“Es uz šejieni pirmo reizi atbraucu pirms gadiem četrpadsmit. Te vēl bija gan sliedes, gan stacijas ēka izskatījās pilnīgi pieklājīgi. Sliežu ceļš tika nojaukts 2012. gadā… Bet ēka, kā redzat, faktiski kļuvusi par graustu. Jumts bojāts, apkures nav… Jo ēkai nav arhitektūras pieminekļa vai industriālā mantojuma statusa,” saka Gaviezes senlietu krātuves “Atmiņu pūrs” vadītāja Lilita Bauģe, noņemot piekaramo atslēgu no ieejas durvīm.
Iekšā – pamestība
Pie noputējušā biļešu kases lodziņa ir paziņojums, ka no 1997. gada 18. augusta pasažieru vilcienu Liepāja-Vaiņode un Liepāja-Priekule kustība tiek pārtraukta.
Kases telpā – seifs, tā durvis līdz galam vaļā. Līdzās senatnīgajai krāsniņai uzbūvēta vēl viena – tā ir līdzīga plītij lauku mājās. Blakus esošā istabiņa bija darbinieku atpūtas vieta. Virs durvīm no iekšpuses – bezdelīgas ligzda. Grīdas nav. Vispār.
“Pirms vairākiem gadiem ziemā šaipusē bija pat līdz mīnus 25–30 grādiem. Viens no iedzīvotājiem izjauca dēļu grīdu un ar šiem dēļiem kurināja krāsni,” stāsta Lilita.
Jā, ēka nav pilnībā pamesta, otrajā stāvā ir četri dzīvokļi. Divi no tiem ir apdzīvoti. Vienu no iemītniekiem, Aleksandru Mihejevu, mēs satikām ārā.
“Kā ir te dzīvot? Jumts tek, tas viss nāk lejā pa sienām, viss ir slapjš… Sienu biezums ir astoņdesmit centimetru, to visu apkurināt, lai būtu silti, – tās ir mokas!” pukojas Aleksandrs. Stāsta – to pašu krāsniņu-plītiņu kases telpā uzbūvējis viņš, pats tai visu arī nopircis. Tolaik apgrozībā vēl bijuši lati. Atbildot uz priekšlikumu viņu nofotografēt smejas: “Mani te visi fotografē! Bet man nepatīk skatīties objektīvā.”
“Visi” – tie ir tūristi. Nesen Grobiņas novadā izstrādāti jauni tūrisma maršruti, viens no tiem ved gar bijušo staciju.
“Kopš izveidoja šos velomaršrutus, ļaužu te daudz, katrās brīvdienās cilvēki atbrauc. Tas ir patiešām lieliski! Tūristi ir no dažādām vietām, pat no Daugavpils. Dzelzceļa entuziasti interesējas. Un arī es cenšos palielināt interesi par mūsu staciju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka 2021. gads pasludināts par Eiropas Dzelzceļa gadu,” saka Lilita Bauģe.
Pirms vairākiem gadiem viņa uzrakstījusi projektu, un divatā ar vīru savedusi kārtībā apkārtni, cik bijis spēkos: viss bijis ļoti aizaudzis un nolaists. Bet kādreiz taču šai dzelzceļa līnijai, kuras vairāk nav, bija ļoti liela nozīme visa pagasta saimnieciskajā dzīvē…
Ekonomikas izaugsme Libavā sākās XIX gadsimta pēdējā desmitgadē, pēc tam, kad 1871. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Libava-Viļņa. 1876. gadā tā jau bija uzbūvēta līdz Romniem Poltavas guberņā. Gaviezes staciju sākumā sauca par Grobiņas staciju, tā tika pārdēvēta 1904. gadā. Acīmredzot tāpēc, ka sākās satiksme pa šaursliežu dzelzceļu Libava-Hāzenpota (Aizpute) un paša Grobiņā tika uzbūvēta tās vārdā nosaukta stacija. Staciju ēkas Libavas-Viļņas līnijā vispirms tika uzbūvētas Prekulnē (Priekulē) un Vainodenē (Vaiņodē), bet 1908. gadā tāda pati ēka tika uzcelta Gavēzenes (nu jā – Gaviezes) stacijā.
1912. gadā Vladimirs Mejens izdeva milzīgu krājumu “Статистико-экономическiй обзоръ мѣстностей, тяготѣющихъ к желѣзнымъ дорогамъ С.-Петербургскаго района” (“Sanktpēterburgas rajona pie dzelzceļa esošo teritoriju statistiski ekonomiskais apskats”). Atveram VI sējumu: “Либаво-Роменская желѣзная дорога и узкоколейные подъѣздные пути: Перново-Ревельскiй, Лифляндскiй и Газенпотскiй” (“Libavas-Romnu dzelzceļš un šaursliežu piebraucamie ceļi: Pernovas (Pērnavas)-Rēveles (Tallinas), Vidzemes un Hāzenpotas”), atrodam līniju Libava-Košedari (Kaišadore), bet tad arī Grobiņas apriņķa Hāzenpotas pagastu.
Uzziņu krājumā teikts, ka Gavēzenes stacija atrodas 18. verstē mežainā apvidū, tai apkārt ir daudz purvu. Vietēji iedzīvotāju galvenā nodarbošanās ir zemkopība. Uz staciju graudu kravas tiek vestas no divām Gavēzenes pagasta muižām. Piemēram, jau 1908. gadā no stacijas nosūtīts 50,2 tūkstošu pudu kravu, bet atvesti 77,2 tūkstoši pudu. 1911.–1912. gadā Gavēzenes pagastā bija 140 sētu, to kopējais iedzīvotāju skaits bija 2600. Pasažieri, kas izmantoja Gavēzenes staciju, dzīvoja divās Gavēzenes pagasta muižās, kā arī Tadeiķu pagastā.
1919. gadā stacija tika pārdēvēta par Gaviezni, bet pašreizējais nosaukums tai ir kopš 1927. gada. Taču Gavēzenes-Gavieznes-Gaviezes stacija – tā ir ne tikai stacijas ēka, tas ir vesels komplekss.
“Lūk, šī sarkanā koka ēka tika uzcelta pirmā, jau 1906. gadā, te dzīvoja stacijas vecākais, kurš atbildēja par saimniecības jautājumiem, vienkāršāk viņu saukt par saimniecības pārzini. Pēc tam tika uzbūvēta stacijas ēka, tajā otrajā stāvā dzīvoja stacijas priekšnieks. Bet pēdējā parādījās lūk, šī zaļā koka ēka kūrorta arhitektūras stilā, tā ir ļoti līdzīga vasarnīcām Liepājas Jūrmalas parkā. Te dzīvoja apkalpojošais personāls. Vēl mums te ir pagrabs un noliktavas ēka ar rampu, tās pamatā no akmentiņiem izlikts gads – 1896. Bet šis ir mūsu dārgums – “petrolejas būda”. Kamēr elektrība nebija ievilkta, apgaismošana bija ar petroleju, mums arī stacijas ēkā ir tāda lampa. Mājiņa ir īpaša, šķiet, ka tādas Latvijā gandrīz nav saglabājušās. Tā ir mūsu dārgumu lāde,” rāda Lilita, atverot durvis.
Senlaicīgi lukturi, plāksnītes “Lokomotīves apstāšanās vieta” un “Pirmā vagona apstāšanās vieta”, plakāts, kas aicina stacijas dežurantu precīzi izpildīt savus pienākumus, ugunsdzēsības aparāta “Bogatirj” lādiņš, petrolejas lampu rezerves stikli, biļešu cenu tabula un Ļeņina portrets, kā gan bez tā… Tiesa, pamatīgi apgrauzts, - vai no to izdarījis laiks, vai peles. Ir arī kaut kas līdzīgs lukturim, uz kura attēlots galvaskauss ar kauliem.
“Bet šos aizsegus izmantoja kara laikā. Kad lidoja bumbvedēji, ar tiem aizklāja logus, lai nenodotu sevi ar gaismu,” Lilita rāda garus tīstokļus, kas atrodas stūrī. Un, norādot uz zirnekļu tīkliem, ar smaidu piebilst, ka ar nolūku tos nenovāc, lai viss izskatītos pamests.
Staigājam pa sliežu ceļu, pareizāk sakot, pa taciņu nojauktā sliežu ceļa vietā.
“No šejienes līdz vecajam dzelzceļa tiltam ir apmēram simt metru. Bet lūk, šeit, līdzās noliktavai, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados apstājās vilciens un tieši vagonā rādīja kino. Vietējie visvairāk atceras Bolivudas produkciju – indiešu filmas ar dziesmām un dejām. Biļete maksāja divdesmit kapeikas!” stāsta Lilita. “Mūsu stacija arī iekļuvusi kinofilmā. 1971. gadā Aloizs Brenčs uzņēma filmu “Pilsēta zem liepām” par to, kā hitlerieši 1941. gada jūnijā apturēja vilcienu, visus bēgļus izsēdināja, paši tajā iekāpa un devās atpakaļ uz aplenkto Liepāju. Šo operāciju viņi nosauca “Trojas zirgs”. Mums “Atmiņu pūrā” ir padomju laika plakāts par šo operāciju. Bet kā lai zina, kas šajā stāstā ir patiesība, bet kas – propaganda…”
Gaviezes senlietu krātuvē ir daudz dārgumu. Lūk, piemēram, metāla plāksnītes, kas tika piestiprinātas pie piena kannām, uz tām iegravēts sūtītāja uzvārds, cik kilogramu piena ir kannā un kuram pārdevējam Liepājā kanna jāsaņem, – tās tika sūtītas ar vilcienu. Gaviezes pagastā bija attīstīta piensaimniecība. Tie bija jau pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi. Pa dzelzceļu uz Liepāju tika sūtīta malka un kokmateriāli. 1937. gadā 85% saimniecību Gaviezes pagastā tika audzētas cukurbietes. Rudenī no stacijas uz Liepājas cukurfabriku gāja vilcieni, piekrauti ar cukurbietēm.
1922. un 1934. gada instrukcijas dzelzceļa darbiniekiem. 1937. gada izdevums par dzelzceļiem. Bieza uzziņu grāmata dzelzceļniekiem vācu un latviešu valodā – 1943. gada izdevums, ar sarunvalodas vārdnīcām. Un tā paša gada izlaiduma krūšu nozīme. Ar Latvijas ģerboni.
Bet lūk – jau padomju laiku lietas. Sarkana dzelzceļnieka naģene. Signālkarodziņi. Nozīmītes. 1947.–1948. gada biļetes braucienam no Gaviezes līdz Vaiņodei, cena – septiņi rubļi.
Pagājušā gadsimta 70.–80.gados šajā līnijā kursēja četri pasažieru vilcieni dienā. Tolaik Gavieze atzīta par vistīrāko staciju – par to ar lepnumu stāstīja vietējā iedzīvotāja Gunta Gribēna, kura tajos gados strādāja par stacijas dežuranti. Daudzi vietējie iedzīvotāji arī atceras, ka reizi mēnesī stacijā ieradies ne tikai kinoteātris, bet arī vagons-veikals, kur varēja nopirkt pārtikas produktus un apģērbu.
Lilita rāda arvien jaunus un jaunus dārgumus. Un tad senlietu krātuvē ierodas Alma Kāle – vēl nesen “Atmiņu pūrs” bija viņas pārziņā, Lilita viņas vietā stājās tikai pagājušajā gadā.
“Stacija patiešām ļoti daudz nozīmēja visam pagastam. Visas apkārtnes mājas atradās ne tālāk kā sešus kilometrus no stacijas, tātad stundas laikā varēja aiziet kājām. Laucinieku saimnieciskajai dzīvei tik liels tuvums bija ļoti svarīgs. Arī liepājnieki bieži pie mums brauca, īpaši rudenī.
Mums apkārtnē taču ir tik bagāti meži! Tik daudz sēņu un ogu! Vilciens kursēja četras reizes dienā, daudzi pilsētnieki pie mums brauca, lai dotos mežā uz četrām piecām stundām, bet pēc tam ar pilniem groziem atgrieztos mājās. Kopš līniju slēdza, tas viss zudis…
Par zaudējumiem pagasta ekonomiskajai dzīvei pat nav ko runāt,” spriež Alma Kāle. Un piebilst – padomju laikā stacijā bijis ļoti draudzīgs kolektīvs, patiešām kā ģimene.
Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, precīzāk, līdz 1995. gadam, kursējis arī dīzeļvilciens Rīga-Mažeiķi-Vaiņode-Liepāja. No 1995. gada palicis tikai vilciens Liepāja-Vaiņode – divreiz dienā. 1997. gada 18. augustā pasažieru vilcienu kustība maršrutā Liepāja-Priekule tika pārtraukta, gadu vēlāk tika slēgts arī maršruts Liepāja-Vaiņode. Daudzus vietējos iedzīvotājus tas pamudināja pamest dzimtās vietas. Bet simt gadu godīgi kalpojusī stacijas ēka brūk, tās nākotne ir miglā tīta…
Vai tiešām tā paliks tikai atmiņās un skaistā fotogrāfijā grāmatā “Dzelzceļi Latvijā”?
- Rus.lsm.lv pateicas Lilitai Bauģei par interesanto pastaigu pagātnē.
