“Rozins dzimis Mogiļevas guberņas Rogačovā, tāpēc arī radusies iesauka – Rogačovers,” stāstu sāk vēsturnieks, muzeja “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” izveidotājs un vadītājs Josifs Ročko. “Tagad Rogačova ir pilsēta Baltkrievijas Gomeļas apgabalā. Nākamā rabīna ģimene bija reliģioza, zēns ļoti agri iedziļinājās Torā un kļuva slavens kā brīnumbērns. Kad Rozinam apritēja astoņi gadi, skolotāji atteicās bērnu mācīt, žēlojoties, ka viņš tos apsteidzis attīstībā. Dzimto pilsētu nācās atstāt, tālāko izglītību Rozins ieguva Sluckā un Šklovā. 1881. gadā pēc apprecēšanās viņš apmetās Varšavā, tur apguva Toru dienu un nakti. Bet 1889. gadā jaunais rabīns saņēma uzaicinājumu kļūt par Dinaburgas hasīdu kopienas virsrabīnu.”
Kopš tā laika Rogačovers atstāja Dvinsku tikai vienreiz – kad sākās Pirmais pasaules karš, ebreju kopiena viņu evakuēja uz Petrogradu. 1915. gadā Petrogradā Rozinam iznāca tikties ar Nikolaju II, kad caram tika pasniegti Toras tīstokļi. Kad cars tuvojies, rabīns aizvēris acis un sācis čukstēt lūgšanu, slavējot Dievu par dāvāto iespēju redzēt valsts galvu. 1925. gada beigās Rozins pavisam atgriezās Daugavpilī.
“Rogačovers nepārtraukti strādāja. Viņam bija fenomenāla atmiņa un ass prāts, diezgan šerps un dažkārt neciešams raksturs. Rozins bieži atkārtoja: “Man nav laika.” Viņš nekad negāja, tikai skrēja. Pilsētnieki redzēja, kā Rozins strauji skrēja no mājām uz sinagogu, bet pēc tam atpakaļ. Vējā plīvoja viņa varenās “krēpes” – Rogačovers kopš bērnības negrieza matus, viena no versijām – viņš negribēja pārtraukt Toras apgūšanu pat uz tām dažām minūtēm, kuras būtu jāsēž bez kipas pie friziera. Daugavpils kristieši bija iesaukuši Rozinu par “trako rabīnu”, tomēr viņu cienīja, sauca viņu arī par “īstu rabīnu”. Un, ja necienītu, nebūtu atnākuši uz bērēm – tajās sapulcējās ne tikai ebreji.
Viņš augstu vērtēja nevis fanātismu, bet mīlestību pret izzināšanu. Un uz mutes nebija kritis. Reiz Rogačoveram pajautāja – kas ir labāk: vispirms izdzert glāzīti un tad lūgties, vai otrādi. Rozins atbildēja: “Vispirms izdzer glāzīti, jo labāk iedzert šņabīti un domāt par lūgšanu, nekā lūgties un domāt par šņabi”,” stāsta Josifs Ročko.
Rabīns Rozins sarakstījis daudzas grāmatas. Viņa dzīves laikā izdoti pieci sējumi viņa komentāru izcilā viduslaiku filozofa un teologa talmudista Maimonida rakstiem, kā arī citi darbi. Pēc Rozina nāves viņa skolnieki sagatavoja izdošanai vairākus skolotāja darbus. Alters Fukss, kurš pēc Rozina kļuva par Daugavils hasīdu virsrabīnu, kopā ar Rogačovera meitu Raheli Citronu nofotografēja rokrakstus un paspēja nosūtīt uz Ņujorku. Gan Fukss, gan Citrona gāja bojā, kad 1942. gada jūnijā tika likvidēts Braslavas geto.
1931. gada decembrī, viesojoties Daugavpilī, Rozinu apmeklēja izcilais ebreju dzejnieks Haims Nahmans Bjaliks. Viņš rabīnu raksturoja šādi: “No Rogačovera smadzenēm varētu uztaisīt divus Einšteinus. Viņā ir nesalīdzināma unikalitāte, un pret viņu jāizturas kā pret ebreju tautas dižu garīgo vērtību.”
“1936. gadā Josifs Rozins saslima, aizbrauca ārstēties uz Vīni un tur nomira. Par to, kam ir gods viņu apbedīt pie sevis, strīdējās Austrijas, Polijas un Daugavpils [ebreju] kopienas. Strīds tika izšķirts par labu pilsētai, kurā Rozins bija kalpojis daudzus gadus. Laikraksts “Segodņa” ziņoja, ka rabīna bērēs piedalījušies desmit tūkstoši cilvēku. Gaons tika apbedīts starp rabīnu Meiru Simhu un ugunsgrēkā bojātajiem 25 Toras tīstokļiem. 1939. gadā uz rabīna Rogačovera kapa tika uzstādīts piemineklis, kas veidots pēc vietējā arhitekta Nātana Kirša projekta. Par rabīna nāvi sēroja daudzas pasaules ebreju kopienas. Piemiņas dievkalpojumi notika virknē valstu, arī Palestīnā. Ik gadu gaona nāves gadadienā Daugavpilī un citās vietās tika rīkoti dievkalpojumi viņa piemiņai,” raksta Josifs Ročko savas grāmatas “Знаменитые евреи Латгалии” (“Slavenie Latgales ebreji”) pirmajā daļā.
Vecā ebreju kapsēta, kurā atdusas Rogačovers un citi pazīstami un ne tik pazīstami ebreji, pagājušā gadsimta 70. gados tika nopostīta, bet pēc ebreju kopienas lūguma daļa apbedījumu tika pārvietoti uz komunālās kapsētas tā dēvēto ebreju sekciju.
“Reizi gadā mēs šeit atnākam, pieminam mirušos, īstenojot keiveroves tradīciju. Zinu, ka Maskavā dzīvo Rogačovera mazmazbērni, bet viņi uz Daugavpili nekad nav braukuši. Vismaz man par to nekas nav zināms. Bet nedaudzie tūristi hasīdi, apmeklējuši sinagogu un muzeju, dodas pie Rogačovera kapa – viņš tiem ir ļoti svarīga personība.
Pirms gadiem pieciem mūsu muzejs no muzeja “Ebreji Latvijā” saņēma dāvanu – trīs portretus, tajos redzami trīs rabīni, kuru dzīve bijusi cieši saistīta ar Daugavpili. Tie ir Rogačovers, Meirs Simha (1843–1926), kurš šeit kalpojis gandrīz četrdesmit gadu, talmudists un daudzu grāmatu autors, kā arī Ābrams Īzaks Kūks (1865–1935), dzimis Grīvā, kas tagad ir daļa no Daugavpils, radījis reliģiskā cionisma filozofisko skolu, pirmais Palestīnas aškenazu virsrabīns. Portretu autors ir mūsdienu izraēliešu un amerikāņu mākslinieks Timurs Caku,” stāstu pabeidz muzeja “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” vadītājs.
