"Mums viens atskaites punkts ir 2000.gads, kad kungu māja nodega pilnībā. Palika četras sienas un četri skursteņi. Lielais jautājums bija – atjaunot vai pamest. Tomēr pieņēmām lēmumu, ka vajag atjaunot, un no tā brīža ir viena vēstures lappuse," Latvijas Radio raidījumā "Latvijas pērles" atklāj Oleru muižas saimnieks Kārlis Zemītis.
Rūjienas novada Jeru pagastā esošā Oleru muiža rakstos pieminēta 16.gadsimta vidū, kad toreizējais ordeņa mestrs Vilhelms Firstenbergs aizņēmies 1500 marku no kāda Johana Šungela, un par to mestrs izlēņojis viņam piecas zemnieku mājas ar vienu arklu zemes pie Oleru ezera. Toreiz dēvēta par Ohlershofu, pirmoreiz tika iezīmēta zviedru mērnieku kartē 1683.gadā.
"Jau 16.gadsimtā muiža parādījusies zviedru kartēs, iezīmēta ēka, pieminēts, kas ir bijis īpašnieks," atklāj Ieva Zemīte.
"17.gadsimtā stabili te iekārtojas Engelhartu dzimta. Ir zināms, ka viņu laikā nodega koka muiža, viņi ir tie, kas uzbūvē mūra kompleksu 18.gadsimta beigās."
Ir zināms, 1780.gadā nodega viena koka ēka un ap to laiku tiek arī būvēta jaunā mūra ēka.
"Mums izdevās atrast baltvācu literāta Lenca brāļa vēstuli, kur viņš pārmetoši raksta savam brālim, kāpēc tu vieglprātīgi esi bijis Oleros, tev ir nodeguši visi manuskripti, grāmatas un mantas," turpina Ieva Zemīte.
Savukārt no 1836.gada muiža no Engelhartiem pāriet īpašumā Krīdeneru dzimtai, un līdz pat agrārai reformai viņi dzīvo Oleros vairākās paaudzēs.
"Kad bija mūsu laika ugunsgrēks, varējām redzēt tik daudz nospiedumus uz sienām,
redzi, kā laiks iet, kā īpašums pāriet no tēva dēlam, mode mainās, mainās telpu plānojums. Katrs kaut kur iebūvējis durvis vai aizmūrējis logu, vai pārbūvējis trepes," atklāj Ieva Zemīte.
"Kad apmetums ir nobiris pēc ugunsgrēka, var daudz ko ieraudzīt. Tagad to vairs neredzēsim," piebilst Kārlis Zemītis.
Ugunsgrēks arī atsedzis zīmētus medaljonus vienā no telpām. Tie ir 18.gadsimta zīmējumi, kas attēlo dažādu laika posmu domātājus. Zīmējumi palēnām piedzīvo restaurāciju.
Pēc agrārās reformas Oleru muižā tika ierīkota skola, kas darbojas līdz 20.gadsimta septiņdesmito gadu vidum, un tad ēka vairākus gadus stāvēja tukša, līdz te sākās pirmās izpētes.
1989.gadā par muižas īpašniekiem kļūst toreizējās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas absolventi – koktēlnieki Kārlis Zemītis un Jānis Cīrulis.
Vēsturisku liecību attēlos par muižas plānojumu nav daudz. Ir zināms, kāds bijis telpu plānojums skolas laikā, ir kāda 1911.gada fotogrāfija un arī apmēram tajā pašā laika posmā tapis muižkunga dēla atmiņu zīmējums.
Ieva Zemīte rāda kādu sienu, kur bijuši skaisti gleznojumi ar antīkiem skatiem. Šovasar ir ieceres gleznojumus atsegt, restaurēt domāts nākamā gadā. Pagaidām nepieredzējis skatītājs var tikai nojaust, kāds šis gleznojums bijis, bet Oleru muižas saimnieki Ieva un Kārlis Zemīši spēj uzburt romantisku ainu, kura, paviršu skatu uzmetot, pirmā mirklī atklājas tik kā nolupis krāsu pleķis ar pāris iezīmētām švīkām. Vērīgāk ieskatoties, tiešām var ieraudzīt jaunu pāri. Vieglāk ieraugāmi ir blakus telpā atrastie domātāju portreti, arī uzzīmēti uz sienām. Te ir gan Vergilijs, romiešu dziesmu un dzeju rakstītājs, arī Homērs.
"Šī ir slavenā telpa ar sākotnējiem gleznojumiem. 1988.gadā, kad Rundāles speciālisti braukāja pa Latviju, tad arī tika atklāti Oleru sienu gleznojumi," stāstījumu jau par citiem sienu gleznojumiem muižā turpina Ieva Zemīte. "Bija ļoti skaists erotiskais gleznojums. Viņš ir labi dokumentēts, fotografēts, bet tā liktenis ir tāds, kāds ir, varbūt kādreiz tiks atjaunots."
Minētie sienu gleznojumi, kurus atklāja pagājušā gadsimta 80. gados, ierindoja Oleru muižas kungu namu valsts kultūras pieminekļu sarakstā.
Oleru muižā lietām ir iespēja piedzīvot otru mūžu. Kādas greznas pildiņu durvis ilgus gadus glabājušās mājas bēniņos. Kārlis Zemītis lēš, ka tas ir kopš muižas pārbūves laikiem, kad likvidēta apaļā zāle, tad tās noglabātas labākiem laikiem.
"Labākie laiki ir pienākuši, tās tagad ir iebūvētas vietā, kur bija neglītas 30.gadu durvis," atklāj Kārlis Zemītis.
"Laika posmiem jāseko, ir turīgāki un trūcīgāki laiki. 30.gados Latvija vēl attīstās un aug, būvniecībā detaļas ir ātri un lēti uztaisītas," piebilst Ieva Zemīte. "Cenšamies katrai lietai dot iespēju dzīvot otru reizi, ja ir laba un kvalitatīva."
Savukārt pretī nama galvenajai ieejai spoži mirdz nesen atjaunota zāle baltām sienām, durvīm un melnbaltu koka grīdu. Izrādās, kas nevarēja atļauties marmora grīdu, krāsoja koku.
"Ceram atklāšanu organizēt augustā, iecerēts, ka blakustelpā būs koncertzāle. Šī būs parādes ieeja ar vēsturiskām kāpnēm," bilst Ieva Zemīte un uzreiz norāda uz divām durvīm, kas nav "pilnīgi dvīņi", jo katras nāk no cita objekta, bet viņām ir otrs mūžs.
Zemīši atklāj, ka ne jau uzreiz viņi pievērsušies muižas vēsturiskajai atjaunošanai.
"Sākam interesēties par veco būvniecību, kad muiža nodega. Līdz tam likās, kā Kārlis saka, paši jauni un gudri, un visu zinām. Nebūtu tālu bijis no eiroremonta domāšanas veidā. Tas, ka nav naudas, citreiz ir labi, cilvēks neizdara kļūdas," stāsta Ieva Zemīte.
"Kad muiža nodega, mums parādījās gara radinieki, atbalstītāji, kas teica, nedariet tādu muļķību un vēl tādu. Tu lēnām sāc lasīt, sāc izprast materiālu, kāpēc tas ir tāds, kāpēc vienu nevar likt ar otru kopā. (..) Iekšējā vēlme ir, lai vismaz simt gadus stāv."
Muižas pagalmā un dārzā košumkrūmus Ieva Zemīte ir veidojusi, ņemot vērā parku un dārzu iekārtošanas tendences 19.gs.beigās. Turklāt katrs stāds Oleros ir īpašs.
"Viņiem visiem ir kaut kāda izcelsme, segliņi nāk no Ungurmuižas, otra segliņu grupa no Dubnas, vēsturiskās rozes – no Rundāles. Ceriņi no blakus muižas Endzeles, kas arī piederēja Krīdeneriem," atklāj Ieva Zemīte.
Citi ceriņi ir atceļojuši no netālās Tāšu muižas, bet no kādreizējās Valdekas muižas – filadelfi.
Arī dārzs Oleros top pēc seniem principiem. Jau viduslaikos daudz bijuši pie klosteriem dārzi, kur audzēja kastēs garšaugus, ārstniecības augus. Tiesa, Oleros ir arī praktiski iemesli, kāpēc kastēs aug estragons, lupstājs, armēņu loki, maurlociņi, mārrutks, mārsils, gaiļpiešu lapiņas un raudene – zem uzbērtajām dobēm ir bruģēts laukums.
Oleru muižā līdztekus stāstiem par vēsturi un pastaigu takām var baudīt koncertus un piedalīties radošās darbnīcās. Zemīšu pāris vēlas šo namu pārvērst par pieejamu ēku kultūras, mākslas un vēstures mīļotājiem.
