Lielais karš jeb, kā to sāka dēvēt vēlāk, Pirmais pasaules karš, Libavu sasniedza agri – vācu kreiseri apšaudīja pilsētu jau 1914. gada augusta pirmajās dienās.
Tomēr, pirms pavēstīt par Libavas okupāciju no aculiecinieku viedokļa, pievērsīsimies, ja tā var teikt, “otras puses” liecībai.
“Kara sākums uzreiz mainīja dzīves apstākļus Baltijā un izraisīja strauju pagriezienu tās attīstībā, kas ietekmēja visu šīs puses iedzīvotāju likteņus,” rakstīja vēsturnieks Reinhards Vitrams savā “Baltijas vēsturē”. Bet tālāk viņš vēsta par apspiešanu, kuru nācās piedzīvot vācbaltiešiem. Tas nepārsteidz, jo viņš pats ir no vācbaltiešiem, kuri 1939. gadā “repatriējās” uz “fāterlandi”.
Viņš raksta par spēcīgo triecienu, kas tika dots vāciešiem kara sākumā, – tika veicināts naids pret visu vācisko, tas tika vērsts ne tikai pret Vācijas impēriju, bet arī pret vāciešiem Krievijas impērijā. Bet lielākā daļa vācbaltiešu, kā norāda Vitrams, uzskatīja pret Vāciju vērsto militāro dienestu “par pienākumu, kurš, lai arī negribot, tomēr bija jāpilda”. Taču šis “krieviski patriotiskais noskaņojums” ātri izgaisa pēc īpašajiem rīkojumiem, kas attiecās uz dzīvi provincēs netālu no frontes līnijas. “1914. gada augustā tika slēgtas vācu skolas, pēc tam tika likvidētas visas sabiedriskās organizācijas. (…)
Tad sekoja aizliegums lietot vācu valodu sabiedriskās vietās, kā arī rakstīt vēstules vācu valodā.
Tika aizliegtas vācu avīzes.”
Tālāk vēsturnieks stāsta par “nejēdzīgu denunciāciju” straumi par vācbaltiešīem, kratīšanām, arestiem un izsūtīšanām. “1915. gada 15. februārī līdz Baltijai nonāca pieņemtais likums par vāciešu zemes īpašumu Krievijā piespiedu likvidāciju,” raksta Vitrams un paskaidro: runa ir par 1915. gada 2. februārī pieņemtajiem trim likumiem, kas tika dēvēti par likvidācijas likumiem. Tie Krievijas vācu pilsoņiem atņēma zemes īpašumus un tiesības izmantot zemi 150 verstu joslā “gar pastāvošo valsts robežu ar Vāciju un Austroungāriju un pie šīs joslas esošajā rajonā”.
Turklāt šis likums ne tikai atņēma zemi: “No savām dzīvesvietām piespiedu kārtā tika pārvietotas simtiem vācu kolonistu ģimeņu.” (Tāds pats liktenis piemeklēja arī ebrejus – cara valdības militārās iestādes dažu dienu laikā no Kurzemes guberņas uz Iekškrieviju deportēja vairāk nekā 40 tūkstošus cilvēku, jo viņiem it kā bija “provāciskas simpātijas”. Atgriezties – jau neatkarīgajā Latvijā – izdevās nedaudz vairāk kā trešdaļai no viņiem.)
Visai iespējams, ka tāpēc vācieši, ieejot Libavā, faktiski atriebās okupētās pilsētas iedzīvotājiem par apspiešanu, kas iepriekš bija jāpiedzīvo vācbaltiešiem.
Vācijas sauszemes karaspēka uzbrukums sākās 1915. gada 7. maijā un bija īss. Grāmatā “Liepāja laikmetu dzirnavās” (to 2005. gadā izdevusi Liepājas pilsētas laikraksta “Kurzemes Vārds” redakcija sadarbībā ar Liepājas muzeju un Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku) vēstīts, ka
pilsēta apšaudīta no jūras un Grobiņas puses, neliela kauja notikusi pie Pērkones, bet nākamās dienas vakarpusē pa Nīcas ceļu Liepājā ienācis Vācijas karaspēks.
Pretošanās praktiski nav bijis, jo Krievijas bruņoto spēku daļas atstājušas pilsētu, un Libavu ieņēmis viens bataljons, kuru komandējis majors fon Luks. Fotogrāfijā redzams, kā pa Aleksandra (tagad Brīvības) ielu no Grobiņas puses pilsētā ienāk Vācijas artilērija.
Bet tagad pievērsīsimies aculiecinieku liecībām.
Laikraksts “Rižskoje obozreņije” (Рижское обозрение”) 1915. gada 27. maijā publicēja "Vēstuli no Libavas", pievienojot paskaidrojumu, ka no Stokholmas 18. maijā laikrakstam “Rižskaja misļ” (“Рижская мысль”) atsūtīta vēstule, kuru nodevuši nosūtīšanai tie, kas “izrāvušies no Libavas”. Datums uz vēstules ir 15. maijs. (Visi datumi šajā vēstulē ir pēc vecā stila – L.M.)
Vēstules sākumā pausta cerība, ka redakcija neatteiksies to publicēt, bet citas avīzes to pārdrukās: “Pēdējais ir īpaši svarīgi, jo libavieši izklīduši pa visām Krievijas malām un, protams, ir ļoti satraukti par to radinieku un paziņu likteni, kas palikuši Libavā.”
Vēstules autori norāda, ka 22. aprīlī pilsētu atstājuši policisti, viņu pienākumus pārņēmusi pilsētas valdes organizēta sardze no vietējiem iedzīvotājiem. Un līdz 24. aprīlim, kamēr Libavā vēl nebija ienākuši vācieši, pilsētā bijusi paraugkārtība, ja neskaita sīkumus, tādus kā daži par huligānismu arestētie.
24. aprīļa vakarā pēc sīvas apšaudes Vācijas karaspēks ienāca pilsētā. Leitnants-parlamentārietis pavēlēja vienam no iedzīvotāju sardzes vadītājiem nekavējoties doties pie pilsētas galvas un nodot viņam priekšlikumu braukt pie vienības priekšnieka, lai pavadītu, iebraucot pilsētā. Šo misiju uzņēmās zvērinātais pilnvarotais V. Melvils kā pilsētas galvas pienākumu izpildītājs un iedzīvotāju sardzes priekšnieks A. Pjaseckis. Vāciešus viņi sagaidīja pusceļā, un viņi lika Libavas varasiestāžu pārstāvjiem braukt pa priekšu savai kavalkādei, turklāt pavērsa pret viņiem revolverus. Pēc vēstules autoru pieņēmuma, vācieši “gatavojās viņus nošaut, tiklīdz notiktu pirmais ekscess no iedzīvotāju puses”. Tālāk vēstīts, ka pilsētnieki, kas tam kļuvuši par lieciniekiem, izturējušies ārkārtīgi savaldīgi, visapkārt bijis pilnīgs klusums, kuru pārtraukušas tikai nopūtas un raudāšana. Pieminēts, ka Melvils nonācis pilsētas galvas lomā apstākļu sakritības dēļ kā tobrīd visvecākais pilsētas valdes loceklis.
Visu pilsētas valdi pēc īsām sarunām pasludināja par arestētu, līdz pilsētā būs ienākusi karaspēka lielākā daļa. Vēstules autori ar lepnumu apraksta Vācijas vienības komandiera un Melvila dialogu, par kuru viņi dzirdējuši vēlāk. Majors interesējies, vai Melvils nav vācietis, bet viņš ar lepnumu atbildējis, ka ir krievs, tāpat kā pārējie klātesošie. Pēc majora precizējošā jautājuma par vācisko izcelsmi Melvils atkārtojis teikto, ka “mēs esam Krievijas valstspiederīgie”. Pēc tam sekojis jau minētais arests uz pāris stundām.
Lūk, uz fotogrāfijas ir laukums pie ostas. Libavieši skatās uz ienaidnieka karavīriem, kas piepildījuši laukumu. Pilsētu ieņēmuši ne tikai Vācijas sauszemes spēki, bet arī jūras kara flote.
Lūk, kamera iemūžinājusi vāciešus, kas saņēmuši gūstā Krievijas karavīrus. Tad pilsētas apkārtnē tika saņemti daudzi karagūstekņi.
Ieradušies karavīri tika izvietoti visā pilsētā – kazarmās tie, kam bija zemākas dienesta pakāpes, bet virsnieki – viesnīcās. Dažas daļas ieņēma iestāžu ēkas, vēlāk virsnieki sāka apmesties pamestajos dzīvokļos. Turklāt, kā norāda vēstules autori, pateicoties pilsētas valdes centieniem, nekādas citādas izvietošanas dzīvokļos nebija.
“Pēc divām trim dienām pār pilsētu nāca tas, ko visi ar bailēm gaidīja. Līdztekus visādām citādām prasībām tika paziņots, ka pilsētai visīsākajā laikā jāsamaksā kontribūcija 500 000 rubļu zeltā,” vēsta libavieši.
Tobrīd pilsētas kasē bija 10–15 tūkstoši rubļu, situācijas apspriešanai tika sasaukta sapulce. Tajā piedalījās domes deputāti, banku un fabriku pārstāvji. Viņi nolēma atbildēt, ka tādu kontribūciju pilsēta samaksāt nevar. Neskatoties uz represiju draudiem, tas arī tika pavēstīts “jaunās Libavas guberņas” vācu gubernatoram.
Tad okupācijas varas iestādes pieprasīja, lai pilsētas valde izlaistu bonas par parādsaistībām 500 tūkstošu rubļu vērtībā, kā arī katru dienu nodotu komandanta rīcībā visus zirgus, pajūgus un 2000 strādnieku. Turklāt valdei būtu gan jāmaksā strādniekiem par darbu, gan jāsedz izdevumi par pajūgiem un zirgiem. Šīs prasības pavadīja draudi, ka pretējā gadījumā vācu varas iestādes piedzīs šo summu no visu iedzīvotāju privātā īpašuma, turklāt veiks represīvus pasākumus pret Melvilu, kurš tika pasludināts par ķīlnieku. “Atkal tika sasaukta sanāksme, un sākās tirgošanās. Galu galā samazināja savas prasības līdz 300 000 rubļu, samaksai strādniekiem un par zirgiem un pajūgiem.” Pilsētas varas iestādes, nevēloties, lai tiktu izlaupīts iedzīvotāju īpašums, kā arī bažījoties “par neizbēgamo vardarbību, kas ar to būtu saistīta”, pakļāvās Vācijas militāro varas iestāžu prasībai un nodrukāja bonas 300 000 rubļu vērtībā.
Fotogrāfijā redzamas šīs bonas. Tās bija apgrozībā gan pie libaviešiem, gan okupācijas armijā. Taču, ja ar šīm bonām maksāja vācu karavīri, atlikums viņiem bija jāizdod markās. Apgrozībā bija vairākas valūtas – bonas, markas un okupācijas ostrubļi. Vēlāk, jau neatkarīgajā Latvijā, bonas tika apmainītas pret jauno Latvijas naudu. Bet šī Liepājas nauda tagad ir augstā vērtē kolekcionāru vidū, īpaši bonas trīs un piecu rubļu nominālvērtībā.
Dzīve okupācijas apstākļos nebija salda. Fotogrāfijā redzama apriņķa komandantūras ēka (vēl nesen tur atradās Latvijas Bankas Liepājas filiāle, tagad tā nodota Liepājas teātrim un muzejam). Līdzās ēkai ir pūlis. Bet ko citu bija darīt? Vācijas vara ieviesa daudz jaunu noteikumu un ierobežojumu, tostarp arī prasību, ka obligāti jāsaņem jaunās vācu pases, kuras izsniedza Vācijas okupācijas spēku pārvalde, un jau ar šīm pasēm bija jāreģistrējas, lai dabūtu darbu.
Trūka pārtikas, maizi varēja iegādāties pret kartītēm – tikai 200 gramu dienā… Un tā bija surogātmaize, tai pievienoja visu ko, pat kartupeļus.
Okupācijas varas iestādes pilsētniekiem arī bija izvirzījušas prasību nodot krāsaino metālu.
Baznīcu zvani jau sen bija noņemti. Taču jāatspēko izplatītā leģenda, ka pilsētniekiem atņemtie katli un svečturi pārkausēti lielgabalos.
Misiņš tika izmantots šauteņu patronu ražošanā. Bet bronza – īpašiem šāviņu gredzeniem, lai liela kalibra artilērijas šāviņi labāk saderētu ar lielgabalu stobru vītnēm.
Bez bada pilsētā valdīja arī pastāvīgas bailes. “Protams, katru dienu parādījās jaunas pavēles, un visas tādas asiņainas: sods – nošaušana; par kaut ko atbild ķīlnieki; par vēl kaut ko – katorga…” vēstīja Libavas iedzīvotāji, kuriem bija izdevies izkļūt no vāciešu ieņemtas pilsētas. “7. maijā uz Vāciju kā karagūstekņi tika nosūtīti visi rezervisti, kas bija atlaisti atpūsties un ārstēties, un kuriem bija “sarkanās” karaklausības apliecības, bet 12. maijā uz turieni bija paredzēts nosūtīt visus jauniešus vecumā no 17 līdz 20 gadiem, bet pēc tam 17 un 18 gadus vecie uz laiku tika atstāti Libavā,” teikts aculiecinieku rakstītās vēstules nobeigumā.
Tas bija 1915. gads. Okupācija turpinājās ilgus četrus gadus. Kad vācieši beidzot pameta pilsētu, Liepājas iedzīvotāji ar sajūsmu nogāza pieminekli “par godu vācu ieročiem”, kuru okupanti bija uzstādījuši tūlīt pēc pilsētas ieņemšanas.
- Rus.lsm.lv pateicas Jurim Raķim par iespēju izmantot unikālās fotogrāfijas no viņa kolekcijas un plašajiem komentāriem par tām.
