Grāmata “Стремление к свету” iznāca pagājušā gada beigās un aptver izglītības vēsturi Līvā-Libau-Libavā-Liepājā no 1560. līdz 1918.gadam. Pilsētnieki novērtēja Annas Protčenko darbu, apbalvojot viņu ar titulu “Gada liepājnieks 2021”.
Mācības ir gaisma
Anna Protčenko sāka ar nelielu ekskursu pilsētas vēsturē un attīstībā, pievērsa uzmanību tam, kā auga iedzīvotāju skaits un mainījās iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Ekrānā cita citu nomainīja senatnīgas fotogrāfijas ar Libavas skatiem. Un tikai pēc tam sākās stāsts par izglītību – ar pašu pirmo skolu, kad Liepāja vēl nebija pilsēta, bet Līvas ciems. Stāstījums vēstīja par jūrskolu, komercskolu un dzelzceļnieku skolu, par to, kādās valodās notika mācības dažādās Libavas skolās un ģimnāzijās… Īpašu uzmanību Anna pievērsa Nikolaja ģimnāzijai, kurā mācījušies daudzi izcili cilvēki. Piemēram, Lietuvas politiskie darbinieki, viņu vidū arī 1918. gada 16. februāra Lietuvas Neatkarības akta iniciatori un pirmais Polijas prezidents Gabriels Narutovičs. Pēc 1863. gada sacelšanās daudzi no dzimtenes izraidītie poļi pārcēlās uz Libavu, un viens no iemesliem tam bija Nikolaja ģimnāzija, kurā bija augsts apmācības līmenis.
Bet vēl Libavā bija mūzikas skolas, to vidū arī Gabriela Vīkera kursi, bija profesora Grencinga glezniecības un fotostudija, kurā mācījās slavenais Eduards Tisē, visu Sergeja Eizenšteina filmu operators. Arī par to visu vēstīts Annas Protčenko grāmatā.
(Ne) vēlēšanās mainīt vietas
Pilsētā bija arī ne mazums sieviešu mācību iestāžu – atgādināsim, ka izglītība tolaik katram dzimumam bija jāiegūst atsevišķi. Pilsētas skolas un ģimnāzijas, privātās sieviešu ģimnāzijas… Kopā kāds desmits. To vidū Gesavas sieviešu ģimnāzija, savu nosaukumu ieguvusi no ģimnāzijas priekšnieces Alises Gesavas uzvārda. Taču viņa šo mācību iestādi sāka vadīt tikai XX gadsimta sākumā, bet tā sāka darbību daudz agrāk.
1867. gadā Johansenas jaunkundze atvēra privātskolu meitenēm. 1874. gadā skolai jau bija augstākās sieviešu skolas statuss, tā bija viena no divām šādām skolām pilsētā.
Desmit gadus vēlāk skola nonāca Betijas Melvilas jaunkundzes pārziņā, bet vēl pēc gada tā tika iekļauta mācību apgabala pirmās kategorijas sieviešu skolu desmitniekā. Līdz 1887. gadam mācības notika vācu valodā. 1891. gadā mācību iestāde kļuva par pirmās kategorijas sešu klašu augstāko sieviešu skolu. No 1898. gada tajā bija septiņas klases.
1901. gada jūnija sākumā avīzē “Goldingescher Anzeiger” parādījās vēsts, ka pirmās kategorijas septiņu klašu privātās meiteņu skolas ilggadējā skolotāja Betija Melvila aiziet no darba. Tad arī skolu sāka vadīt Alise Gesavas jaunkundze, sākumā kopā ar L. Jermolovu.
Savu telpu mācību iestādei nebija, taču tā auga, tāpēc bieži pārcēlās. Tobrīd tā īrēja telpas Knopfa mantinieka mājā Kornštrāsē (tagad – Graudu iela) 47.
Tolaik pilsētas valde nolēma paplašināt mācību iestādes programmu, lai vēlāk to pārveidotu par privāto sieviešu ģimnāziju – viena tad Libavā jau bija, taču tā bija pārpildīta, pilsētai bija ļoti nepieciešama vēl viena. No 1902. gada skolai vairākas reizes tika paaugstināts statuss, 1908. gadā tā kļuva par Alises Gesavas sešu klašu privāto ģimnāziju. Un ģimnāzija bezgalīgi turpināja pārcelties. Šajos sešos gados tā pārcēlās četras reizes! Un galu galā nokļuva Kūrhhauzes (tagad – Kūrmājas) prospektā 32, pēc tam 34. Senajā atklātnē tieši šis laiks arī ir iemūžināts.
Skola auga, nostiprināja pozīcijas, faktiski nostājās vienā līmenī ar Libavas sieviešu ģimnāziju.
Alise Gesava vērsās pilsētas valdē ar lūgumu piešķirt zemesgabalu savas ēkas būvniecībai. Pilsētas tēvi bija pretimnākoši un piešķīra 300 kvadrātasu lielu zemesgabalu, nosakot gruntsnomu vienu kapeiku par kvadrātasi – tā mēdza darīt, kad pilsēta piešķīra zemi izglītības vajadzībām. Bija arī nosacījums, ka jaunā ēka jāuzbūvē trīs gadu laikā. Taču līdz 1911. gadam tā arī nekas netika uzbūvēts. Termiņu pagarināja vēl par trim gadiem. Jūs taču jau esat sapratuši – nekas netika uzbūvēts līdz pat Pirmajam pasaules karam un arī Pirmās republikas laikā piešķirtajā zemesgabalā nekas nenotika.
Pirmskara gados sieviešu ģimnāzijā, kas bija valdības pārziņā, bija astoņas klases, turklāt astotā bija pedagoģijas klase, tātad meitenes, pabeidzot šo klasi, varēja kļūt par skolotājām. Bija ari sagatavošanas klase, kurā pieņēma meitenes bez jebkādām priekšzināšanām. Programma bija piesātināta – valodas, dabaszinātnes un eksaktie priekšmeti, neaizmirstot arī par rokdarbiem.
Ģimnāzijas vadītāja Alisa Gesava sekoja tā laika tendencēm un 1905. gadā ģimnāzijā atvēra grāmatvedības kursus, kur varēja apgūt teorētiskās un praktiskās zināšanas ikdienas vajadzībām un darbam kantorī. Tika mācīti kantora darba pamati, korespondences vešana, stenogrāfija, grāmatvedības uzskaite un citi priekšmeti.
