Atmodas. Filmējis arī Baltijas ceļu, Baltijas ķēdi uz Brīvības ielas Rīgā 1989. gadā. Tad jau bijusi droša sajūta.
Kā LNT ziņu operators daudzu gadu garumā bijis klāt dažādos notikumos Latvijā. Vēstot par Latviju šodien, Raits Valters ieliktu savā stāstā šīs dienas sajūtas. Stāstot par Helsinku grupas cilvēkiem tās būtu skumjas pārdomas, jo daudzi ir aizmirsti.
Pēc Raita Valtera domām, šodien ir svarīgi taisīt filmas par to, kā mēs sajūtam Latviju.
„Šodien ir svarīga tā sajūta, kā mēs jūtam Latviju. Es tagad taisītu [filmu] par to pašu Helsinku grupas cilvēkiem. Ir svarīgi ielikt to, kā viņi jūtas – vai viņi ir aizvainoti, vai viņi jūtas kā varoņi. Es tā nedomāju. Es domāju, ka ļoti daudzi ir nomākti,” saka Raits Valters.
Operators piekrīt, ka daudzi ir aizmirsti un „tas ir skumji”.
„Varbūt es ieliktu [filmā] šīs skumjas, šīs pārdomas, kādi viņi ir bijuši toreiz, jo ir tie kadri, kādi viņi ar dedzīgām acīm un kvēlojošām sirdīm gāja. Tagad tas ir mazinājies,” atzīst Valters, stāstot, ka cilvēki, kuri ir gājuši par Latvijas neatkarību, ir vīlušies.
„Cilvēki, kuri ir sēdējuši ilgi lēģerī un nometnē, ir iznākuši tad nesalauzti, bet tagad šis laiks viņus kaut kā dīvaini salauž,” uzsver Valters. "Viņi, var teikt, ka kļūst neticīgi.”
Pēc Valtera domām, pie vilšanās mēs paši esam vainīgi, ka esam pārmaiņu laikā uzticējuši varu nomenklatūras darbiniekiem, afēristiem un veikliem biznesmeņiem.
„Kaut gan es arī tajā laikā saskatīju daudzas lietas un es neesmu tādā ziņā vīlies, jo neesmu devis nekādu uzticības mandātu tādiem cilvēkiem, kas pēc tam varētu mani piečakarēt,” saka Valters.
