Atklātās vēstules, pazīstamas arī kā atklātnes – pasta sūtījumi bez aploksnes – parādījās Austrijā 1869. gadā. Ļoti drīz šo ideju pārņēma arī citās valstīs.
“Krievijas impērijā pirmā tāda pastkarte tika nodrukāta 1898. gadā un tā paša gada 25.martā nosūtīta adresātam. Tajos gados poligrāfija strauji attīstījās, parādījās krāsu druka. Krāsa tika radīta, izmantojot punktus, “ar pikseļiem”, kā mēs tagad teiktu. Ja senās krāsainās atklātnes apskata lielā palielinājumā, šie punkti ir skaidri redzami. Taču šīs nianses atstāsim speciālistiem, bet kopumā var teikt, ka XIX gadsimta 90. gados tehniskie sasniegumi izraisīja apsveikuma kartīšu bumu visā pasaulē,” Rus.lsm.lv pastāstīja Ventspils muzeja projektu nodaļas vadītāja Ieva Rupenheite.
Ventspils muzeja krājumā ir ne mazums atklātņu, tostarp arī apsveikuma kartīšu. Senākās no tām ir no 1907.-1908. gada. Vispopulārākās – ja spriež pēc tā, cik daudz to saglabājies – bijušas apsveikuma kartītes tajos svētkos, kas ir ziemā. “Nopelniem bagātākās” Lieldienu kartītes izdotas 1912. gadā. Latviešu un krievu valodā, precīzāk, apsveikumiem gan Rietumu kristīgās baznīcas svinētajās, gan pareizticīgo Lieldienās. Tematika zīmējumiem uz tām ir ļoti līdzīga, starpības praktiski nav, norāda Ieva Rupenheite. Vissenākajām Krievijas impērijas laika atklātnēm raksturīga reljefa faktūra un grezns noformējums. Vai apsveikuma kartītes ievestas, vai arī tikušas drukātas Vindavā (Ventspilī)? Vietējam grāmatu tirgotājam Teodoram Antmanim piederēja arī tipogrāfija – tas ir droši zināms, taču vai tajā iespiestas arī atklātnes, precīzas ziņas nav saglabājušās.
“Attēlos jūtama mākslinieka roka. Šīs atklātnes ir autordarbi. Zīmējumi pēc tam tika pārnesti uz litogrāfijas akmens, un no tā tika drukāts. Piemēram, no 1910. līdz 1915. gadam varēja sākt just arī fotogrāfijas ietekmi. Un, kas ir ļoti raksturīgi tam laikam, - izpaudās arī dekadences ietekme, tā ir raksturīga jūgendstilam. Tās ir atklātnes ar dzejas rindām, bieži uz melna fona, diezgan saraudinoša poēzija, varu nolasīt,” piedāvāja Ieva Rupenheite.
Vecajā ortogrāfijā lasīt nav vienkārši, tāpēc Ieva laipni sniedza divu atklātņu dzejoļu “tulkojumu” mūsdienu latviešu valodā. Spriediet paši – uz tumša fona elēģiski tiek vēstīts par vientuļām dvēselēm; mirušiem sapņiem; klusumu; tumsu. Uz tumšā fona viss nav tik drūmi – lai arī sirds no ilgām trīc, taču tas ir laimes gaidās.
Uz melna fona:
Ai, manas baltās, vientuļās puķes
Jūs vientuļās dvēseles ilgu trīsas,
Priekš pasaules slēdzaties cieti!
Jūs drīkstat tik smaržot, kad es jūs glāstu,
Par tāliem teiksmainiem kalniem jums stāstu,
Par mirušiem sapņiem jūs vainagā saistu,
Un apkārt mums kluss un tumšs...
Violas
Uz gaiša fona:
Jau tuvojas viņš atkal,
Viņš — jaukais ziedu laiks
Un notālēm jau smaida
Tā apburošais vaigs
Un jūtot viņu nākam
Sirds ilgodamās trīc:
Vai nevedīs viņš laimes
Sen gaidītās, sev līdz?
Sauliets
Otro dzejoli sarakstījis Augusts Saulietis. Tolaik, kā arī pirmajos gados pēc Pirmā pasaules kara, uz atklātnēm bieži tika drukāti dzejoļi, kuru autori bija latviešu dzejnieki – Kārlis Skalbe, Jānis Akurāters, Aspazija, Rainis, Eduards Veidenbaums, Edvards Treimanis-Zvārgulis.
Bet dekadentiskais stils ir nodeva tā laika modei, tas tolaik dominēja arī literatūrā. Fotogrāfiskās atklātnes tika izgatavotas salonos un romantiskie sieviešu tēli tika papildināti ar groziņiem ar Lieldienu olām. Atklātnēm ar melnu fonu raksturīga arī kolorizācija – daudz rozā toņu, kā ari dzeltenie un zaļie – visticamāk, tā ir tinte.
“Tolaik Vindavā bija daudz fotosalonu. Pirmais dagerotips tika radīts 1839. gadā, un jau apmēram 1860. gadā pilsētā tika atvērta pirmā fotodarbnīca. Tajā strādāja fotogrāfs M. Kenklijs, viņš daudz fotografēja pilsētniekus. Drīz sāka darbu arī daudzas citas fotodarbnīcas. 1910. gadā fotosalonu Vindavā atvēra arī slavenais fotogrāfs Vilis Rīdzenieks. Neapgalvošu, taču pieļauju, ka viņš arī varēja izgatavot tai laikā ļoti populārās melnbaltās izkrāsotās atklātnes uz fotogrāfiju bāzes,” sacīja Ieva Rupenheite.
XX gadsimta 20. un 30. gados, pirmās republikas laikā, Lieldienu atklātņu mode jau ir cita – dekadence pazudusi. Protams, visvairāk uz kartītēm ir pārstāvētas olas un zaķi. Garauši ir nodeva vēl pagānu tradīcijai, simbolizējot auglību. Krāsotas olas bija plaši izplatītas vēl pirms kristietības – kā dabas radošā spēka iemiesojums. Vēlāk daudzi pagānu simboli tika pārņemti kristietībā.
“Interesanti, ka pirmās republikas laikā uz atklātnēm – nav svarīgi, kādiem svētkiem tās bija domātas – Ziemassvētkiem, Lieldienām vai kādiem citiem svētkiem – parādās sarkanbaltsarkanā karoga motīvs. Droši vien tas ir saistīts ar valstiskuma apzināšanos.
Kopumā pagājušā gadsimta 20. un 30. gados apsveikuma atklātnēs ir daudz lielāka daudzveidība, ne tikai mūžīgi tradicionālie pūpoli un olas. Tā, mūsu kolekcijā ir arī kartītes ar Bībeles sižetiem. Un, ja runā par modes tendencēm to gadu atklātnēs, tad apsveikuma kartītes, kas veltītas iesvētīšanai, ir kaut kas fantastisks. Tās noteikti ir reljefas, apzeltītas, šķiet, ka tajās izmantots celuloīds. Tāda bija tā laika mode, lai gan, manuprāt, tā ir diezgan bezgaumīga,” atzina Ieva Rupenheite.
Rus.lsm.lv izsaka milzīgu pateicību Ventspils muzeja projektu nodaļas vadītājai Ievai Rupenheitei, muzeja sabiedrisko sakaru speciālistei Marutai Eisterei un, protams, Ventspils muzejam par iespēju izmantot kartītes no tā krājuma.
