Ielas garumā

Ielas garumā. Zemeņu iela un zemeņu stāsti Jūrmalā

Ielas garumā

Ielas garumā. Jaunciema gatve, Aveņu, Baravikas, Gaileņu, Rudzu, Arāju ielas

Ielas garumā. Zemeņu iela un zemeņu stāsti Jūrmalā

Ogas pazuda, bet iela palika. Kā beidzās zemeņu gadsimts Jūrmalā?

Vēl deviņdesmito gadu sākumā daudzi jūrmalnieki krietnos daudzumos audzēja zemenes, kas šeit ievestas jau 19. gadsimtā. Deviņdesmito gadu sākumā importa ogas un pārmaiņu laiki šai jūrmalnieku nodarbei pielika punktu, bet līdz šai dienai Jūrmalā saglabājusies Zemeņu iela. Tur jau sestajā paaudzē dzīvo Anita Brūvele, kuras dzimtas vēsturē atspoguļojas Jūrmalas zemeņu gadsimts.

ĪSUMĀ:

Jūrmalas vasarām daudzus gadu desmitus bijusi zemeņu smarža. It īpaši Mellužos, Asaros un Vaivaros, kur zemeņu dobes aizņēma vai katru brīvo zemes pleķīti. Kopā ar Jūrmalas muzeja vēsturnieci Ingu Sarmu jau sen lolojām ideju par zemeņu stāstiem Jūrmalā, bet šā gada izcili karstajā jūlijā iecere beidzot tika īstenota.

Novadpētnieka Pētera Beltes grāmatā “Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni” (Rīgas Jūrmalā, 1935.) atrodu ziņu, ka pirmos zemeņu stādus uz Asariem 1877.gadā atvedis kāds francūzis Kortezi. No viņa vasarnīcas dārza zemenes izpletušās pa visu kūrortu.

Jūrmalas muzeja krājumā apskatāmas fotogrāfijas, kā Asaru stacijā speciālā vagonā iekrauj muldas jeb lielas kastes ar zemenēm, lai sūtītu uz Pēterburgu. Tā tas turpinājās līdz Pirmajam pasaules karam. Taču zemenes jūrmalnieki audzēja vesela gadsimta garumā – līdz pat deviņdesmitajiem gadiem –, kad importa ogu pieplūdums un dažādi citi apstākļi šo nodarbi pārtrauca.

No Jaunās par Zemeņu

Tomēr Jūrmalā palika Zemeņu iela, kas sākas Asaros un paralēli dzelzceļam izvijas cauri visiem Mellužiem. Ielas pirmais nosaukums ir Jaunā iela, bet “gardo” nosaukumu iela iegūst 1935.gadā.

Ielu tīkla izveide Mellužos sākas 1909.gadā, kad Majoru muižas īpašnieks barons Ernsts Firkss savā priežu mežā pāri Sēņu kalnam atļauj iemērīt Vasaras ielu. Zemi lauku ierīkošanai un māju celšanai Firksu dzimta sākusi iznomāt jau ap 1873.gadu. To apliecina sens dokuments, kuru man parāda mellužniece Anita Brūvele. Dzimtas arhīvā saglabāta arī kāda 1912.gadā krievu valodā rakstīta pastkarte, kas adresēta viņas vectēvam Jaunajā ielā 4 (Novaja uļica 4). Dzimta jau sestajā paaudzē joprojām mīt Anitas vecvectēva Jāņa Rudzīša celtajā, bet daudzkārt pārbūvētajā un labiekārtotajā namā Zemeņu ielā.

Mellužniece Anita Brūvele

Dokumentus un citas laikmeta liecības izpētījusi Anitas mamma Velta Zivtiņa. Viņa visu mūžu nostrādāja Valsts bankā, bet savai ģimenei atstāja vērtīgu kultūrvēsturisku aprakstu “Manas dzīves stāsts”, kurā varam izsekot Rudzīšu un citu mellužnieku gaitām laikmetu griežos.

Zemenes un mēslu kari  

Jānis un Lība Rudzīši no Salas pagasta ar diviem dēliem esot vieni no pirmajiem Zemeņu ielas līdumniekiem, kam barons iznomājis 2400 kvadrātmetru priežu meža uz stingriem noteikumiem. Nomniekiem bija jāizcērt mežs un jāizrauj celmi, lai iekoptu laukus un sakņu dārzu. Nozāģētos kokus varēja izmantot mājas celšanai, bet gar ielu bija jāizrok grāvji un jāierīko tiltiņi.

“Vecvectēvs jeb Baltbāržonkulis, kā viņu dēvēja bārdas dēļ, nolīda divus zemes gabalus abpus ielai, bet vienu pārdeva – peļņai,” stāsta Anita. “Tad sāka audzēt dārzeņus, bet pēkšņi no barona puses nāca ieteikums, vai varbūt pavēle, stādīt zemenes, jo tās labi augot meža augsnē. “

Zemeņu audzēšana Jūrmalā.

Tā nu visi kaimiņi – līdumnieki un zvejnieki - vairākās paaudzēs kļūst arī par zemeņu audzētājiem. Un zemenes aug brīnišķīgi, jo mēslošanai tiek izmantotas jūras aļģes. Taču jūras mēslu visiem nepietiek un Jūrmalā sākas tā sauktie ”mēslu kari”, ko lieliski aprakstījis mākslinieks Rolands Beitners savos “Jūras romantiķa memuāros.” Rudzīšu zemenes gan esot stiprinātas arī ar govs mēsliem, jo jaunākais dēls Pēteris Voldemārs noprecējis sievu, kam pūrā līdzi nāca govs.

Jūrmalas jūrnieki

Jūra paņēma vecākos dēlus

Anita stāsta, ka dzīve zvejnieku sētā bijusi visai skarba. Vētras laikā jūrā noslīkst abi vecākie Baltbāržu Rudzīša dēli Juris un Niklāvs, bet viņš pats brīnumainā kārtā izglābjas. Vecā saimnieka aprūpē paliek abu dēlu ģimenes un liela saimniecība. Tēva cerības saistās ar ģimenes pastarīti Pēteri Voldemāru, bet viņš 18 gadu vecumā aiziet strēlniekos, cīnās Ziemassvētku kaujās un vēlāk nokļūst vācu gūstā.

Rudzīši sāk atsperties tikai 20. gados, kad Pēteris Voldemārs pārnāk mājās un apņem strādīgu sievu Līnu Zelmu Legzdiņu no Lapmežciema “Bundžām.” Lai vairāk nopelnītu, Pēteris Voldemārs ne tikai iet jūrā, bet piestrādā arī kokzāģētavā un pie plostniekiem, vai ziemā zāģē ledu veikaliem. Viņa sievas Zelmas pārziņā paliek saimniecība un zemeņu lauki. Un jaunie nav vairs nomnieki, bet pilntiesīgi zemes īpašnieki. Jānis Rudzītis sagaida mazbērnus Veltu, Anitas mammu, un Gunāru un 90 gadu vecumā aiziet mūžībā.

Jānis Rudzītis jeb Baltbāržonkulis ir mazmeitu Veltu Rudzīti

Kā novēlējumu mazbērniem, viņš atstāj pamācību, kā pareizi dzīvot : “Lai notiek kas notikdams, tikai nemaisieties politikā! “

Sveši ļaudis zemeņu laukā

Taču pēc Otrā pasaules kara dzīve strauji izmainās – nodibinās padomju vara. Anitas vectēvam un vecaimātei nākas iestāties zvejnieku kolhozā “Uzvara” ar visu zemi. Jāturpina arī audzēt zemenes, bet apmēram 1000 kilogramu no ražas ik gadu jānodod kolhozam. Es neticīgi grozu galvu – vai tiešām tik daudz ogu varēja izaudzēt? Anita vien piebilst: lai izpildītu normu, vecmāmiņa neražas gados tirgū zemenes piepirka klāt. Bet ar to zemeņu epopeja un pārdzīvojumi vēl nebeidzas. Kolhozs no zemeņu plantācijām atsakās un tās sadala mazdārziņos, bet Rudzīšiem atstāj vien dārza tiesu.

Zemeņu audzēšana Jūrmalā

“Zelmai un Pēterim, droši vien, bija ļoti sāpīgi noskatīties, kā zemeņu laukā saimnieko sveši ļaudis,” spriež Anita. “Daži vispār dārzu ne ravēja, ne kopa, vienīgi vasarā atnāca un starp nezālēm meklēja ogas.”

Barona tīteņi

Deviņdesmito gadu sākumā ģimene atgūst krietni noplicināto zemi, bet, pilsētai būvējot un paplašinot ielas, šur tur tiek aizbērti grāvji. Rudzīšu lauki, kurā tik daudz darba ieguldījušas vismaz četras paaudzes, sāk applūst un pārpurvoties. Tā nu iznāk, ka politika, no kuras Baltbāržu Rudzis mudināja turēties pa gabalu, viņus tomēr ir “maisījusi un ietekmējusi visa mūža garumā.” Tā savā grāmatā secina Velta Zivtiņa.

Taču saruna Rudzīšu sētā nebeidzas uz skumjas nots. Anita pievērš manu uzmanību tīteņiem, kas bezbēdīgi lokās gar žogu un dārza būdiņu. Izrādās, ka arī tīteņi ir barona Firksa dāvana mellužniekiem. Viņš atvedis milzīgu maisu ar sakneņiem un vēlējis iestādīt gar žogiem, pagrabiem un būdiņām. Tā nu Mellužos tīteņi turpina vīties, bet zemeņu lauku vasaras pilnbriedā atradām vienā vienīgā dārzā Silu ielā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt