Zināmais nezināmajā

Termoiepakojums no Kanādas zeltslotiņas un bioloģiski mazvērtīgiem materiāliem

Zināmais nezināmajā

CRISPR metode. Gēnu rediģēšanas panākumi pēdējos gados radījuši diskusijas metodes ētiku

Starpkultūru stereotipi ikdienā: kā mainīt šos aizspriedumus

Nogriezt bizes, lai būtu kā visām. Trīs stāsti par latviešu iedzīvošanos trimdā

Otrā pasaules kara beigās daudzi latvieši, glābjoties no padomju okupācijas, devās bēgļu gaitās. Latvieši bija spiesti iedzīvoties trimdā, taču daļai tas pa īstam neizdevās pat divās paaudzēs. Zuze Krēsliņa-Sila, kuras vecāki bēgļu gaitās devās uz Vāciju un Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV),  Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā” atklāja, ka joprojām nejūtas piederīga nevienai no valstīm. Savukārt Mārtiņš Andersons, kura vecāki pēc Otrā pasaules kara savu dzīvi turpināja ASV, atzina, ka pašam šķiet – ja viņš nestāstītu, tad apkārtējie nezinātu par viņa latviešu izcelsmi. Aija Priedīte, kura četru gadu vecumā nonāca Zviedrijā, stāstīja, ka distanci starp iebraucējiem un vietējiem radījusi arī neizpratne par vēsturisko situāciju. 

Nejusties piederīgai nekur

Zuze Krēsliņa-Sila, bijusī Minsteres latviešu centra administratore, tagad dzīvo Latvijā. Viņa ir dzimusi ASV, vēlāk pārcēlusies uz Vāciju. Vecāki bēgļu gaitās ieradās Vācijas pilsētā Tībingenē, kur kā studenti dzīvoja nevis bēgļu nometnē, bet dzīvoklī.

“Mamma studēja zobārstniecību, tētis vēsturi. Mani vecāki dzīvoja dzīvokļos, kur vācieši bija izlikti ārā no tiem vai dzīvoja paralēli ar vāciešiem, un tas nebija nemaz tik vienkārši.

Skaidrs, ka vācieši nebija laimīgi, ka viņu dzīvoklī tagad ir ielikti svešinieki. Bija arī izteiciens “nolādētie ārzemnieki”,” stāstīja Krēsliņa-Sila. 

Vēlāk viņas vecāki aizceļoja uz Ameriku, kur abi cītīgi apguva angļu valodu. Līdztekus vēl bija vācu valodas prasme, tāpēc abi varēja turpināt studijas un veidot karjeru izvēlētajās profesijās. Tas, ka Zuze mazotnē runāja divās valodās – angļu un latviešu – izcēla viņu skolas bērnu vidū.

“Lielais vairums amerikāņu manā klasē nemācēja citu valodu, bet ļoti toleranta man likās tā vide. Bija arī tas kausējamā katla modelis “melting pot”. Tagad jau vairāk saka, ka nevajag gan visiem sakausēties kopā, ka katrs gaļas gabaliņš vai burkāns ir interesants,” viņa sprieda. 

Vēlāk, pārceļoties ar ģimeni uz Vāciju, Zuze, kura bija izaugusi raibajā Amerikas "zupas katlā", kā cittautiete saskārās ar nievājošu attieksmi no vietējiem. “Meklējot dzīvokļus, zvanot ar ļoti sliktu vācu valodu un amerikāņu akcentu, mūs uzskatīja kā kara pārpalikumu. Nākot no relatīvi akceptējošās, tolerantās Amerikas, tāda attieksme man bija šoks,” viņa stāstīja. 

Ar dažādu attieksmi Zuzei Krēsliņai-Sila sastopas joprojām, arī dzīvojot Latvijā. Viņa atzina: 

“Tā, kā es [esmu] uzaudzināta, – mēs nekur īsti neiederamies. Mēs neesam vācieši, mēs neesam amerikāņi.

Arī Latvijā, pie ārsta aizejot, es nezinu, kā tagad būs, tur jāklauvē pie durvīm vai nav. Es pieklauvēju, viņi atceras, ka esmu tā, kas klauvē pie durvīm, un prasa, kas jādara.  Esmu tā jocīgā Zuze no kaut kurienes, latvieši visi klusiņām sēž koridorā.”

Tēvs slēpa akcentu, mamma nogrieza bizes

Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētāja vietnieks, bijušā Latvijas Valsts prezidenta Gustava Zemgala mazmazdēls Mārtiņš Andersons ir dzimis Amerikā un par sevi saka – kā amerikānis skaļāk runāju, biežāk smaidu un neesmu tik konservatīvs, sastopot ko jaunu.

“Lai gan esmu audzināts latviešu ģimenē un mūsu mājās mēs runājām latviski, ārpus mājas es runāju angliski,

es gāju amerikāņu skolās, un man liekas, ka cilvēki, ja es nestāstītu, tad nezinātu, ka esmu latviešu izcelsmes,” stāstīja Andersons. 

Vecvecāki, pēc Otrā pasaules kara ierodoties ASV, sākotnēji strādāja smagu fizisku darbu un viņu atvasēm, Andersona vecākiem, skolas gaitas uzsākot, katram savā veidā bija jāiedzīvojas amerikāņu bērnu vidū – mammai galvaspilsētā Vašingtonā, tēvam – Napā, kas tagad zināma kā vīna dārzu teritorija.

“Mans tēvs ieradās mazā lauku pilsētiņā, viņš bija spiests skolā ātri noslēpt savu akcentu un izgudrot veidu, kā integrēties ātrāk Amerikas kultūrā. Savukārt mana mamma ar ģimeni ieradās lielā diplomātiskā pilsētā, tur iedzīvotājiem bija liela pieredze ar ārzemniekiem,” viņš stāstīja, vienlaikus atcerēdamies stāstu, ka viņa mamma skolā tik ļoti tika apcelta par garajām, blondajām bizēm, kas starp Amerikas pusaudžiem vairs nebija modē, ka caur asarām un dusmām tās tika nogrieztas. 

Zviedrijā distanci radīja neizpratne par vēsturisko situāciju

Literatūrzinātniece un valodniece Aija Priedīte, kura četru gadu vecumā nonāca Zviedrijā, stāstīja par to, kā garas bizes un kleita arī ziemā viņu padarīja par atšķirīgo zviedru vidē. 

“Zviedriem nekādi stereotipi pret baltiešiem nevarēja būt, jo viņi viņus nepazina. Viņi bija vienkārši svešinieki, bet stereotipi bija pret visiem ārzemniekiem, pret visu svešo,” stāstīja Priedīte. 

“No otras puses, liela nozīme zviedru izglītības sistēmā bija reliģijai. Nevaru pateikt, vai tas bijis visu laiku vai zināmu posmu, bet sākumskolā ļoti nozīmīgu vietu ieņēma Kristus līdzības ticības mācības stundās. Piemēram, stāsts par žēlsirdīgo samārieti katram bērnam ir iepotēts. Tas nozīmē, ka jābūt žēlsirdīgam, izpalīdzīgam. Es teiktu, ka pie zviedriem šī lieta ir darbojusies ļoti labi. Zviedros pamatā ir sajūta, ka jāpalīdz, bet tas nenozīmē, ka tu ar sirdi palīdzi, tu palīdzi tādēļ, ka tas jādara,” viņa skaidroja un norādīja, ka tas, ko zviedri darīja latviešu labā, bija ļoti augstsirdīgi. 

“Problēmas sākas ar to, ka karš beidzās, bet latvieši nebrauca atpakaļ.

Cilvēki stāstīja, kas bija noticis Baigajā gadā un kara laikā un kāpēc bija bēguši, bet pie daudzām lietām zviedru reakcija bija – bet, ja jums darīja pāri, kāpēc nesaucāt palīdzību?

Pilnīga neizpratne pret vēsturisko situāciju bija ļoti izteikta un no abām pusēm veidoja distanci,” stāstīja Aija Priedīte. Viņa starp zviedru meitenēm izcēlās ar garām bizēm un to, ka arī ziemā uz skolu bija jāiet kleitā, kamēr pārējām meitenēm bija bikses. 

“Šādi sīkumi bija tie, kur sadūrās. Zviedriem ļoti izteikta bija vienlīdzība, ka visām meitenēm ir tādas bikses, un tu nedrīksti atšķirties un būt ārpusstāvošs, bet es tajā laikā tāda biju,” atceras Priedīte.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt