Izstādes pirmā telpa veidota kā vagons, ar kuru cilvēki tika aizrauti izsūtījumā, otrā telpa ataino pavisam sadzīvisku tā laika Rīgas ikdienu, bet trešā telpa ir tumšā istaba, kurā skan skarbas represēto cilvēku liecības.
Jaunā izstāde Okupācijas muzeja pagrabā ir pamatekspozīcijas papildinājums, kurā mazāk runāts faktu, bet vairāk emociju un sajūtu valodā. Desmitgade no 1940. līdz 1950. gadam izvēlēta tādēļ, ka tā, sākot ar Molotova-Ribentropa paktu, kļuva īpaši traumatiska jaunajai nācijai, teju pilnībā izsitot pamatu zem kājām.
Izstāde cenšas atklāt šī laika cilvēku dzīves izjūtu, blakus parādot gan it kā pavisam ikdienišķo dzīvi Rīgas ielās, gan vienlaicīgi paralēli tai notiekošās vardarbīgās represijas.
Izstādes apmeklētājs vispirms nokļūst telpā, kas veidota kā vagons.
Kā stāsta izstādes veidotāja Lita Zemvalde, tā simbolizē vienu lielu represīvu instrumentu, ko izmantoja abi okupācijas režīmi. Telpa ir lopu vagona izmērā, tajā ir aizrestots lodziņš, pa kuru var skatīt nofilmētu ceļu, kāds tas tiešām varēja izskatīties, braucot uz Sibīriju. Telpā var iepazīt dzīvesstāstus un dažādus zīmīgus priekšmetus.
„Mums būs šī saujiņa ar smiltīm, kas tika paņemta vēl īsu brīdi pirms aizbraukšanas prom no Latvijas," saka Zemvalde. "Mums būs pretēji priekšmeti – gan kristību kleitiņa, gan kapu dvieļi. Viens ir paņemts no Rīgas līdzi projām uz Sibīriju. Otrs atkal ir tapis Sibīrijā un paņemts šeit uz Rīgu. Domājot par cilvēkiem, kuri meklēja dažādus iekšējus un ārējus resursus, kas viņiem palīdzētu ticēt, ka viņi atgriezīsies mājās un ka viss būs labi, mums ir kāda latviešu leģionāra lūgšanas vārdi, ko viņam pirms došanās frontē bija iedevušas māte un māsa," klāsta Zemvalde.
Izejot caur vagonu, skatītājs tālāk nokļūst Rīgas tā laika ikdienas dzīvē. To atspoguļo fotogrāfiju kolāža, kura tiek projicēta uz spoži baltiem krekliem, kas izvietoti viens pie otra un saistās ar dažādām zīmīgām asociācijām.
„Kāpēc baltie krekli? Tā jau ir mūsu tauta, uz kuras viss, kas notiek, projicējas. Kaut vai, ja atsauc atmiņā šos pašus dziesmas vārdus par sirdsapziņām, mēs varam pārdomāt, kas ir tās mūsu sirdsapziņas, vai tās ir baltas vai nav," norāda viens no izstādes veidotājiem Kārlis Dambītis.
"Uz krekliem skatāmi fotoattēli no šī paša perioda. Mēs nokļūstam tādā ikdienas dzīvē. Okupācijas varas mainās, bet tās mājas un ielas jau paliek. Ikdienā, cilvēkiem dzīvojot un staigājot, protams, ir šī apziņa, ka kaut kas notiek pasaulē – ir Otrais pasaules karš, ir pēckara periods, sākas jau arī Aukstais karš. Šajā brīdī ir vēlme atjaunot neatkarību - varbūt kaut kur dziļi zemapziņā - bet tā nav piepildāma.
Biedējošākā ir tā apziņa - ja tu nebūsi kopā ar šo varu, tad tevi sagaida vai nu vagons, vai arī tepat aiz sienas tu vari nokļūt citās telpās, kas būs daudz nepatīkamākas," saka Dambītis.
Aiz sienas tiešām arī ir minētās citas telpas – tā ir tumša istaba kā atsauce uz Stūra māju vai citām līdzīgām vietām, kurā skan dažādi sodīto un mocīto cilvēku liecības. Tie ir reāli cilvēku stāsti, ko ierunājuši aktieri.
Piemēram, aktrise Sanita Pušpure lasa Leontīnes Augustānes liecību: „Daugavpilī man bija mokas. Nogrieza manai blūzei visas pogas, brunčiem izvilka laukā gumiju. Kad man bija jāiet uz izmeklēšanu, man vajadzēja turēt apģērbu ar rokām. Mani tā sita, ka es varētu tikai turēt rokas pāri galvai un skaitīt lūgšanas. Tikai tā es varēju izturēt. Pēc tam man vēl teica – „ты твердая”."
Šī šausmu, pazemojumu un nāves līdzās pastāvēšana ikdienas dzīvei bija tipiska parādība Latvijas tautai traumatiskajā desmitgadē no 1940. līdz 1950. gadam, un par to arī – caur cilvēkstāstiem un dažādām citām liecībām - vēsta jaunā izstāde, kas tikko vaļā vērta Okupācijas muzejā.
