Tēlnieka Alberta Terpilovska veidotais Ļeņina piemineklis tika uzstādīts Liepājā par godu “pasaules proletariāta vadoņa” simtgadei, kas bija 1970. gada 22. aprīlī. Līdz tam Ļeņina pieminekļa un viņa vārdā nosauktā laukuma vietā bija skvērs. Bet vēl agrāk, pirms kara, te bija blīva apbūve, taču Liepāja ļoti stipri cieta bombardēšanās Otrā pasaules kara laikā.
Pirms sākt stāstu par 1991. gada 23. augusta notikumiem Liepājā, jābilst kāds vārds par noskaņojumu, kāds tolaik veidojās pilsētā.
“1989. gadā mēs – Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļa – nolēmām piedalīties 7. novembra gājienā (par godu tā dēvētās Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienai), lai parādītu, kas tas par spēku – Tautas fronte,” tā laika notikumus atceras Liepājas muzeja filiāles “Liepāja okupācijas režīmos” vadītāja Sandra Šēniņa, toreiz – Tautas frontes aktīviste. “Jo tolaik visiem uzņēmumiem taču vajadzēja piedalīties šajā demonstrācijā. Un visi gāja gar Ļeņina pieminekli līdz Zivju ielai, bet pēc tam mūsējie ātri skrēja atpakaļ, uz Kārļa Zāles laukumu… kā gan to toreiz sauca?” Mēs ar Sandru sarunas laikā tā arī neatcerējāmies, vēlāk vajadzēja sameklēt. Padomju laikā tas bija 17. jūnija laukums.
Tātad – 7. novembra demonstrācija. Un lūk – iet Tautas frontes kolonna. Pa priekšu karognesējs ar Latvijas karogu, meitenes un puiši tautas tērpos, cilvēki ar plakātiem un atkal karogiem… Vienā no fotogrāfijām redzams militārais orķestris, citā – pavisam mazliet – cilvēki tribīnē. “Un mūsu kolonna toreiz bija vislielākā! Mēs parādījām, ka “jums būs ar mums jārēķinās, mēs esam spēks!”. Es tad biju vienkārši šokā - cik gan mūsu ir daudz! Kā cilvēki skrēja, lai paspētu iet mūsu kolonnā!” atceras Sandra.
Toreiz Tautas fronte pieņēmās spēkā visā Latvijā, uzvarēja vairākās vēlēšanās un, galvenais, 1990. gada ieguva vairākumu Augstākajā padomē un, pateicoties tam, arī tika pieņemta deklarācija par neatkarības atjaunošanu. Visu šo laiku Ļeņina piemineklis mierīgi stāvēja laukumā.
1990. gada 16. novembrī tika sarīkota, kā uzskata Sandra Šēniņa, faktiski provokācija – līdzās piemineklim tika norīkota militārā apsardze ar diviem bruņutansportieriem, bet Baltijas flotes Virsnieku namā (tagad tas, tāpat kā sākotnēji, ir Latviešu biedrības nams), tika izvietoti 40 jūras kājnieki. Avīze “Liepājas Vārds” toreiz rakstīja, ka bijušas vairākas sadursmes, kuru laikā cietuši pilsētas jaunieši. Visbīstamākā situācija izveidojās 1990. gada 18. novembrī, kad pilsētas centrā atgriezās lāpu gājiena uz Ziemeļu kapiem dalībnieki. Kāds aicināja iet pie Ļeņina pieminekļa, taču gājiena organizatori to nepieļāva - līdzās Virsnieku namam stāvēja karavīri ar ieročiem.
Dīvaini, ka bruņutehnikas pastāvīgā klātbūtne pilsētas centrā, kas turpinājās tik ilgu laiku, nav saglabājusies atmiņā… Vienīgais izskaidrojums varētu būt tāds, ka Liepāja pārāk ilgi bija slēgta padomju militārā teritorija un pie karavīriem visi bija kaut kā pieraduši. 1990. gada 7. septembrī “Liepājas Vārds” rakstīja, ka Liepājā un apkārtnē dislocētas 345 militārās daļas. Un publicēja sarakstu ar kuģiem un sauszemes karaspēka daļām.
1991. gada 23. augustā, nākamajā dienā pēc tam, kad Maskavā izgāzās kaunpilnais augusta pučs, Tautas frontes Liepājas nodaļas valde bija nolēmusi pulksten septiņos no rīta sākt piketu pie Virsnieku nama. “Tā taču bija Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas gadadiena. Un tieši dienu iepriekš tika aizvākta apsardze no Ļeņina pieminekļa un mēs pārgājām uz turieni. Tajā brīdī noskaņojums bija – viss, pietiek, mēs gribam savu neatkarīgu valsti, lai pilsētas centrā nestāvētu sveša bruņutehnika. Lēmums nogāzt pieminekli tika pieņemts uzreiz. Šodien kaut kas tāds nez vai būtu iespējams – paskaties uz fotogrāfijām, cik daudz cilvēku! Bet ja troses nebūtu izturējušas un piemineklis būtu iegāzies pūlī?! Nebija nekādu domu par drošību. Tagad droši vien visu rūpīgi aprēķinātu. Bet toreiz mēs patiešām par to nedomājām. Vienkārši gribējām, lai tas piemineklis tur vairs nestāv,” stāsta Sandra.
“Noskaidrojās, ka piemineklis sver 12 tonnu, tātad vajadzīga atbilstoša tehnika. Sākām meklēt. Viens uzņēmums atteicās, otrs… Liepājas celtniecības trestā atradām celtni ar 18 tonnu celtspēju. “Vadība it kā piekrita, bet negribēja uzņemties atbildību. Galu galā vienojāmies tieši ar celtņa vadītāju,” atceras atmodas dalībniece.
“Pieminekļa demontāža sākās sešos vakarā. Ņemšanās bija ilga. Ļeņins nekā negribēja nākt lejā. Kamēr piestiprinājām troses, kamēr panācām vajadzīgo spriegojumu… Domājām - vajag vienkārši pacelt un aizvākt. Izrādījās, ka tas ir pamatīgi pieskrūvēts pie postamenta ar milzīgām skrūvēm, ar tām arī nācās noņemties. Bet cilvēki stāvēja apkārt un skandēja - “kāp lejā, kāp lejā!”,” stāsta Sandra.
Piemineklis tika aizvests uz asfaltbetona rūpnīcas teritoriju.
Jau otrajā rītā izrādījās, ka tas palicis bez pirksta, kāds bija nozāģējis. Gandrīz droši, ka piemiņai, jo “krāsaino metālu medības” tomēr sākās nedaudz vēlāk.
Ko darīt ar nogāzto pieminekli? Sākumā, vēl 1992. gadā, to gribēja pārdot veselu. Tomēr tolaik visi gāza pieminekļus un piedāvājums daudzkārt pārsniedza pieprasījumu. Un tad uz skatuves uznāca baronese Valtrauta fon Tīzenhauzena – cēlusies no Liepājas, vācbaltiete, viņas ģimene vēl pirms kara bija spiesta pamest Latviju. Pirmo reizi viņa apmeklēja Liepāju 1990. gadā. Baronese ilgus gadus vadīja vācbaltiešu biedrību Darmštatē un Liepājas draugu organizāciju, vēl astoņdesmito gadu beigās sāka veidot sakarus starp Darmštati un Liepāju (1993. gadā abas kļuva par sadraudzības pilsētām). Valtrauta fon Tīzenhauzena ļoti daudz paveikusi labdarības jomā, palīdzot Liepājas gados vecajiem cilvēkiem, bāreņiem, invalīdiem. Šogad 11. maijā baronese atzīmēja 80 gadu jubileju.
Par “visskanīgāko” viņas ideju kļuvuši “Ļeņina zvaniņi”. Tieši Valtrauta fon Tīzenhauzena ierosināja – ja neizdodas pieminekli pārdot veselu, pārkausēsim to zvaniņos. Bet naudu ziedosim labdarībai. “Viens no Liepājas fotogrāfiem aizveda baronesi uz noliktavu, kur gulēja piemineklis. Tur fon Tīzenhauzenas kundzei arī radās šī ideja,” stāsta Sandra.
Bronzas piemineklis tika izvests uz Vāciju ar toreizējā Latvijas premjerministra Ivara Godmaņa personīgo atļauju. Darmštates pašvaldība un Hesenes federālās zemes finanšu ministrija katra piešķīra piectūkstoš marku statujas transportēšanai un pārkausēšanai.
Pavisam tika izlieti 500 galda zvaniņu – katrs kopā ar rokturi ir 15 centimetru augsts. Uz roktura vienā pusē ir Liepājas ģerbonis, otrā pusē – Ļeņina profils. Katrs rūpīgi ielikts koka kastītē. Zvaniņam pievienots sertifikāts, jo katram ir savs unikāls numurs. Piemēram, zvaniņš nr. 1 tika uzdāvināts toreizējam Liepājas mēram Uldim Seskam. Bet Liepājas muzeja filiālē “Liepāja okupāciju režīmos” šī raksta autore nofotografēja zvaniņu nr. 47. Pašlaik ir aizņemts vēl viens zvaniņš – tas strādā par eksponātu izstādē “Dzīvesstāsti sarkanā terora ēnā”.
Neliela atkāpe – matemātiska. Un tā, iepriekš tika minēts Ļeņina pieminekļa svars – 12 tonnu. Acīmredzot kopā ar postamentu. Jo pēc tam figurē paša pieminekļa svars – 6,5 tonnas. Un nav nekāda pamata neuzticēties pedantiskajiem vāciešiem. Dalām ar 500… Viens zvaniņš sver 13 kilogramu?! Tas, protams, ir smags, taču ne tik smags! Kur palikusi pārējā bronza? Nekādu informāciju atrast neizdevās. Minējumus izteikt negribas, tāpēc jautājums paliek atklāts.
Zvaniņus sāka liet 1997. gadā, Darmštate un Hesenes federālā zeme piešķīra tūkstoš marku, lai popularizētu ideju iegādāties zvaniņus labdarības nolūkos. Sākumā “Ļeņina zvaniņi” tika pārdoti tikai Vācijā un katrs maksāja 500 marku, vēlāk parādījās iespēja tos iegādāties arī Liepājā – par 140 latiem gabalā. Visus iegūtos līdzekļus baronese Valtrauta fon Tīzenhauzena nodevusi un turpina nodot Liepājas iestādēm konkrētiem labdarības mērķiem – piemēram, dušu telpu un tualešu iekārtošanai speciālajā internātskolā, jumta remontam bērnu bāreņu aprūpes centrā, neliela dārza ierīkošanai līdzās veco ļaužu dzīvojamajai mājai… Zvaniņus joprojām var nopirkt, tie maksā 260 eiro (sīkāka informācija šeit https://liepaja-glocken.de/). Turpat var atrast arī atskaiti par to, kā izmantoti iegūtie līdzekļi, pavisam 25 tūkstoši vācu marku un 12 tūkstoši eiro.
Jā, un vietne devīze ir “Ļeņins tiek piespiests darīt labas lietas”.
