No Kurzemes vēstures. Ventspils tehnikums, cēlies no Turauska Tirdzniecības skolas

Jāņa Turauska privātā Tirdzniecības skola tika atklāta 1906. gadā, kad Krievijas impērijā bija ekonomikas bums, un tā bija mūsdienīgākā mācību iestāde tā laika Vindavā. 1920. gada rudenī uz tās bāzes sāka darbu Valsts Ventspils amatniecības skola, bet Turauskis turpināja rūpēties par savu lolojumu. Tādi bija tagadējā Ventspils tehnikuma pirmie dzīves posmi.

XIX gadsimta otrajā pusē Krievijas impērijā bija straujš ekonomikas pacēlums. Uzņēmumi auga kā sēnes pēc lietus, bija ļoti nepieciešami profesionāļi – grāmatveži, kantoristi, biržas mākleri, pārvaldnieki un citi speciālisti.  1896. gadā tika pieņemts Nolikums par komerciālajām mācību iestādēm, un visā impērijā tika atvērtas komercskolas un tirdzniecības skolas. Juridiski tās tika pielīdzinātas pilsētas skolām, taču tajās līdztekus vispārizglītojošajiem priekšmetiem tika mācīta grāmatvedība, prečzinība, lietvedība un citas disciplīnas, gatavojot speciālistus darbam tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumos, bankās un citās iestādēs.

Impērijas pēdējie gadi

“Tāpat kā citās Kurzemes un Vidzemes guberņu pilsētās, Vindavā, kā toreiz sauca Ventspili, 1906. gadā tika izveidota privāta tirdzniecības skola, tās dibinātājs un īpašnieks bija Jānis Turauskis. Tā atradās Ostas ielā 25, Vācu biedrības (Deutscher Verein) ēkā,”  Rus.lsm.lv pastāstīja Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida.

Jānis Turauskis atvēra vismūsdienīgāko mācību iestādi pilsētā – pie viņa kopā mācījās zēni un meitenes!

“Sabiedrība ar to bija tik lielā mērā neapmierināta, ka skolas vadībai bija jātaisnojas vietējā presē,” teica Māra Dāvida.

Lūk, tāda bija “taisnošanās” protams, ar atsauci uz jaunāko ārzemju pieredzi: “Par spīti visiem nelabvēļiem, kas jau iepriekš skolas atvēršanas mēģināja izplatīt baumas par kopmācības nelabiem iespaidiem. Prakse pierādījusi pavisam pretējo… Kā citās kulturālās valstīs, kur kopmācība jau sen ieviesta, vairs nemodina ne mazākās šaubas, proti, ka kopmācība skolās, kur zēni un meitenes kopīgi strādā nopietnu zinību darbu, ne vien pastāv delikāta izturēšanās, bet arī nomanāma labāka cenšanās mācībās, nekā šķirtās skolās.”

Īpaši tika uzsvērts, ka kopīgas mācības veicina arī delikātāku uzvedību, piebilda vēsturniece.

Turauska komercskola izcēlās ne tikai ar abu dzimumu kopīgām mācībām, bet arī ar relatīvi plašu latviešu valodas un literatūras kursu.  Vispārējās rusifikācijas dēļ pārējās Vindavas skolās latviešu valoda tika mācīta ļoti ierobežoti vai netika mācīta nemaz. Piemēram, reālskolā un sieviešu ģimnāzijā zinības tika apgūtas tikai krievu valodā. Tikai pēc 1908. gada vietējam luterāņu mācītājam izdevās iegūt atļauju divas reizes nedēļā bez samaksas pasniegt latviešu valodu un literatūru.

“Tirdzniecības skola varēja lepoties arī ar lielu bibliotēku. Tajā bija mācību literatūra gan latviešu, gan citās valodās. Jānis Turauskis katru gadu papildināja bibliotēkas fondus. Skolā valdīja salīdzinoši brīva latviska atmosfēra – to veicināja gan privātas mācību iestādes statuss, gan proporcionāli liels skaits latviešu audzēkņu, gan paša Turauska personība un viņa sabiedriski politiskā darbība pilsētā,” paskaidroja Māra Dāvida.

Pirmajā mācību gadā komercskolā iestājās 66 bērni, nākamajā – 84 (69 zēni un 15 meitenes), no viņiem 49 latvieši. 1909. gadā audzēkņu bija jau 180, un apmēram šāds skaits saglabājās līdz Pirmajam pasaules karam. Skolā bija divas sagatavošanas un divas pamatklases. Lai iestātos sagatavošanas klasē, pietika ar dzimšanas apliecību, vēlāk vajadzēja arī izziņu par vakcināciju pret bakām. Tiem, kas gribēja iestāties pamatklasē, bija jākārto eksāmeni.

Pasniedzējus Jānis Turauskis izvēlējās ļoti rūpīgi – jauniešus mācīja speciālisti, kas vai nu paši ar izcilību bija beiguši profilējošās mācību iestādes, vai profesionāļi, kas sevi bija apliecinājuši praksē.

Pats skolas dibinātājs arī mācīja vairākus priekšmetus. Audzēkņi apguva valodas (krievu, latviešu, vācu, angļu un franču), fizisko un saimniecisko ģeogrāfiju, statistiku, grāmatvedību. komerciju, matemātiku, dabaszinības, literatūru, ticības mācību, ķīmiju, prečzinību, vēsturi, rokdarbus (meitenes), dziedāšanu un citus priekšmetus.

Mācību maksa privātajā skolā – jo visus izdevumus iestādes uzturēšanai sedza īpašnieks – bija diezgan augsta:  40–50 rubļu gadā sagatavošanas klasēs un 60 rubļu gadā pamatklasēs. Lai palīdzētu apdāvinātajiem, taču trūcīgajiem skolēniem, 1909. gadā Jānis Turauskis un mācītājs Teodors Grīnbergs nodibināja “J. Turauska tirdzniecības skolas trūcīgo skolēnu palīdzības biedrību”.  Līdzekļi tika vākti, rīkojot dažādus pasākumus, kuros piedalījās audzēkņi, uzaicinātie aktieri, mūziķi, kultūras darbinieki.

“Tādu vakaru programmas parasti tika veidotas ar vērienu, tās bija domātas dažādām gaumēm un vecumiem. Uzstājās audzēkņu koris, Vindavas Jaunā teātra aktieri, bija dažādas spēles ar publikas līdzdalību, “konfeti kaujas” un “Amora pasts”. Programma noslēdzās ar dejām. Šīs balles sākās sešos līdz astoņos vakarā un beidzās trijos līdz piecos no rīta. Šie vakari pilsētā bija ļoti populāri,” pastāstīja Māra Dāvida.

Vairākus gadus pēc atklāšanas skolai par aktuālu jautājumu kļuva telpu trūkums. 1912. gadā Jānis Turauskis par saviem līdzekļiem uzbūvēja trīsstāvu mūra ēku ar plašām telpām Jūras un Štammera (tagadējās Saules) ielu stūrī. Kopš tā laika mācību programma kļuva sešgadīga.

Tirdzniecības skolas audzēkņiem bija dažādi atvieglojumi – atlaides braucieniem pa dzelzceļu visā Krievijas impērijā, II pakāpes karaklausības atvieglojumi, kā arī pēc pieciem tirdzniecībā nostrādātiem gadiem viņi tika iecelti goda pilsoņu kārtā un tiesībās. Skolas beidzējs arī varēja, nokārtojot latīņu valodas eksāmenu ģimnāzijas 4. kursa apmērā, iestāties par aptieķnieka mācekli. Pēc Turauska skolas beigšanas absolventiem bija tiesības strādāt par veikalu vadītājiem, grāmatu vedējiem, kroņa un privātajos tirdzniecības, banku un rūpniecības uzņēmumos. Strādājot kroņa, tas ir, valsts iestādēs, viņi baudīja visas kroņa dienesta tiesības un priekšrocības.

Un te Jāņa Turauska komercskolas vēsturē jāliek daudzpunkts.

Pirmie neatkarības gadi

Pēc Pirmā pasaules kara beigām Turauskis kopā ar citiem – nu jau vairs ne Vindavas, bet Ventspils – cienījamiem iedzīvotājiem atjaunoja mācību iestādi jaunā kvalitāte – 1920. gada 20. septembrī ēkā Saules ielā 21 (tagad numur 19) ver durvis Valsts Ventspils amatniecības skola. Tajā bija sešas nodaļas – mehānikas, tirdzniecības, būvniecības, lauksaimniecības ražojumu apstrādāšanas, mājturības un zvejniecības. Skolā uzņem tos, kas četrus gadus bija mācījušies parastajā skolā, un tikpat ilgi bija jāmācās amatniecības skolā. Par skolas pārzini kļuva Turauskis, kurš tolaik bija arī pilsētas galva.

“Mācīties par mehāniķi pieteicās tikai zēni, mājturību – tikai meitenes, savukārt tirdzniecības nodaļā no divdesmit audzēkņiem tikai viens bija zēns. Bet lauksaimniecības ražojumu apstrādāšanu – par spīti tam, ka visu līmeņu vara ļoti gribēja izglītot lauku iedzīvotājus – devās apgūt tikai divi cilvēki. Nākamajā gadā palika tikai divas nodaļas – tirdzniecības un mehānikas. 1923. gadā mainījās mācību programma – uzņemt skolā sāka ar vismaz sešu klašu izglītību, bet mācības ilga trīs gadus,” pastāstīja Māra Dāvida.

Pēc tam vairākkārt tika mainīts mācību iestādes nosaukums, līdz 1930. gadā tā kļuva par Valsts Ventspils komercskolu un arodskolu. Līdztekus vispārizglītojošiem priekšmetiem audzēkņi apguva mašīnrakstīšanu un stenografēšanu, darbus ķīmijas un preču laboratorijās, komercaritmētiku, grāmatvedību, saimniecisko ģeogrāfiju, politekonomiju un kooperāciju, tirdzniecības un vekseļu likumus, preču zinības un tehnoloģiju, korespondenci un kantora praksi. Mehāniskajā nodaļā bija plašs profilējošo priekšmetu spektrs – vispārējā elektrotehnika, tvaika katli un mašīnas, iekšējie dzinēji, sūkņu, ūdens un tvaika turbīnu piemērošana lauksaimniecībai, tehniskā zīmēšana, tehniskā rēķināšana, projekti un kalkulācija, būvniecības pamati. Dziedāšana un ticības mācība bija fakultatīvi priekšmeti. 1929./30.  mācību gadā skolā sāka gatavot arī tirdzniecības kuģu III šķiras mehāniķus.

30. gadi. Uzplaukuma laiks

1932. gadā Jānim Turauskim apritēja 67 gadi, tas bija maksimālais vecums darbam valsts dienestā. Bet par lieliem nopelniem skolas un sabiedrības labā ar Izglītības ministrijas īpašu rīkojumu viņam tika atļauts palikt valsts dienestā vēl gadu. Pensijā Turauskis aizgāja 1933. gada vasarā, tomēr turpināja aktīvi piedalīties Ventspils sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

Jānis Lukins. Ventspils valsts komercskolas un arodskolas direktors no 1933.-1940.gadam.

Par skolas direktoru kļuva mehānikas nodaļas vadītājs Jānis Lūkins – Rīgas politehnikuma absolvents, inženieris tehnologs ar pasniedzēja tiesībām.

“Pirmā pasaules kara sākumā, kad Krievijas impērijā masveidā evakuēja rūpniecības uzņēmumus tālāk no frontes līnijas, kopā ar Rīgas rūpnīcu “Felzer” Lūkins nonāca Ņižņijnovgorodā. Līdz 1921. gadam strādāja par metāllietuves priekšnieku. Gribēja doties uz mājām, uz Latviju. Uzņēmuma vadība bija kategoriski pret. Lūkinam draudēja ar arestu un citām nepatikšanām. Tikai pēc streika un neilga ieslodzījuma cietumā Jānis Lūkins un vēl daži strādnieki saņēma atļauju atgriezties dzimtenē. Viņš skolas audzēkņu atmiņā palicis kā ļoti stingrs un prasīgs skolotājs un direktors,” piebilda Māra Dāvida.

Trūcīgo skolēnu palīdzības biedrība faktiski atsāka darbu jau 1920. gadā, bet oficiāli tika atjaunota tikai 1928. gadā. Līdzekļu vākšanai, tāpat kā iepriekš, tika rīkotas loterijas, gadatirgi, balles un citi pasākumi. Biedrība palīdzēja samaksāt par mācībām, tostarp izsniedzot neatmaksājamus aizdevumus, kā arī palīdzēja atrast darbu pēc mācību beigšanas.

Audzēkņu kļuva aizvien vairāk, Turauska 1912. gadā uzceltā ēka kļuva par šauru. Bija vajadzīgs arī internāts studentiem no laukiem. 1939. gadā skola ieguva jaunu korpusu. Tur tika izvietotas darbnīcas, mācību klases, vingrošanas zāle un daudz kas cits.

“30. gados audzēkņu sabiedriskā dzīve bija ļoti aktīva. Viņi piedalījās valsts svētkos, uzkopa skolu, rīkoja talkas Meža kapos, Meža dienās. Gāja ekskursijās un pārgājienos, rīkoja dažādus vakarus un apmeklēja pulciņus. Palikušas daudzas fotogrāfijas ar spilgtiem brīžiem gan no Jāņa Turauska Tirdzniecības skolas, gan no Valsts Ventspils komercskolas un arodu skolas dzīves,” teica Māra Dāvida. “30. gadu otrajā pusē audzēknes rokdarbu skolotājas Irmas Leskinovičas vadībā izšuva skolas karogu, 1938. gadā tas tika iesvētīts Ventspils evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Padomju varas gados karogu pie sevis mājās Siguldā glabāja bijušais mašīnbūves priekšmetu skolotājs un direktors Nikolajs Cimmermanis. Pēc viņa nāves 1965. gadā karogu glabāt paņēma bijušais ventspilnieks Jānis Berķis. 1990. gadā viņš atdeva karogu skolai.”

Pēcvārda vietā. Dibinātājs

Jānis Turauskis dzimis 1865. gada 10. septembrī Rīgas apriņķa Nītaures pagastā.

Tirdzniecības skolas dibinātājs Jānis Turausks. 1911.g.

1887. gadā beidzis skolotāju semināru Valkā, apmeklējis augstākos komerckursus un klausījies lekcijas Politehniskajā institūtā Sanktpēterburgā. Nokārtojis ģeogrāfijas un vācu valodas mājskolotāja eksāmenus, ieguvis tiesības mācīt saimniecisko ģeogrāfiju, kā arī grāmatvedību un lietvedību Krievijas mācību iestādēs. Strādājis par mājskolotāju, bijis pasniedzējs Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā un ģimnāzijās.

No 1906. līdz 1915. gadam bijis Vindavas Tirdzniecības skolas direktors. Vairākkārt kandidējis pilsētas domes vēlēšanās un ticis ievēlēts. Aktīvi piedalījies pilsētas sabiedriskajā un kultūras dzīvē, bijis valdes loceklis un priekšsēdētājs vairākās biedrībās (piemēram, teātra, namīpašnieku u.c.)

Pirmā pasaules kara laikā bijis skolotājs Jaroslavļā. 1918. gadā atgriezies dzimtenē, strādājis par skolotāju vidusskolā Ventspilī. 1919.–1921. gadā vienlaikus bijis pilsētas galva, pilsētas izglītības komisijas un skolu valdes priekšsēdētājs, kā arī skolotājs. 1920. gadā iecelts par Valsts Ventspils amatniecības skolas direktoru un nostrādājis šajā postenī līdz 1933. gadam. Taču arī pēc aiziešanas pensijā aktīvi piedalījies pilsētas sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā dzīvē, daudzu sabiedrisko organizāciju darbā, vairākas no tām vadījis. Piemēram, bijis krājaizdevu sabiedrības revīzijas komisijas priekšsēdētājs, ilggadējs Ventspils Mūzikas biedrības vadītājs.

Miris 1940. gada 30. novembrī.

Rus.Lsm.lv pateicas par palīdzību un informatīvo atbalstu Ventspils muzeja vadošajai vēsturniecei Mārai Dāvidai. Īpaša pateicība Ventspils muzejam par arhīva materiāliem un unikālajām fotogrāfijām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt