Sadaļas Sadaļas

No Liepājas vēstures. Ziemeļu karš un Kārlis XII. Vai karalis ziemoja Libavā?

Ziemeļu kara pirmajā desmitgadē Libava kļuva par placdarmu gandrīz visiem vairāk nekā divdesmit gadu ilgā militārā konflikta dalībniekiem. Zviedrijas armija nomainīja Saksijas, pēc tam ieradās Krievijas karaspēks… Visi pieprasīja milzīgas kontribūcijas. It kā nepietiktu nelaimju, izcēlās briesmīga mēra epidēmija.

Ziemeļu karš bija ilgs un asiņains militārs konflikts starp Zviedrijas karalisti un koalīciju, kurā bija Saksija, Krievijas cariste, Dānijas un Norvēģijas karaliste, Polijas un Lietuvas ūnija, kā arī citas dalībnieces. Uz spēles bija likta hegemonija Baltijas jūras reģionā. Kara rezultātā Zviedrijas karaliste zaudēs lielvalsts statusu. Polijas un Lietuvas ūnija un Saksija tiks novājinātas, bet par jaunu militāru varu kļūs Prūsija. Savukārt Krievijas cariste atgūs izeju pie Baltijas jūras, iegūs Igauniju un Vidzemi, kā arī nodibinās protektorātu pār Kurzemi. Un kļūs par Krievijas impēriju.

Visa pašreizējās Latvijas teritorija Ziemeļu kara laikā bija kara lauks. Karadarbība sākās vēl pirms oficiāla kara pieteikuma – ar Rīgas aplenkumu 1700. gadā.

1700. gada martā Libavu ieņēma apvienotie sakšu un poļu spēki, kuri tolaik mēģināja iekarot zviedriem piederošo Rīgu. Kurzemes hercogs Ferdinands pavēlēja pilsētai samaksāt kontribūciju – 11 tūkstošus guldeņu. 1701. gada septembrī Libavu ieņēma zviedru spēki, un līdz gada beigām pilsētniekiem kārtējiem okupantiem bija jāsamaksā 39 tūkstoši florīnu. Nākamajā gadā kontribūcijas apmērs tika samazināts trīskārt, bet 1703. gadā tā netika pieprasīta. Droši vien no trūkumā ieslīgušajiem pilsētniekiem nebija, ko paņemt. Pēc pilsētas ieņemšanas zviedri tūlīt pat sāka celt nocietinājumus Pērkonē un Libavā. Pilsētā cietokšņa nocietinājumi zvaigznes formā tika izbūvēti no Vecā dīķa pašreizējā Ausekļa ielas rajonā līdz Loču tornim ostā. Libavas osta deva iespēju zviedriem sākt tiešo satiksmi ar metropoli, lai nodrošinātu armiju ar proviantu un papildspēkiem.

Nolēmuši, ka cietoksnis nodrošina pietiekamu aizsardzību, zviedri Libavā uzbūvēja noliktavas un tajās glabāja milzīgus krājumus. Taču 1704. gada oktobrī Libavā iegāja Krievijas karavīri un palika pilsētā gadu. Šajā laikā viņi pilnībā izlaupīja visas zviedru noliktavas – 4048 mērus auzu, 83 mērus miežu, 137 mērus zirņu, paņēma arī zirgus un daudz cita īpašuma. Un pieprasīja milzīgas piegādes no iedzīvotājiem.

1706. gadā Libavu no jauna ieņēma zviedri. Un atkal pieprasīja kontribūciju! Sākumā 12 tūkstošus florīnu, 1707. gadā – sešus tūkstošus un tikpat vēl pēc gada. Pilsētniekiem tā bija pilnīgi nepaceļama nasta, maksātspēja bija izsmelta, sekoja ilgas un ļoti smagas sarunas, galu galā 1709. gadā zviedri piekrita kontribūcijas samazināšanai līdz 1800 florīniem.

Bet kopumā visas maksas, kuras no Libavas iedzīvotājiem pieprasīja sakši, zviedri un krievi, sākot no 1700. gada, bija apmēram 90 tūkstoši florīnu. Turklāt visi iekarotāji ņēma nodevas arī natūrā…

Viens no Libavas ierēdņiem, aprakstot tos laikus, stāstījumu pabeidza ar izmisuma izsaucienu: ”Dod, Dievs, lai tas vienreiz beigtos un iestātos miers!”

Un ko tad Kārlis XII? Vai viņš Ziemeļu kara laikā patiešām ziemoja Libavā? Viņa dzīves aprakstā 1705. gadā minēts, ka, monarham uzturoties Libavā un apkārtnē, tātad līdz 1702. gada sākumam, pilsētā uz sarunām ieradušies daudzi ārvalstu sūtņi.

Ir arī liecības, ka 20 gadus vecais karalis parādījies Libavā 1702. gada septembrī. Pirms tam pilsētā ieradušies trīs zviedru kuģi, lai “nomierinātu pilsētu un saņemtu ķīlniekus”. Libavas iedzīvotāji izmisīgi pretojušies, salauzt viņus izdevies tikai pēc tam, kad zviedri piedraudējuši pilsētu nodedzināt. Galu galā iebrucēji saņēmuši rakstisku apstiprinājumu, ka “neko nedrīkst darīt pret Viņa Augstību un Viņa Augstības bruņotajiem spēkiem”. Ķīlnieki tika sagrābti, pilsētai bija jāsamaksā zviedriem kontribūcija 36 tūkstošu florīnu apmērā.

Tikmēr Kārlis XII kopā ar Holšteinas hercogu ieradies Libavā caur Grobiņu un, kā liecina hronisti, “visu apskatījis”. Viņa Augstības vizīte Libavā turpinājusies tikai dažas dienas. 1701. gada 29. septembrī Kārlis XII devies uz Virgas muižu, kur nolēmis pārlaist ziemu. Turpat atradusies arī visa Zviedrijas armijas ģeneralitāte, kā arī militārā kanceleja. Lielgabali un artilērijas apkalpojošais personāls izvietoti Durbē, dragūni – Nīcā, kavalērija – Bārtā, karaļa gvarde – Gramzdā, Vesterbotenas kājnieku pulks – Rolavā. Kopumā uz pārziemošanu Libavā un apkārtnē iekārtojušies apmēram 16 tūkstoši zviedru karavīru. Iedzīvotājiem nācies viņus apgādāt ar proviantu - stendā Liepājas muzejā var redzēt sarakstu, kurā minēti apmēram 6000 vēršu, 60 tūkstoši mucu alus, citi grādīgie dzērieni.

1702. gada janvārī Kārlis XII vēstulē savai māsai princesei Ulrikai Eleonorai sūdzējies par pretīgo laiku Virgā – laikapstākļi esot ļoti nepatīkami un šim gadalaikam pilnīgi neraksturīgi! Ļoti silts, kā pavasarī, riebīga migla, turklāt vējš, lietus, šķīdonis, ceļi izmirkuši…

Liepājas muzeja ekspozīcijā ir XVIII gadsimta sākuma zviedru kavalērijas virsnieka stulmu zābaku pāris. Leģenda apgalvo, ka tie bijuši Kārļa XII zābaki. Un ir vēl viena leģenda, jo nekādu dokumentālu apliecinājumu tai nav. Gidiem ļoti patīk rādīt tūristiem senu ēku Kungu ielā, apgalvojot, ka tieši šeit ziemojis Kārlis XII. Un piebilstot – pievērsiet uzmanību, pāris gadu pirms tam kaimiņos viesojies nākamais Krievijas imperators Pēteris I!

Jā, patiešām, līdzās atrodas bijusī Hoijeres kundzes viesnīca, kur 1697. gada Lielās sūtniecības laikā nedēļu inkognito uzturējies Pēteris I ar vairāku desmitu cilvēku grupu. Ēku kaimiņos sev 1696. gadā uzcēla toreizējais Liepājas birģermeistars Matiass Šrēders. Nav neviena dokumentāla apliecinājuma, ka šajā mājā būtu apmeties, kur nu vēl ziemojis, Kārlis XII.

Taču leģenda izdevusies skaista – lūk, līdzās stāv divas mājas, vienā no tām viesojies Krievijas valdnieks, otrā – Zviedrijas, bet tas nav bijis vienā laikā…

No 1710. gada Libava un pārējā Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas teritorija vairs nebija kara lauks. Taču it kā ar visām kara nelaimēm, postu un nodevām nepietiktu, sākās lielā mēra epidēmija. Precīzu datu nav, taču Rīga zaudēja vismaz divas trešdaļas iedzīvotāju; kad pilsēta tika nodota Krievijas karaspēkam, tajā bija vairs tikai 3500 cilvēku. Kurzemē ar mēri nomira ne mazāk kā puse iedzīvotāju. Mītavā nomira vairāk nekā 1300 cilvēku, Libavā – tikai vācu kopienā vien – 900, Grobiņā izdzīvoja tikai septiņas ģimenes, Vindavā – tikai septiņi pilsētas iedzīvotāji…

  • Rus.Lsm.lv pateicas par nenovērtējamo palīdzību šīs publikācijas tapšanā un par sniegto informāciju Liepājas muzeja direktorei Dacei Kārklai, muzeja vēsturniecei Antrai Brakšei un muzeja sabiedrisko sakaru speciālistei Ilzei Skangalei.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt