Muzejs atrodas solīdā savrupnamā Kūrmājas prospektā. Tomēr vietas priekšmetu un kolekciju glabāšanai katastrofiski trūkst. Tagad, kā stāsta galvenā krājuma glabātāja Rita Krūmiņa, visa šī bagātība atrodas ne tikai galvenajā ēkā, bet arī vēl trīs vietās dažādos pilsētas rajonos. Un tomēr vietas ir maz. Pārredzamā nākotnē zvejniecības un jūrniecības kolekciju (savulaik muzejam bija arī tāda filiāle, taču nav nekādas skaidrības, kad īstenosies senais sapnis to atjaunot – L.M.), kā arī radiotehnikas kolekciju pārvedīs uz bijušo Latvijas Bankas filiāles ēku. Tad vietu glabāšanai būs “tikai” trīs.
“2020. gadu mēs beidzām ar 129 904 glabājamām vienībām. Ekspozīcijās ir pārstāvēta niecīga daļa, nedaudz vairāk par procentu – vien 1532 priekšmeti! Mēs periodiski kaut ko izņemam, kaut ko pieliekam. Pagājušajā gadā dažādās izstādēs parādījām vēl 480 priekšmetus. Visu laiku nodarbojamies ar pētniecisko darbu, tos pētām un aprakstām, jo to pastāvīgi kļūst aizvien vairāk! Ja priekšmets kļūst par izstādes eksponātu, tad pirms tam mēs padziļināti pētām tā vēsturi. Tā bija, piemēram, pirms nesenās izstādes “Dzīvnieku motīvs”.
Mums visu laiku kaut ko dāvina, un tas ir lieliski! Maija sākumā mēs tā saņēmām agrāk nepublicētas Latvijas operzvaigznes Marisa Vētras vēstules, kuras viņš rakstījis 1934. gada jūnijā. Nesen man atveda Benitas Bitānes gleznu. Pagājušajā gadā mūsu muzejs saņēma 1950 dāvinājumus, pavisam 2054 priekšmetus. Atklāti sakot, mēs tagad cenšamies pieņemt ar izlasi. Lai gan, protams, visi priekšmeti ir vērtīgi, īpaši tie, kas saistīti ar Liepāju un liepājniekiem. Tagad ir interesanta situācija ar padomju perioda lietām – cilvēki tās bieži izmet, taču tā jau ir vēsture!” stāsta Rita Krūmiņa.
Un mēs kopā ar Ritu Krūmiņu un Liepājas muzeja vēsturnieci Antru Brakši devāmies uz glabātavām. Sākumā – uz atsevišķo telpu, kur izjauktā veidā atrodas Sv. Annas baznīcas senatnīgais biktskrēsls. Šī baznīca ir vecākā Liepājā.
“Biktskrēsls ir no XVII gadsimta beigām, tolaik tur bija vācu-latviešu draudze. Pie mums biktskrēsls ir kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem… Izgrebtās skulptūras droši vien ir meistara Joahima Kreicfelda darbs,” stāsta Rita un Antra.
Imants Lancmanis savā grāmatā “Liepāja no baroka līdz klasicismam” raksta, ka XVIII gadsimta pirmajā ceturksnī Libau minēts tikai viens kokgriezējs, un tas ir Joahims Kreicfelds. Viņš dzimis Lībekā, 1700. gadā kļuvis par Goldingenes (Kuldīgas) pilsoni, miris Libau 1721. gada augustā 48 gadu vecumā, un ierakstā baznīcas grāmatā raksturots kā izcils koktēlnieks. Lancmanis kā biktskrēsla skulptūru radīšanas gadu norāda 1721., bet aiz Kreicfelda kā autora uzvārda iekavās ielicis jautājuma zīmi, tātad – domājams, ka viņš varētu būt autors. Tieši 1721. gadā kāda dievbijīga kundze vārdā Zuzanna Rebentiša ziedojusi naudu apzeltījuma atjaunošanai un biktskrēsla papildināšanai ar jaunām skulptūrām. Tās, ļoti iespējams, arī veidojis Joahims Kreicfelds. Lancmanis šo viedokli pamato ar dažādās Kurzemes baznīcās glabājošos meistara darbu salīdzināšanu.
Pēc tam mēs iegājām telpā, kur glabājas atradumi no arheoloģiskajiem izrakumiem Liepājas apkārtnē. Plauktos – 335 kastes ar uzlīmēm. Grobiņa, Durbe, Kapsēde, Nica… Rita saudzīgi izņem no kastēm priekšmetus un paskaidro, no kurienes tie ir.
Bronzas pakavsakta ar kvadrātveida galiem atrasta Kapsēdē, muzejā ir kopš 1957. gada, bet 2011.gadā restaurēta. Spirālveida gredzenu pie Durbes atradusi muzeja organizētā ekspedīcija, kas notikusi 1960. gada 7.–9. jūlijā. Bronzas rokassprādze ir no Kalētiem, te nonākusi 1960. gadā. Spriežot pēc izmēra, domāta bērna rokai.
“Protams, bija arī bērnu rotas! Kāpēc rokassprādze nav ekspozīcijā? Tā nav bezizmēra, bet mums jāparāda laikmeti kopumā, tas pats bronzas laikmets,” paskaidro Antra Brakše.
Atradumu no Liepājas, protams, ir mazāk nekā no novadiem. Pilsētā atšķirībā no laukiem apbūve ir blīva, un kaut kas tiek uziets galvenokārt zemes darbu vai būvniecības laikā, var teikt – nejauši. Bet priekšmeti no novadiem atrasti mērķtiecīgos arheoloģiskos izrakumos… Lūk, piemēram, dzelzs cirvis, Liepājā gulējis zemē Republikas ielā 32, pie mums nonācis 1967. gadā,” skaidro Rita Krūmiņa.
Viņa rāda vēl divus bronzas priekšmetus, kas datēti ar XVI-XVII gadsimtu, tie atrasti Sakas apmetnē un nonākuši muzejā 1984. gadā – ļoti skaistu gredzenu jostu un gredzenu. “Pirms vairākiem gadiem mēs restaurējām lielu daļu savas arheoloģiskās kolekcijas, tāpēc šie priekšmeti izskatās tik labi,” norāda galvenā fondu glabātāja.
Pēc tam mēs iegājām mazītiņā telpā ar seifu. Rita atver smagnējās durvis. Tur ir kastītes, uz kurām rakstīti valstu nosaukumi un valdnieku vārdi.
“Tas nozīmē, ka uz monētas izkalts šī valstsvīra attēls,” paskaidro Rita Krūmiņa.
Šķiet, ka uzskaitītas turpat vai visas zemes. No, kā jau varēja gaidīt, Eiropas valstīm, līdz Indijai, Haiti un citai eksotikai. Nekā pārsteidzoša, ja padomā, Libau-Libava-Liepāja vienmēr bijusi ostas un tirdzniecības pilsēta. Vispirms Rita parāda 1572. gada Rīgas šiliņu (tik mazu, ka nofotografēt to neizdevās). Bet, lūk, zelta monēta, kas tiek rūpīgi glabāta atsevišķā kastītē. 1815. gada kaluma Apvienoto beļģu provinču dukāts. Atrasts 1961. gada 7. janvārī ūdensvada remonta laikā Padomju (tagad Kūrmājas) prospektā pretī Celtnieku ielai.
Tālāk – keramikas glabātava. Bļodiņas, podiņi, vāzes, stikla tintnīcas. Bet, lūk, arī alus kausi, kas pagājušajā rudenī tika rādīti izstādē.
“Tā ir Aleksandras Beļcovas “Māte”, muzejā glabājas kopš 1928. gada. Kad mums muzejā bija liela porcelāna izstāde, tur arī tieši tāds bija, tā kā tā nav unikāla lieta, taču priecē, ka arī mūsu kolekcijā ir tik slavenas mākslinieces darbs,” ļoti skaisto šķīvi rāda Antra Brakše.
Un mēs dodamies uz telpu ar gleznām. Antra norāda uz divām nelielam – klusā daba un Bībeles sižets.
“Nesen iegādājāmies un tikko restaurējām, tāpēc tās tā laistās. Tas ir XVII gadsimts, tās tiks eksponētas mūsu topošā XVII-XIX interjera muzeja pirmajā stāvā,” paskaidro vēsturniece.
“Bet te mūsu kolekcijā vecāka glezna, precīzāk, gravīra – 1684. gads, tajā attēlots Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs,” lepni rāda Rita Krūmiņa.
Ekskursijas noslēgumā ielūkojāmies nelielā istabiņā, kur glabājas šaujamie un aukstie ieroči.
“Visinteresantākais mums izstādīts XIX gadsimta zālē, bet arī te ir daudz kas ievērības cienīgs,” saka Antra Brakše.
O, jā!... Zobeni, pistoles, revolveri, atsevišķas detaļas, kā tik te nav!... Piemēram, krama uzsitiena atslēga, šautenes un pistoles ar tādām valdīja kaujas laukos līdz XIX gadsimta pirmajai ceturtdaļai, bet pie medniekiem un citiem civilistiem “apgrozībā” bija vēl vismaz pussimt gadu. Uz šīs krama uzsitiena atslēgas redzams skaitlis – 1802, kā arī rakstīts Suster Beck, domājams, tas ir ieroču meistara vārds. Arī daudzi no šiem priekšmetiem pēdējos gados restaurēti.
Rita Krūmiņa rāda divus lieliskus šaujamieroču eksemplārus – XVIII gadsimta franču četrstobru revolveri (muzejā kopš 1923. gada) un XIX gadsimta revolveri ozolkoka kastītē ar visiem piederumiem tīrīšanai un ložu izgatavošanai (muzeja kolekcijā kopš 1939. gada).
… Pusotra stunda aizlidoja pilnīgi nemanot, turklāt mēs iegājām tikai nedaudzās telpās, kurās glabājas muzeja krājums! Un tādas bagātas glabātavas ir vai katram lielākam muzejam.
Rus.lsm.lv izsaka milzīgu pateicību Ritai Krūmiņai un Antrai Brakšei par satriecoši interesanto ekskursiju.
