Sadaļas Sadaļas

No Ventspils vēstures. Baterija atkal lūdz uguni

Ventspilī atvērts jauns militārā mantojuma tūrisma objekts – 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis. Tas tika uzbūvēts un nodots ekspluatācijā pirms sākās karš un pirmajā kaujā iesaistījās 1941. gada jūnijā. Tornis ir viens no nedaudziem militārajiem objektiem, kas labi saglabājušies, un ar tā palīdzību var redzēt padomju armijas militārās koncepcijas attīstību no 1939. gada līdz 1994. gadam, kad no Latvijas tika izvests Krievijas karaspēks.

PROJEKTS

46. stacionārās krasta baterijas uguns koriģēšanas torņa atjaunošana īstenota projekta “Latvijas un Igaunijas kopīgais militārā mantojuma tūrisma produkts” ietvaros. No Ventspils puses piedalījās Ventspils muzejs, Komunālā pārvalde, Ventspils tūrisma informācijas centrs. Projekta kopējās izmaksas ir 66 500 eiro (Eiropas Reģionālā attīstības fonda finansējums – 85% jeb 56 500 eiro, dotācija no valsts budžeta – 5% jeb 3300 eiro, Ventspils pašvaldības līdzekļi – 10% jeb 6600 eiro). Pārrobežu projekts “Latvijas un Igaunijas kopīgais militārā mantojuma tūrisma produkts” (“Militārais mantojums”) sākts 2020. gadā, tajā ir pavisam 24 partneri un tas aptver 36 militārā mantojuma objektus Latvijā un Igaunijā. Projekts turpina tūrisma piedāvājuma diversificēšanu Kurzemē, tas tiek īstenots “Interreg” Latvijas un Igaunijas sadarbības programmas ietvaros.

1939. gads. Molotova-Ribentropa pakts un tā papildprotokoli. Latvija formāli vēl ir neatkarīga, taču līgums par savstarpējo palīdzību ar PSRS jau parakstīts un padomju armija mūsu teritorijā veido savas karabāzes…

Jurija Melkonova grāmatā “Пушки Курляндского берега” (“Kurzemes krasta lielgabali”) stāsts par mūsu vēstījuma objektu ir nodaļā “Aizmirstās baterijas” (Rus.lsm.lv autore vēlas vēlreiz pateikties J. Melkonovam par pirms daudziem gadiem uzdāvināto šīs grāmatas eksemplāru ar dāvinājuma ierakstu). Tāpēc tālāk – tuvu tekstam.

“1939. gada novembra beigās Ventspilī ieradās Sarkankarogotās Baltijas flotes 35. inženierceltniecības bataljons. Militārie celtnieki izvietojās teltīs pilsētas dienvidu nomalē, Vasarnīcu ielas rajonā. Un sāka ierīkot 130 milimetru stacionāro krasta bateriju Nr. 46, kurā bija četras artilērijas iekārtas B-13. Netālu no baterijas, Mētru un Sila ielās, tika būvēta kara pilsētiņa, lai izvietotu personālsastāvu un virsnieku ģimenes. Jau pirms kara sākuma 46. baterija stājās ierindā un veica kaujas dežūras. Tāpat kā visās Kurzemes baterijās, esošās 130 milimetru lādiņu rezerves tik tikko bija puse no nepieciešamā kaujas komplekta.

1941. gada 22. jūnijā pulksten četros no rīta hitleriešu lidmašīnas bombardēja Ventspili. Bombardēja aerodromu un Ventspils ostu. 24. jūnijā Ventspils ostai mēģināja uzbrukt vācu torpēdkuteri, taču ar 46. baterijas uguni pretinieks tika atvairīts. Tā bija Kurzemes bateriju pirmā kauja, šaujot uz jūras mērķiem. (…) 26. jūnijā 46. baterijas personālsastāvs kopā ar 35. celtniecības bataljona karavīriem iznīcināja pretinieka gaisa desantu. Vienlaikus ar gaisa desantu vācieši nosūtīja uz Ventspili jūras desantu. Transportu ar desantu izklīdināja 46. baterijas uguns. (…) 46. baterijas artilēristi 28. jūnija rītā pēc komandieru pavēles uzspridzināja lielgabalus un atstāja pilsētu.”

Hitlerieši, kas Ventspili ieņēma 1. jūlijā, 46. baterijā uzstādīja savus lielgabalus. Pēc kara 46. stacionārā krasta baterija tika atjaunota ar visu uguns koriģēšanas torni. Objekts kalpoja padomju armijai, bet vēlāk – Latvijas bruņotajiem spēkiem.

“Savulaik es kā operatīvā dežurante sēdēju visos divpadsmit posteņos, kuri atradās piekrastē no Pāvilostas līdz Rojai,” Rus.lsm.lv stāsta liepājniece Inta Vanaga.

Tagad viņa ir Liepājas reģiona tūrisma informācijas biroja gide, taču daļu dzīves – no 1993. līdz 2010. gadam – veltījusi dienestam Latvijas Jūras spēkos instruktora pakāpē. Kā viņa paskaidro, tā laika Latvijas Jūras spēkos tas bija vairāk nekā bocmanis, taču mazāk nekā leitnants, – kaut kas līdzīgs jaunākajam leitnantam, ja salīdzina ar padomju dienesta pakāpju sistēmu. Veidojusi Jūras spēku vēstures muzeju Karostas Jūras virsnieku saieta namā. Rediģējusi Jūras spēku biļetenu, stāstījusi obligātā dienesta kara jūrniekiem par Latvijas vēsturi.

“Tā bija krasta apsardze, lokatori sekoja kuģu kustībai. Visus šos posteņus mēs pārņēmām no padomju, precīzāk, jau Krievijas armijas 90. gadu sākumā. Tie galvenokārt bija būvēti pēc kara. Pirmās republikas laikā piekrastē arī bija posteņi, jo robeža ir jāsargā. Pēc tam atnāca padomju vara, mūsējos aizvāca, ielika savējos…” saka Inta Vanaga.

Informācija par 46. krasta bateriju un tās uguns koriģēšanas torni, kas ir Intai Vanagai, sakrīt ar Jurija Melkonova stāstu, un, kā viņa teic, nez vai ir iespējams atrast citas ziņas – tā taču bija slēgta militārā teritorija, slepenības režīms un tā tālāk, iespēja kaut ko izpētīt radās tikai pēc Krievijas karaspēka aiziešanas.

“Var teikt, ka Krievijas posteņu pārņemšana sākās 1991. gada 29. augustā, kad Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis parakstīja pavēli par robežsardzes bataljonu veidošanu. Mēneša laikā dienestā tika pieņemti 300 virsdienesta karavīri un 57 profesionāli sagatavoti Latvijas virsnieki. 1992. gada februārī Ventspils rajona Tārgales pagasta Miķeļtornī tika izveidota pirmā īstā militārā daļa, 18. aprīlī mastā uzvijās Latvijas Republikas robežsardzes pirmais karogs. Miķeļtornī bija Latvijas robežsardzes pirmā vienība Kurzemes zonā. Robežsardzes uzdevums bija arī aizsargāt Latvijas Republikas ekonomiskās intereses, apsargāt Baltijas jūras mūsu daļu, kā arī Ventspils ostu. Posteņu pārņemšana sākās 1992. gada 28. augustā pulksten 20. Uzdevums bija nepieļaut to iznīcināšanu. Mums bija arī jāpārbauda robežas šķērsotāju dokumenti.

Kad Krievijas armija tika izvesta, mēs apbraukājām visus posteņus. Daudzi no tiem bija atstāti normālā darba stāvoklī, visas lokācijas stacijas un cita tehnika bija kārtībā, pat mēbeles, kuras mēs pēc tam izmantojām. Tomēr bija arī tādi posteņi, kur priekšnieka kabinetā uz galda bija milzīga sūdu čupa, no lustras karājās virve, kas bija sasieta cilpā kā karātavās,

un zīmīte: “Гансы, мы вернемся.” (“Gansi, mēs atgriezīsimies”; gansi – nicinošs latviešu apzīmējums krievu val.) Visādi bija. Mēs visu savedām kārtībā, cik tas bija iespējams, un sākām dežurēt šajos posteņos, apsargāt savu robežu. Sakari tika uzturēti pa rāciju un tālruni, katrā postenī dežurēja pieci līdz seši karavīri. Kopš 1993. gada maija sākuma, kad Krievijas armija sāka atstāt Latviju, mūsu karavīri sāka apgūt tās atstāto radiolokācijas tehniku, pamazām to modernizēt. Tagad viss ir aprīkots ar mūsdienīgiem lokatoriem, kuri redz tālu un automātiskā režīmā, vairs nav posteņu, kur dežūrā sēž karavīri vai matroži, viņi vienkārši nav vajadzīgi,” stāsta Inta Vanaga.

Atstātos posteņus pamazām grauza laika zobs. 2005. gadā izdotajā Jurija Melkonova grāmatā fotoattēlos redzams, ka visur valda pamestība. Kopīgā Latvijas un Igaunijas projekta ietvaros 46. baterijas uguns koriģēšanas tornis savests kārtībā – tas ir vienīgais restaurētais tāda tipa tornis Baltijas valstīs. Šis militārā mantojuma objekts ir unikāls, jo tas ir viena no retajām krasta apsardzes būvēm Latvijā un Baltijas valstīs, kas parāda Otrā pasaules kara nocietinājumu vēsturi, un vienīgā labi saglabājusies baterija bez vēsturiskiem uzslāņojumiem un ar pilnu ēku komplektu un četrām lielgabalu pozīcijām. Objekts parāda padomju militārās koncepcijas attīstību no 1939. gada līdz Krievijas karaspēka izvešanai 1994. gadā. Apmeklētāji var ielūkoties torņa iekšpusē, uzkāpt skatu tornī, papriecāties par apkārtējiem mežiem un Baltijas jūru. Līdzās tornim ir informācijas stends ar QR kodu, ar tā palīdzību var iepazīties ar šīs būves vēstures animāciju. Šis militārā mantojuma objekts atrodas Ventspilī, Saulrieta ielas galā, tūrisma sezonā (līdz 15. oktobrim) tas ir atvērts apmeklētājiem katru dienu no pulksten 10 līdz 19.

“Tādu objektu bija daudz. Šis patiešām saglabājies labāk par pārējiem, turklāt atrodas pilsētas teritorijā, kas ir ērti tūristiem. Lieliski, ka cilvēki var redzēt, kā tas viss uzskatījās. Ļoti labi, ka šis tornis atrodas pašvaldības teritorijā un ir tās īpašums, Jo visā piekrastē ir daudz interesantu bijušo militāro objektu, taču pēc visām privatizācijām daļa tagad atrodas privātā teritorijā. Piemēram, pie Paplakas bija milzīga militārā bāze, tur bija dislocēti 47 helikopteri, tika apmācīti lidotāji. Pagājušajā mēnesī mēs tur visu apjājām ar zirgiem –

lielisks objekts, viss saglabājies, arī piemineklis lidotājiem, vienīgi lidmašīnas maketa vairs nav. Mēs tā nopriecājāmies, taču izrādījās, ka tagad tas ir privātīpašums…

Tāpēc varu tikai priecāties par Ventspili. Man ir tiesības vadīt ekskursijas arī aiz Liepājas robežām, uz Ventspili un apkārtni arī nereti dodos ar tūristu grupām. Ja kādam būs interese, aizvedīšu un visu izstāstīšu,” saka Inta Vanaga.

  • Rus.lsm.lv pateicas Intai Vanagai par interesanto stāstījumu un Ventspils muzeja sabiedrisko attiecību speciālistei Marutai Eisterei par nenovērtējamo palīdzību šīs publikācijas tapšanā.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt