20. gadsimta pirmajā desmitgadē Libavā sabiedriskā dzīve kūsāja – dažādu biedrību un savienību, tostarp arī nacionālo, bija apmēram simts. Starp tām – arī Liepājas Latviešu biedrība, izveidota pēc Rīgas un Mītavas (Jelgavas) latviešu biedrību parauga. Pirmā sapulce notika 1903. gada 12. decembrī, tajā tika ievēlēta valde, par biedrības vadītāju kļuva Kārlis Burkevics.
“Par pirmo mājvietu kļuva ēka Kungu ielā 2. Jāteic, ka biedrībai no paša sākuma bija problēmas ar telpām. 1908. gadā tika iegādātas vairākas ēkas Vakzāles (tagad Rīgas) un Suvorova (tagad Raiņa) ielu stūrī. Tur notika dažādi kultūras pasākumi, teātra izrādes, sanāksmes,” Rus.lsm.lv stāsta Liepājas Latviešu biedrības vadītāja Vita Hartmane.
1912. gadā Latviešu biedrība par 143 tūkstošiem zelta rubļu nopirka trīs ēkas un vairākus zemesgabalus Rožu laukuma rajonā (te tika ieguldīti arī līdzekļi no nekustamā īpašuma Vakzāles un Suvorova ielu krustojumā pārdošanas). Tolaik biedrību vadīja profesors Jēkabs Alksnis, kurš veltīja ne mazumu pūļu, lai sāktos jaunās Latviešu biedrības ēkas būvniecība. Tomēr tam traucēja Pirmais pasaules karš un līdzekļu trūkums.
“Tikai 30. gados šis sapnis tika īstenots – 1934. gada 1. maijā iedzīvotājiem paziņoja par Rožu laukuma veco māju gaidāmo nojaukšanu. Darbi sākās tieši pēc mēneša. Tika izsludināts ēkas projekta konkurss, 1934. gada 24. maijā kopsapulcē tika izvēlēts Jāņa Blaua priekšlikums. Projekts ir tipisks pagājušā gadsimta 30. gadu arhitektūrai – tas ir lakonisks un lietišķs, konstruktīvisma un funkcionālisma garā. Stingrās, pat sausās ģeometriskās formas atdzīvina tikai apdares faktūra, ritmiskās logu rindas un akcents uz lielajām stiklotajām platībām pirmajā stāvā. Pamatakmens ielikšana notika 1934. gada 10. augustā, un bija īpašs rituāls, kurā piedalījās arī Kārlis Ulmanis. Vispirms pamatos tika ielikts pergaments, uz kura bija rakstīta Liepājas Latviešu biedrības vēsture un tā laika valdes sastāvs. Dokumentu parakstīja Ulmanis, kara ministrs Jānis Balodis un visa toreizējā valde. Procedūru iesvētīja Sv. Annas baznīcas draudzes mācītājs Visvaldis Sanders. Atklājot šīs ēkas kultūrvēsturisko būtību, Ulmanis toreiz sacīja vārdus, kuri vēlāk ne reizi vien tikuši citēti: “Lai šis nams top celts par zīmi mūsu vienotībai, spēkam un stiprumam!” Ulmanis gribēja, lai latviešu biedrību nami tiktu uzbūvēti visos Latvijas novados, tolaik tos sauca par 15. maija namiem, stāsta Vita Hartmane.
Liepājas Latviešu biedrības nama atklāšana notika 1935. gada 27. oktobrī.
Ēka tika būvēta ar domu, ka tajā būs telpas komercdarbībai un ar ieņēmumiem no īres maksas varēs uzturēt Latviešu biedrību un latviešu amatierkolektīvus. Tāpēc pirmajā stāvā bija telpas veikaliem. Bet otrajā stāvā atradās Valsts zemes bankas Liepājas nodaļa, tur telpas jau sākotnēji tika būvētas ar masīvām metāla durvīm, lai varētu glabāt naudu, vērtspapīrus un dokumentus. Labajā spārnā ir teātra zāle ar skatuvi, bet otrajā stāvā ap to – galerija ar nišām un balkonu. Pagrabstāvā – biljarda zāle un telpas Liepājas aizsargu bataljonam, labajā spārnā – Latviešu biedrības telpas,” skaidro Vita Hartmane.
Bet pēc tam ieradās padomju vara. Un Latviešu biedrības namā uz pusgadsimtu iekārtojās padomju armija, precīzāk sakot, flote – te bija Baltijas kara flotes virsnieku nams. 1947. gadā uz šejieni no Kronštates pārbāzējās Sarkankarogotās Baltijas flotes drāmas teātris. Te bija arī kaujas slavas zāle.
Rus.lsm.lv autores vecmāmiņa stāstīja, ka pirmskara laikā virsnieku sievas gājušas uz ballēm virsnieku namā naktskreklos un peņuāros. Lauku meitenes par tādu apģērba gabalu eksistenci neko nezināja un, ieraudzījušas Liepājas veikalos visu šo skaistumu ar rišām un mežģīnēm, domāja, ka tie ir vakartērpi. Jāteic, ka to pašu, dzirdētu no vecāka gadagājuma radiniekiem, pārstāstījuši diezgan daudzi liepājnieki – acīmredzot tolaik pilsētas iedzīvotāji bijuši par to pamatīgi pārsteigti.
“Padomju militārpersonas ieņēma Latviešu biedrības namu ne tādēļ, ka tā bija skaista ēka pilsētas centrā, tādu bija ne mazums. Tā bija simboliska ēka, ideoloģiska būve. Tādu pašu – ideoloģiskā centra – funkciju tā pildīja padomju laikā. Te deva zvērestu jaunie matroži, bērniem tika apsieti sarkanie pionieru kaklauti, notika dažādi svinīgi pasākumi ar padomju kara veterānu piedalīšanos,” stāsta Vita Hartmane. Un piebilst – atšķirībā no citām ēkām, kuras savā pārziņā bija pārņēmusi padomju kara flote, Latviešu biedrības nams pusgadsimtu ilgajā padomju varas laikā necieta no vandalisma, nojaukšanas vai pārbūvēšanas.
Atmodas un Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā tieši šeit notika nozīmīgi notikumi – līdzās virsnieku namam bija Ļeņina piemineklis, kurš tautas entuziasma viļņa laikā tika nogāzts 1991. gada 23. augustā. Bet 1. oktobrī notika svētku gājiens – 25 latviešu tautas mākslas un kultūras kolektīvi košā kolonnā devās no vecā kultūras nama 8. marta (tagad – Ludviķa) ielā uz Latviešu biedrības namu. Tur vēl saimniekoja virsnieku nama darbinieki, bet Baltijas flotes teātris atgriezīsies dzimtajā Kronštatē tikai 1992. gadā, kad tika izvests padomju karaspēks, kas jau bija kļuvis par Krievijas karaspēku. Vita Hartmane teic, ka tolaik no visa Latviešu biedrības nama īpašuma ēkā bija palikusi tikai ozolkoka bufete un kabineta pulkstenis. Tajā dienā virs ēkas atkal tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs.
2004. gada rudenī Latviešu biedrības namā beidzās renovācija, tas bija pirmais nozīmīgais ēkas remonts kopš tās uzcelšanas. Var teikt, ka tad notika Latviešu biedrības nama otrā piedzimšana – ēkas interjers tika būtiski pārveidots un uzlabots. 2009. gadā ēka ieguva vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa statusu, tika iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. 2012. gadā Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekta “Liepājas kultūras iestāžu rekonstrukcija un energoefektivitātes paaugstināšana” ietvaros ēka tika nosiltināta, tika paplašinātas dažas tās telpas, savestas kārtībā inženierkomunikācijas.
Pašreizējā situācijā nekādu svinību par godu Liepājas Latviešu biedrības 85. gadadienai nebūs. Bija paredzēti daži nelieli, bet spilgti pasākumi, taču tika nolemts tos atlikt…
- Rus.Lsm.lv pateicas par informatīvo atbalstu un arhīva fotogrāfijām Liepājas Latviešu biedrības nama vadītājai Vitai Hartmanei. Īpaša pateicība – Liepājas muzeja galvenajai krājuma glabātājai Ritai Krūmiņai par šajā publikācijā izmantotajiem unikālajām arhīva fotogrāfijām no muzeja fondiem.
