Sadaļas Sadaļas

No Liepājas vēstures. Cīņa ar ugunsgrēkiem. Kā viss sākās

Pirmā ugunsdzēsēju biedrība Libavā pēc pilsētnieku iniciatīvas tika izveidota XIX gadsimta otrajā pusē pēc kārtējā lielā ugunsgrēka. Biedrība bija brīvprātīga, tai palīdzēja arī nakts sardze.

1797. gadā Libavā uz savstarpējās palīdzības pamata tika izveidota biedrība apdrošināšanai pret ugunsgrēku sekām. Divas trešdaļas no dibinātājiem bija pilsētas namīpašnieki. Un jau gada laikā biedrībai izdevās savākt rezerves kapitālu 120 tūkstošu rubļu apmērā. Tiem laikiem tā bija milzīga summa! Taču ugunsgrēki pilsētā nebija retums, bet to mērogi bija tādi, ka biedrības rezerves kapitāls būtiski saruka.

Labums no šādas savstarpējās palīdzības biedrības bija, un ne mazs. Citādi taču vāciski taupīgie birģeri biedrību nesaglabātu. Jā, vairākums pilsētas iedzīvotāju tolaik bija vācbaltieši, lai gan 1795. gadā Kurzeme tika iekļauta Krievijas impērijā.

1839. gada “Krievijas impērijas likumu pilnā krājuma” XIV sējumā publicēti 1796. gadā dibinātās Libavas atraitņu un bāreņu patversmes statūti. Tajos aplūkoti arī īpašuma jautājumi, bet 110. punktā teikts, ka jābūt polisei apdrošināšanai pret ugunsgrēku, kā arī jācenšas polisi  regulāri atjaunot.

Abi šie nodibinājumi bija starp tiem, kuri trīs desmitgades vēlāk krievu rakstniekā un publicistā Nikolajā Ļeskovā izraisīja tik vētrainu sajūsmu, ka viņš minēja Libavu kā piemēru citām impērijas pilsētām.

Vispirms viņš uzskaitīja 19 dažādas Libavas izglītības iestādes, neaizmirstot piebilst, ka pilsētā ir mazāk nekā desmit tūkstoši iedzīvotāju. Un turpināja:  “Ņemiet arī vērā, ka šai mazītiņajai pilsētiņai bez jau minētajām izglītības iestādēm ir arī bāreņu nams, patversmes zēniem un meitenēm, kase mācītāju atraitnēm, apbedīšanas kase, patversme atraitnēm un bāreņiem, biedrība apdrošināšanai pret ugunsgrēku, krājkase, pilsētas banka un pilsētas slimnīca!”

Tieši tajā pašā 1869. gadā, kad Nikolajs Ļeskovs pieminēja Libavu vienā no saviem rakstiem, pilsētā notika kārtējais lielais ugunsgrēks. Dega “Ronnefeld & Co.” ieroču fabrika. Un pēc tam biedrības apdrošināšanai pret ugunsgrēkiem direkcija, kurā bija Libavas birģermeistars Kārlis Frīdrihs Šneiders, kā arī aptiekas īpašnieks Meiers, lieltirgotājs Puherts, Mazās ģildes vecākais Neimanis, vairāki goda pilsētnieki, kā arī Bunkas muižas īpašnieks un tiesību zinātņu kandidāts Kohs, nolēma, ka pienācis laiks pilsētā dibināt brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību. 1869. gada 27. novembrī laikraksta “Libausche Zeitung” lappusēs iniciatori vērsās ar aicinājumu pie pilsētniekiem: “Katrs, kurš jūt vēlmi un pamudinājumu strādāt savstarpējās palīdzības labā, tiek aicināts 3. decembrī sešos pēc pusdienas ierasties Rātsnama mazajā zālē, kur tiks apspriesta idejas par brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības izveidošanu īstenošana.” Sanāksmē tika izveidota 30 cilvēku komiteja – 15 pilsētnieku pārstāvju un tikpat Meinharda, Ronnefelda un Šmelcera ieroču rūpnīcu pārstāvju.

Ar brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem cieši sadarbojās pilsētas nakts sardze – tās uzdevumos bija dažādos veidos paziņot pilsētniekiem par ugunsgrēku. Pēc tāda signāla saņemšanas visiem zirgu īpašniekiem pilsētā bija jāsteidzas uz notikuma vietu, lai palīdzētu dzēst liesmas. Savukārt tuvējo ēku iemītniekiem, ja ugunsgrēks notika naktī, bija jānodrošina, lai logos spīdētu gaisma, – tas palīdzēja ugunsdzēsējiem strādāt un atviegloja ūdens piegādi.

Nakts sardzes darbs sākās desmitos vakarā un turpinājās līdz sešiem rītā. Sākot maiņu, nakts sargi skandēja pantiņu, atgādinot iedzīvotājiem par ugunsdrošību:

Dzirdiet, ļaudis, klausaities,
Pulkstenis iet uz desmitiem;
Sargiet gaismu, uguni,
Nepieļaujiet nelaimi.

Liepājas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā var apskatīt ugunsdzēsēju torņa zvanu, kas izliets 1873. gadā Harmsena tēraudlietuvē. Ļauna likteņa ironija: pirmais ugunsgrēks, par kuru šis zvans pavēstīja Libavas iedzīvotājiem, notika tieši šajā tēraudlietuvē, kas nodega līdz pamatiem.

Bet pirms gada Liepājas muzeja krājumu papildināja vēl viens turpat izliets priekšmets – krāsns durtiņas.

Ugunsdzēsēju daļa atradās Tirgoņu ielā, ēka saglabājusies līdz šobaltdienai, vienīgi zvanu torņa sen nav. 1888. gadā pēc arhitekta Paula Maksa Berči projekta tika uzbūvēts ugunsdzēsēju depo Jaunliepājā. Imants Lancmanis grāmatā “Bertschy” piemin, ka Berči labprāt “spēlējies” ar torņiem, jo tie devuši ēkām tādu kā viduslaiku noslēpumainību. Ugunsdzēsēju depo tornis tika izmantots tam, kam tas bija domāts, – lai vērotu apkārtni. Šī ēka godīgi nokalpoja vairāk nekā simt gadu, bet pēdējās desmitgadēs to pamatīgi sagrauza laika zobs un tā kļuva bīstama ugunsdzēsējiem, tāpēc kopš pagājušā gada vidus tā netiek izmantota.

Prasība zirgu īpašniekiem obligāti piedalīties ugunsgrēku dzēšanā bija spēkā vēl ilgi, un to paredzēja atsevišķs punkts noteikumos par ormaņu darbību pilsētā, kas publicēti laikrakstā “Libausche Zeitung” 1893. gada 28. jūlijā. Noteikumu 15. punktā teikts:

”Tiklīdz tiek izziņota ugunsgrēka trauksme, katram ormanim vai viņa strādniekam ir pienākums kā dienā, tā naktī nogādāt savus zirgus pie ugunsdzēsēju torņa un stāties ugunsdzēsēju rīcībā. To ormaņu vecākajiem, kuriem pēc ugunsgrēka izcelšanās jādežurē pie ugunsdzēsēju torņa vai pašā ugunsgrēka vietā, saņemot instrukciju, no kā pienākas, jāatlaiž liekos zirgus vai ormaņus. Piezīme. Ja ugunsgrēka trauksme ir vilcienu pienākšanas laikā, stacijā dežurējošajam zemākā ranga policistam, kura pienākums ir kontrolēt pie stacijas piebraucošos ormaņus, atbilstoši instrukcijai, ko viņš iepriekš saņēmis no policijas pārvaldes, jānosūta daļa ormaņu uz ugunsdzēsēju torni, bet pārējie jāatstāj atbraucošās publikas rīcībā.”

Pirmās republikas laikā brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības turpināja aktīvi darboties, tās regulāri rīkoja kongresus, kuros tika apspriesti aktuālie temati. Tām bija arī savs periodiskais izdevums “Ugunsdzēsējs”. Bet tā jau ir tēma citam stāstam.

  • Rus.Lsm.lv pateicas par nenovērtējamo palīdzību šīs publikācijas tapšanā Liepājas muzeja vēsturniecei Antrai Brakšei, muzeja sabiedrisko attiecību speciālistei Ilzei Skangalei un, protams, Liepājas muzejam par iespēju izmantot unikālās fotogrāfijas no tā krājuma.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt