No lauku darbiem līdz padomju specdienestam
Vikentijs (arī Vincents) Latkovskis dzimis 1899. gada 20. jūnijā toreizējā Daugavpils apriņķa Dagdas pagastā bezzemnieka Kazimira un Annas Latkovsku ģimenē. Kā daudzi citi Latgales zemnieki, arī Vikentija ģimene bija mazturīga. Pats V. Latkovskis savā autobiogrāfijā norādīja, ka tēvs nomājis zemi un vasarās braucis peļņā (t. s. babuļos), bet viņš gājis ganos un palīdzējis mātei lauku darbos. 1915. gadā Vikentijs uzsāka mācības vietējā Dagdas četrklasīgajā pamatskolā, ko veiksmīgi absolvēja. Nākamā gada vasarā topošais "padomju funkcionārs" nokļuva Krievijas impērijas bruņotajos spēkos, veicot strādnieka un kantorista (biroja darbinieka) pienākumus. Pēc nepilniem diviem gadiem jaunais Vikentijs atgriezās dzimtajā Dagdā, kur palīdzēja tēvam lauku darbos. Lai paaugstinātu savas profesionālās zināšanas, 1918. gada vasarā viņš piedalījās arī Latgales skolotāju sagatavošanas kursos. Pēc kursu apguves Vikentijs strādāja par pedagogu Aulejas tautskolā. Latvijas Neatkarības kara laikā iesaukts Padomju Krievijas 15. armijā, kur pildīja sakaru pārvaldes darbveža pienākumus Veļikajos Lukos. Kā vēlāk tēlaini rakstīja padomju dzejnieks Jeronīms Stulpāns (1931–1981), tad (..) "Vincents Latkovskis 1919. gadā nolika malā skolotāja sarkano zīmuli un ņēma rokā šauteni". [1]
Šajā laikā viņš kļuva par padomju slepeno dienestu aģentu un šādā statusā 1921. gadā demobilizējās un atgriezās Latvijā.
Turpmākajos gados Vikentijs strādāja par skolotāju vairākās Daugavpils apriņķa skolās, bet vēlāk pildīja arī skolu pārziņa pienākumus. 1922. gadā viņš apprecējās. Ģimenē auga trīs bērni. [2] Interesanti, ka viņa sievas brālis bija pazīstamais starpkaru Latvijas ierēdnis, vēlākais t. s. Tautas Saeimas deputāts Broņislavs Trubiņš (1897–1946). [3]
Piesātinātā dzīve starpkaru Latvijā
Laika gaitā V. Latkovskis darbojās laikraksta "Jaunō Straume" redakcijā, [4] kā arī vienā no ietekmīgākajiem Latgales politiskajiem spēkiem – Progresīvās tautas apvienības (vēlāk Latgales Zemnieku progresīvā apvienība) rindās. No šīs partijas V. Latkovskis kandidēja arī 3. un 4. Saeimas vēlēšanās, tomēr ievēlēts netika. Paralēli tam, viņš ļoti aktīvi izglītojās, apmeklēja dažādus skolotāju kursus, kas 1928. gadā rezultējās ar ģimnāzijas (vidusskolas) diploma iegūšanu. Pie tā jaunais Vikentijs neapstājās un 1932. gadā iestājās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, bet pēc diviem gadiem mācības pameta.
Studiju gados aktīvais latgalietis iesaistījās Latvijas Universitātes studentu biedrības "Montanija" darbībā. Paralēli visām savām sabiedriskajām aktivitātēm līdz 1934. gadam strādāja par pedagogu un ieslodzījuma vietu skolu inspektoru Iekšlietu ministrijas Cietumu departamentā. Pēc paša Vikentija teiktā: "(..) šeit man radās iespēja lasīt marksistisko literatūru, ko radinieki esot sūtījuši politieslodzītajiem. Šajā laikā kapitālistiskās valstis piedzīvoja ekonomisko krīzi un bezdarbu, kamēr Padomju Savienība veiksmīgi īstenoja savu pirmo un otro piecgades plānu, būvēja sociālismu." [5] V. Latkovskis uzsvēra: "Būdams ar proletārisko izcelsmi, es cieti pārliecinājos, ka vienīgi komunistiskā partija ved īstenu cīņu par strādniekiem un ka vienīgi kapitālisma gāšana un sociālisma uzvara atvērs progresīvajai cilvēcei ceļu uz attīstību un labklājību." [6]
Kārļa Ulmaņa (1877–1942) 1934. gada 15. maijā īstenotais apvērsums ieviesa korekcijas arī V. Latkovska dzīvē. Visai drīz viņš zaudēja savus iepriekšējos amatus un atgriezās Latgalē, kur strādāja par skolotāju Daugavpils apriņķa Piedrujas un Ludvikovas pamatskolās, kā arī savā lauku saimniecībā Dagdas pagasta Magnusovas ciemā. Pats V. Latkovskis savā autobiogrāfijā norādīja, ka dzimtajā pusē nodarbojies ar komunistisko aģitāciju (literatūras izplatīšanu, sarkano karogu izkāršanu u. c.), par ko 1936. gadā "viņš esot pakļauts kratīšanai". [7] Neskatoties uz to, Vikentijs 1938. gada janvārī atsāka studijas Latvijas Universitātē, tomēr arī šoreiz tās nepabeidza.
Padomju "labumi" un straujā karjeras izaugsme
Padomju Savienības īstenotā Latvijas okupācija nesa pamatīgas pārmaiņas arī V. Latkovska dzīvē. Vispirms viņš iekļāvās jaunā okupācijas režīma izveidotajā Augusta Kirhenšteina (1872–1963) marionešu valdības sastāvā. Tas nebija pārsteigums, jo uz Vikentija "tuvajām attiecībām" ar padomju režīmu norāda viņa 1940. gada 18. jūnijā notikusī tikšanās ar padomju izlūkdienesta rezidentu un sūtniecības Rīgā pārstāvi Ivanu Čičajevu (1896–1984), kurš paziņoja, "ka Latkovskim būs jādarbojas tautas valdībā". [8] "Jaunajam tautas kalpam" uzticēja Iekšlietu ministra Viļa Lāča (1904–1966) biedra posteni, kā arī Politiskās policijas pārvaldes priekšnieka amatu. Savu neviltoto uzticību padomju sistēmai V. Latkovskis apliecināja savā 21. jūlija runā pēc padomju okupācijas režīma drošības struktūru uzraudzībā notikušajām Tautas Saeimas vēlēšanām: "Vispirms sirsnīgs sveiciens un patiesi izjusts paldies visas darba tautas labākajam draugam un vadonim lielajam progresīvās cilvēces ģēnijam biedr. Staļinam (aplausi). Paldies par to, ka esam pasargāti no imperiālistu kara vētrām, paldies par to, ka esam atbrīvoti no mūsu pašu plutokrātiem, no mūsu pašu pseidonacionaliem vienotājiem, no mūsu pašu saimnieciskajiem uzurpatoriem un garīgiem makleriem (..)." [9]
Pēc V. Latkovska pavēles jau 19.-20. jūlijā notika vairāku balto krievu aktīvistu aresti, kurus padomju režīms uzskatīja par jaunajai varai "bīstamiem elementiem", starp tiem bija Aleksandrs Iļjukevičs, Boriss Engelhards, Aleksejs Danilovs u. c. [10]
Tāpat jaunieceltais drošības dienesta vadītājs iesaistījās vairāku starpkaru Latvijas valdības locekļu izsūtīšanā.
Tā ar viņa līdzdalību uz PSRS deportēja jeb paša Latkovska vārdiem izsakoties "izvadīja uz PSRS" bijušo valsts vadītāju Kārli Ulmani, ģenerāli Krišjāni Berķi (1884–1942), politiķi Marģeru Skujenieku (1886–1941) u. c. 1940. gada augustā [11] V. Latkovskis bija t. s. Tautas Saeimas delegācijas pārstāvju vidū, kuri devās uz Maskavu, lai "lūgtu" Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā. Tomēr Latkovska darbs padomju drošības struktūru virsotnē nebija ilgs un jau 1940. gada augustā viņu nomainīja cits padomju aktīvists – Alfons Noviks (1908–1996), savukārt V. Latkovski iecēla LPSR pārtikas rūpniecības tautas komisāra amatā.
Pāris dienas pēc Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā viņš kopā ar citiem padomju varas iestāžu funkcionāriem evakuējās uz Iekškrieviju. Kara gados V. Latkovskis pildīja dažādus PSRS pārtikas rūpniecības tautas komisariāta, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) un LPSR Tautas komisāru padomes uzdevumus, piemēram, bija atbildīgs par no Latvijas teritorijas uz Novosibirskas un Uļjanovskas apgabaliem izbraukušo personu apgādi.
Uzticamais padomju ierēdnis
Atgriežoties Latvijā, V. Latkovskis turpināja pildīt LPSR pārtikas rūpniecības tautas komisāra (vēlāk ministra) amatu. Tāpat viņu ievēlēja par LPSR Augstākās padomes deputātu. Padomju varas iestādes augsti novērtēja uzticamā padomju pilsoņa "darba augļus" – apbalvoja ar "Darba Sarkanā Karoga ordeni", medaļu "Par varinīgu darbu Lielajā Tēvijas karā (1941–1945)" u. c. Pārtikas komisāra darbība tika novērtēta arī LKP CK sastādītajos V. Latkovska raksturojumos. Vienā no tiem LKP CK sekretārs Jānis Kalnbērziņš (1893–1986) rakstīja: "Biedrs Latkovskis sistemātiski strādā pie sava politiski-idejiskā un tehniskā līmeņa. Aktīvi piedalās republikas partijas un sabiedriskajā dzīvē, LKP CK ārštata lektors, ievēlēts par PSRS Augstākās padomes un LPSR Augstākās padomes deputātu." [12]
Neskatoties uz to, padomju varas iestādes ne vienmēr V. Latkovska darbību uztvēra pozitīvi.
Piemēram, 1950. gada 21. martā LKP CK Latkovskim un viņa vietniekam O. Plaudim izteica rājienu par alus tresta aparātu pienācīgu neiztīrīšanu, kā arī politiski neuzticamu darbinieku "neatlaišanu". Savukārt 1952. gada 3. jūnijā tā pati LKP CK V. Latkovskim izteica rājienu par neapmierinošu sociālistiskā īpašuma uzskaites un kontroles veikšanu, kā rezultātā notikušas apjomīgas zādzības LPSR pakļautībā esošajos alus un bezalkoholisko dzērienu uzņēmumos.
Vēl savdabīgs bija LKP CK 1952. gada 16. decembrī V. Latkovskim izteiktais rājiens un iekļaušana uzskaitē. Par šādu soli kalpoja viņa dienests Aizsargu organizācijā no 1924. līdz 1931. gadam. Šo faktu pats "padomju pilsonis" pirms iestāšanās komunistiskajā partijā bija "aizmirsis". Šīs piezīmes gan V. Latkovska ieņemamā amata krēslu sevišķi neietekmēja. To savā ziņā apliecina padomju iestāžu 1953. gada marta lēmums par viņa iecelšanu LPSR Vieglās un pārtikas rūpniecības ministrijas pakļautībā esošās Spirta rūpniecības tresta pārvaldnieka amatā. Tomēr jau nākamā gada vasarā viņu pārcēla – šoreiz pārtikas preču rūpniecības ministra vietnieka postenī. Šajā pašā gadā V. Latkovskis apliecināja savu uzticību padomju ideāliem un absolvēja PSKP CK neklātienes Augstāko partijas skolu Maskavā. Līdz pat 1971. gada jūlijam, kad devās pensijā, Vikentijs nemainīgi turpināja darboties pārtikas rūpniecības ministrijā.
Uzticamais komunistiskās iekārtas atbalstītājs mira 1983. gada 5. novembrī Rīgā. Viņa ieguldījumu padomju sistēmas attīstībā novērtēja arī LPSR oficiozs "Cīņa", kurš rakstīja: "Vikentijs Latkovskis – uzticīgais Ļeņina partijas dēls un lieliskais cilvēks – mūžam paliks gaišā piemiņā mūsu sirdīs". [13] Savas dzīves laikā V. Latkovskis kļuva par vienu no redzamākajiem padomju režīma funkcionāriem, kurš aktīvi piedalījās Latvijas neatkarības iznīcināšanā un okupācijas režīma izveidē, kļūstot par vienu no redzamākajiem sava laika kolaboracionistiem.
[1] Stulpāns, J. "Ceļi un likteņi". "Karogs", 01.08.1967, 123. lpp.
[2] 1941. gadā viņa vecākais dēls Romualds brīvprātīgi iestājās Sarkanās armijas 201. latviešu strēlnieku divīzijā un nākamā gada februārī krita kaujās netālu no Narofominskas.
[3] Starpkaru periodā viņš kopā ar V. Latkovski darbojās laikraksta "Jaunō Straume" redakcijā.
[4] Jāatzīmē, ka starp "Jaunō Straumes" redakcijas darbiniekiem bija arī citi padomju režīma atbalstītāji: Juris Pabērzs, Broņislavs Trubiņš un Alfons Noviks.
[5] LNA LVA, PA-101. f., 2. apr., 203. l., 197. lp.
[7] LNA LVA, PA-101. f., 2. apr., 203. l., 193. lp. o. p., 199. lp.
[8] Stranga, A. (2008). "Ebreji Baltijā. No ienākšanas pirmsākumiem līdz holokaustam. 14. gadsimts – 1945. gads". Rīga: "Latvijas Vēsture" fonds, 518. lpp.
[9] "Brīvības saule silda arī Latgali". Deputata V. Latkovska runa 21. jūlija Saeimas sēdē. "Daugavas Vēstnesis", 26.07.1940, 6. lpp.
[10] Stranga, A. (2020). "Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā". Rīga: "Mansards", 259. lpp.
[11] Šajā mēnesī viņš kļuva par Komunistiskās partijas biedru.
