No «Latgales sirds» līdz drupu kalniem: Kā padomju aviācija 1944. gadā sabombardēja Rēzekni

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Jebkurš karš izsauc visaptverošu postu lielai sabiedrības daļai. Lai gan pēdējos 30 gados lielāki vai mazāki konflikti ir bijuši klātesoši daudzās pasaules valstīs, tomēr notiekošais Ukrainā daudzu cilvēku vērtējumā ir apjomīgākais militārais konflikts Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām. Tāpat kā daudzviet pasaulē, arī Latvijas teritorijā tieši Otrais pasaules karš kļuva par asiņaināko militāro konfliktu tās vēsturē. Kara laikā gāja bojā desmitiem tūkstoši cilvēku – gan civiliedzīvotāju, gan militārpersonu –, ļoti smagi cieta arī daudzas apdzīvotās vietās un to infrastruktūra. Par vienu no visvairāk nopostītajām pilsētām kļuva Rēzekne.

ĪSUMĀ:

  • Starpkaru Latvijā Rēzekne bija viena no lielākajām Latgales pilsētām.
  • 1944. gada 6./7. aprīlī padomju aviācija īstenoja intensīvu pilsētas bombardēšanu.
  • Bombardēšanas laikā gāja bojā ap 100 cilvēku un tika iznīcināti aptuveni 65% no pilsētas dzīvojamā fonda.
  • Pēckara gados padomju propaganda uzsvēra, ka pilsētas sagraušanā vainojami vācu bruņotie spēki, bet padomju vara sekmīgi pilsētu atjaunoja.

No "Latgales sirds" līdz drupu kalniem

Starpkaru periodā Rēzekne kļuva par vienu no plaukstošākajām Latgales un visas Latvijas pilsētām. Lai arī Otrā pasaules kara priekšvakarā tajā dzīvoja aptuveni 13 000 iedzīvotāju, kas, iespējams, salīdzinot ar mūsdienām, nešķiet sevišķi daudz, tomēr tieši šajā laika periodā Rēzekne izveidojās par reģiona centru, ko nereti, tostarp tās atrašanās vietas dēļ, dēvēja par Latgales sirdi. 20 neatkarības gados pilsētā izbūvēja vairākus desmitus sabiedrisku celtņu, darbojās dažādi uzņēmumi u. c.

Skats uz Latgales ielu Rēzeknē, 20. gadsimta 30. gadi.
Skats uz Latgales ielu Rēzeknē, 20. gadsimta 30. gadi.

Tāpat kā visa Latgale, arī Rēzekne varēja lepoties ar savu multikulturālismu. To apliecina arī 1935. gada Tautas skaitīšanas dati. Proti, no visiem iepriekš minētajiem iedzīvotājiem vairāk nekā 5000 bija latviešu, 3000 ebreju, teju 3000 krievu un 1000 poļu, tāpat pilsētā dzīvoja arī ukraiņi, baltkrievi u. c. tautību cilvēki. Darbojās dažādas kultūras un izglītības organizācijas. Otrais pasaules karš šo mierīgo pilsētas dzīvi strauji izmainīja.

Kara laikā tā pieredzēja abu okupācijas režīmu – nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības represijas un postījumus (gan cilvēciskos, gan infrastruktūras). Jau 1941. gada jūnijā Rēzekne piedzīvoja vācu gaisa spēku (vācu: "Luftwaffe") īstenotās bombardēšanas, kā rezultātā cieta vairākas pilsētas celtnes, dažādi infrastruktūras objekti, starp tiem bija arī 1927. gadā atklātais lokveida dzelzsbetona tilts pār Rēzeknes upi. Šobrīd ir grūti precīzi pateikt, cik lielus zaudējumus šī bombardēšana nodarīja pilsētai, bet katrā gadījumā tie bija vairāki desmiti ēku, ko apliecina neilgi pēc vācu bruņoto vienību ienākšanas Rēzeknē uzņemtie fotoattēli. 

"Rēzekne ir pārmainījusies līdz nepazīšanai..."

Tomēr īpaši dramatisks pilsētai izvērtās 1944. gada 6.–7. aprīlis, kad padomju aviācijas uzlidojumu laikā tika iznīcināti apmēram 65­% no visām pilsētas ēkām, turklāt īpaši smagus postījumus piedzīvoja dzīvojamie rajoni.

Kā rakstījis vēsturnieks Jānis Tomaševskis, pilsētas bombardēšanu īstenoja vairāk nekā 70 padomju bumbvedēju "IL-4" un kopumā uz pilsētu tika nomestas gandrīz 300 tonnas aviobumbu. Šo uzlidojumu laikā gāja bojā ap 100 rēzekniešu un bez pajumtes palika tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju, turklāt padomju aviācija nemaz nesasniedza savas stratēģiskās ieceres – Rēzeknes dzelzceļa mezglu (tostarp staciju) iznīcināšanu.

Skats no Rēzeknes Jēzus Sirds katoļu baznīcas uz sagrauto Latgales ielu un tirgus laukumu, 1944. gad...
Skats no Rēzeknes Jēzus Sirds katoļu baznīcas uz sagrauto Latgales ielu un tirgus laukumu, 1944. gada vasara

Šie traģiskie pagātnes notikumi palikuši spilgtā atmiņā arī vairākiem vietējiem iedzīvotājiem. Starp viņiem bija netālu no Rēzeknes dzīvojošais Jānis Viļums: "Pyrmī bumbu sprōdzīni cylvākus izcēle nu mīga. Izaskateja, ka gaisā riņķoj daudz, daudz apgaismōšonas bumbu – izgaismōts beja plašs rajons. Sōkumā vēļ šōve vōcīšu zenitlelgoboli, bet vālōk ari tī apklusa. Bumbu sprōdzīni ilga varbyut stuņdes divas. Tod beja nalels pōrtraukums – kaida stuņde voi drusceņ vairōk. Sekōja ūtrs uzlidōjums, kas turpynōjōs leidz reita gaismai. Tys beja vēļ dryumōks par pyrmū. Taidu mes sagaidejom Lelōs Pīktdīnes reitu." [1]

Savukārt mākslinieks Jānis Unda (1928–2000) par šiem notikumiem rakstīja: "6. apreļa vokors – Lelō catūrtdīne pyrms Leldīnem. Nu rupim kvīšu myltim, kas sapeļneiti vosoras lauku dorbūs, mōte izcapuse kareņu golda… Un tod sōcās brīsmeigs, rejušs trūksnis – pyrmī sprōdzīni, šķind lūgu stykli. Uz izpletnim teik izkōrti lukturi, un jūs gaisma ir tik spylgta, ka uz zemes varātu īraudzeit pat odotu. Aiz viļņa sekoj viļnis – nōves kravas teik bezjēdzeigi svīstas uz piļsātu." [2] (..) "Piļsātu ir apjāmuse līsmu jyura, kas navys sasamozynoj, bet palīk arvīn draudūšōka. Tys beja baigs – un reizē varons – skots, kū vēļ vairōk pastyprynōja nakts tymsa. Maņ, puiškānam, lykōs, ka taišni tai izaskateja vulkana Vezuva izvyrduma laikā – m. e. 79 godā, kod aizgōja būjā Pompeja." [3]

Sarkanās armijas aviācijas uzlidojumā sagrautās dzīvojamās ēkas Rēzeknē, 1944. gads
Sarkanās armijas aviācijas uzlidojumā sagrautās dzīvojamās ēkas Rēzeknē, 1944. gads

To, ka padomju aviācijas uzlidojumi turpinājās arī nākamajos mēnešos, apliecina Rēzeknes policijas iecirkņa ziņojumi. Vienā no tiem Rēzeknes apriņķa policijas 1. iecirkņa priekšnieks ziņoja, ka vien dažas dienas pirms padomju spēku ienākšanas pilsētā, 18. jūlija pēcpusdienā aviācijas uzlidojumu rezultātā bojāts munīcijas vilciens pie dzelzceļa stacijas Rēzekne I, pie tam šī uzlidojuma rezultātā gājusi bojā apmēram 50 gadus veca sieviete. Savukārt 15. maija ielā bumbas sprādziena rezultātā miris zirgs, bet netālu no pilsētas esošo degvielas cisternu sprādzienu rezultātā daudzām ēkām izbiruši logi. [4]

Starp padomju aviācijas bombardēšanai pakļautajiem objektiem bija arī padomju karagūstekņu nometnes "Stalag 347" apkārtne. Jau pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rēzeknē viens no nometnes ieslodzītajiem Solomons Abramsons (1906–1999) padomju izmeklētājiem stāstīja, ka tieši uzlidojumu laikā 6. aprīļa vakarā viņam izdevās izmantot vispārējo haosu un izbēgt no ieslodzījuma. [5]

Bombardēšanā cieta ne tikai blīvi apdzīvotie pilsētas dzīvojamie rajoni, bet arī vairākas izglītības iestādes un pat viena no starpkaru Latvijā modernākajām slimnīcām, neskatoties uz to, ka uz slimnīcas jumta personāls bija uzzīmējis sarkanus krustus.

Sagrautā Rēzeknes apriņķa slimnīca, 1944. gads
Sagrautā Rēzeknes apriņķa slimnīca, 1944. gads

Starp bojāgājušajiem bija arī vairāki Rēzeknes inteliģences pārstāvji un viņu tuvinieki, piemēram, laikraksta "Rēzeknes Ziņas" atbildīgais redaktors Alberts Sprūdžs (1908–1944), izglītības darbinieks Pauls Svenne (1866–1944), literātes Diānas Skaidrītes Varslavānes (1932–2020) vecāki – tēvs Staņislavs (1906–1944), māte Tatjana (1906–1944) u. c. Pati D. Varslavāne par to rakstīja: "Tāvs klīdze: "Guļstitēs zemē!" Mōte parōve meitānu zam sevis, tūmār bārns redzēja spūžajā izpletnī īkōrtō gaismekļa tyvumā lidōtōja izkōrtū golvu: jī beja nūgyuti… Tāvs ar mōti tyka saplūseiti. Brōļam savainōta kōja, meitāns kūrls un okls ar kreisū pusi, golvu kaids beja pīpiļdejis ar šausmeigim trūkšņim. Bumbas berzejās gar izmatamū lūku, tod sprōdzīni vīns pēc ūtra! Ar šom skaņom jei mūceisīs vysu myužu, jo kaids jū satrauks, byus nataisneigs. Bet bombardēšonas ainas atnōk sapynā ari vēļ šudiņ – īcērstas iz myužu. Vīns seiks kara upurs, par kuru nivīnai vaļdeibai nav bejis un nav nikaidis daļas!" [6]

Bombardēšanas laikā daudzi pilsētnieki guva dažādus ievainojumus. Tiem palīgā steidzās pilsētas slimnīcas mediķi. Vienu no šādām epizodēm atceras bijušā slimnīcas vadītāja Valda Gavara (1896–1941) dzīvesbiedre Marta Gavare (1905–1991): " Naktī pirmais palīdzību lūdza Rēzeknes apriņķa priekšnieks. Lūdza, lai braucot pie viņa cietušā dēla. Piekritu braukt kopā ar Lubi. Dārzu ielas galā dega māja. Tad atkal parādījās bumbvedēji un mašīna bija jāatstāj. Pati skrēju pāri upei uz Ludzas ielu pie cietušā. Jau viņa mājā noskaidroju, ka puisim ir tikai maza skrambiņa, kas jāpārsien, bet slimnīca viņam nav vajadzīga. Aizsargu priekšnieku vairs nerūpēja,  kā man tikt atpakaļ uz slimnīcu. Tuvākais ceļš atpakaļ bija pāri aizsalušajai Rēzeknes upei. Kad skrēju, pa ledu bumbvedēji atkal izmeta apgaismošanas svecītes. Tās bija pakārtas mazā izpletnī un lēni krītot ilgi apgaismoja apkārtni. Viss spīdēja un no augšas uz ledus biju labi saskatāma. Es neapstājos skrēju. Likās, ka katra nākošā bumba krīt tuvāk slimnīcai, kurā atradās mani bērni. Otrā upes krastā no sagruvušas mājas kāpa ārā sieva un nāca man pretī, bet es neapstājos un skrēju uz slimnīcu. Tur jau ilgi bija gaidījusi ievesta ievainota sieviete, kurai palīdzēt tā arī nespējām." [7]

Sarkanās armijas tanks Rēzeknē, 1944. gada jūlijs-augusts
Sarkanās armijas tanks Rēzeknē, 1944. gada jūlijs-augusts

To, ka pilsēta bija izmainījusies līdz nepazīšanai, atzina arī viens no 15. latviešu "brīvprātīgo" leģiona divīzijā dienošajiem karavīriem:

"Rēzekne ir pārmainījusies līdz nepazīšanai. Pat tie, kas še dzīvojuši ilgus gadus, jautā retajiem gājējiem padomu, lai atrastu savu māju.

Pēc ilgas klaiņošanas pa drupu un pelnu laukiem viņiem parasti veras pretī tikai apkvēpušu logu caurumi vai vientuļi dūmeņi. Visā pilsētā nav neviena vesela jumta, nevienas nesabrukušas sienas, un ēkas, kurās vēl iespējams mitināties cilvēkam, var uz pirkstiem saskaitīt." [8]

Jāpiebilst, ka īsi pirms atkāpšanās (1944. gada jūlijā) vācu bruņoto spēku vienības uzspridzināja pilsētas valdi, pastu, komercskolu, zemes banku u. c. ēkas. Pāris mēnešu laikā pilsēta neatgriezeniski zaudēja to, ko citi bija būvējuši vairākus gadu desmitus, izmainot pilsētas seju  līdz nepazīšanai. Kopumā kara laikā pilsēta piedzīvoja 11 padomju aviācijas uzlidojumus un tajos nebūtībā aizgāja lielākā daļa Rēzeknes apbūves.

Drupu novākšana Rēzeknē, 1944.–1945. gads
Drupu novākšana Rēzeknē, 1944.–1945. gads

Pēckara reālijas

Pēckara gados Rēzekni pakāpeniski atjaunoja, tomēr gruvešu novākšana noritēja līdz pat pagājušā gadsimta 50. gadu sākumam. Jāpiebilst, ka daudzus no padomju aviācijas sagrautajiem objektiem atjaunoja vairāki simti vācu karagūstekņu, piemēram, pilsētas slimnīcu, Skolotāju institūtu, Tautas pili u. c. Tieši Tautas pils (šobrīd Kultūras nams) atjaunošana kļuva par vienu no padomju okupācijas režīma pirmajiem "ievērojamajiem darbiem" Rēzeknē. Spriežot pēc dokumentiem, tam bija jākļūst par pierādījumu "cēlajai padomju atbrīvošanas misijai", kā arī režīma "celtniecības sasniegumiem".

Apliecība par piedalīšanos drupu novākšanā Rēzeknē, 20. gadsimta 40. gadu otrā puse
Apliecība par piedalīšanos drupu novākšanā Rēzeknē, 20. gadsimta 40. gadu otrā puse

Vietējā pilsētas izpildkomiteja uz Kultūras nama atklāšanas pasākumu 1946. gada 24. novembrī paredzēja ielūgt arī toreizējo Latvijas PSR vadību – Augustu Kirhenšteinu (1872–1963), Jāni Kalnbērziņu (1893–1986), Vili Lāci (1904–1966) u. c. [9] Kā, neilgi pēc Kultūras namā notikušās Latgales drāmas teātra izrādes "Nemierīgais vecums" patētiski rakstīja J. Saliņš, tad: "Hitlerīšu sagrautā, un padomju varas atjaunojamajā Rēzeknē atplaukst mōksla, kultura – piļsāta atdzymuse jaunajai dzeivei." [10]

Turpmākajos padomju varas gados Rēzeknes nopostīšana tika "uzvelta" nacistiskās Vācijas bruņotajiem spēkiem.

Tā jau 1947. gadā padomju izdevums "Pa Staļina Ceļu" norādīja, ka, lai gan ir pagājuši tikai divi gadi kopš "vācu fašistiskie okupanti" galīgi sagrāva Rēzekni, tā "atgriežas jaunai dzīvei".

Tamlīdzīgs naratīvs tika turpināts arī visu padomju okupācijas periodu. Piemēram, 1952. gada martā iepriekš minētais laikraksts, atbilstoši padomju ideoloģiskajiem priekšstatiem, izcēla Ļeņina-Staļina partijas un padomju valdības gādību, kura īsā laikā ir likvidējusi smagā kara un vācu "fašistiskās" okupācijas sekas, tostarp "atjaunota "hitleriešu" pilnībā sagrautā Rēzekne".

1954. gada janvārī Rēzeknes izpildkomitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Barabanovs (1912–1977) norādīja: "Gryuti beja ticēt, ka drausmeigūs krōsmatu vītā, kū atstōja hitleriskī okupanti, nu jauna paceļsīs dzeive. Tikai ar padūmju vaļsts paleidzeibu, pateicūtīs padūmju tautu brōleigajai draudzeibai izdevēs veikt tū, kas lykōs naīspējami, – gondreiž piļneigi atjaunōt sagrautū piļsātu." [11]  

Tomēr atradās arī tādi cilvēki, kuri atzina padomju aviācijas nodarīto postu. Tā kāds Otrā pasaules kara dalībnieks 1984. gadā, piedaloties "Rēzeknes atbrīvošanas" 40. gadadienai veltītajā pasākumā izteicās: "Man bija kauns braukt, mēs taču sagrāvām jūsu skaisto pilsētu! Otru tik drausmīgu skatu man nav nācies redzēt pa visiem kara gadiem." [12]

Šobrīd Krievijas bruņoto spēku īstenotās Ukrainas pilsētu bombardēšanas liek mums no jauna atcerēties šīs teju pirms 80 gadiem notikušās traģiskās vēstures lappuses un vienlaikus kritiski izvērtēt padomju okupācijas režīma tiražētos mītus un puspatiesības.


 [1] Viļums, J. Rēzeknes tragedija, 1944. gods. Saušs, S., Eļksnis, J. (sast., 1996). "Tāvu zemes kalendars 1997". Rēzekne: Latgolas Kulturas centra izdevnīceiba, 190. lpp.

[2] Unda, J. Kai sabombardēja Rēzekni. Saušs, S., Eļksnis, J. (sast., 1995). "Tāvu zemes kalendars 1996". Rēzekne: Latgolas Kulturas centra izdevnīceiba, 195. lpp.

[3] Turpat, 196. lpp.

[4] Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LNA LVVA),  1371. f., 1. apr., 14. l., 15. lp.

[5] Krievijas Federācijas Valsts arhīvs (ГА РФ), P-7021. f., 93. apr., 27. l., 37. lp.

[6] Varslavāne, D. (2008). "Asmu zemes meita". Rēzekne: Latgolas Kulturas centra izdevnīceiba, 16.–17. lpp.

[7] Gavars, V., Gavare, M. (sast., 2015). "Dr. Valdis Gavars 1896–1941. Dzīve un dzimta", 59. lpp.

[8] Freivalds, O. (2007). "Kurzemes cietoksnis".  Biedrība "Avots", 29.  lpp.

[9] Latvijas Nacionālā arhīva Rēzeknes zonālais valsts arhīvs (LNA RZVA), 2. f., 1. apr., 5. l., 20. lp.

[10] Saliņš, J. Īspaidi nu Vaļsts Latgolas dramas teatra atklōšonas. "Pa Staļina ceļu", 01.12.1946, 2. lpp.

[11] A. Barabanovs. Daudz paveikts, veļ plašōkas perspektivas. "Pa Staļina ceļu", 01.01.1954, 2. lpp.

[12] Neiburgs, U. (2018). ""Grēka un ienaida liesmās!" Latvijas Otrā pasaules kara stāsti". Rīga: "Latvijas Mediji",  203. lpp.

 
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti