Niedra tiekas ar Bermontu – stāsts par pretrunīgo mācītāju 1919. gadā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

1918.–1920. gads ne tikai Latvijā, bet visā Centrālajā un Austrumu Eiropā bija īsts avantūristu, laimes meklētāju un krāpnieku laikmets. Talantīgs, uzņēmīgs un pašpārliecināts cilvēks ātri vien varēja kļūt par kādas valsts dibinātāju, valdības vadītāju vai armijas virspavēlnieku. Latvijas gadījumā mēs varētu uzskaitīt veselu virkni ar šādiem leģendāriem cilvēkiem: pulkvedis Voldemārs Ozols, ģenerālis Rīdigers fon der Golcs un majors Jozefs Bišofs, pulkvedis Mihails Afanasjevs, leitnants Sergejs Staprāns, kapteinis Erdmanis-Birze, Pāvels Bermonts-Avalovs un daudzi citi. Viņu vidū viena no spožākajām komētām (bet varbūt asteroīdiem?) bija mācītājs Andrievs Niedra. Pirms simts gadiem Niedra devās pirmajā vizītē pie pašpasludinātā kņaza un vēlākā Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas komandiera Bermonta, lai pēdējam piedāvātu savus pakalpojumus.

Brīvdomīgais mācītājs

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

Manā ģimenē ir kāds stāsts, kas saistīts ar mācītāju Andrievu Niedru. 19. gadsimta beigās mans vecvectēvs Mārtiņš Mauriņš apmeklēja skolu Vietalvā, kur ticības mācības skolotājs bija Niedra. Viņš puiku vidū bijis ļoti populārs, jo savās stundās vienmēr skaidrojis, ka pasaulē nekādi brīnumi nenotiekot un arī Bībelē minētie nav nekādi brīnumi – viss esot racionāli izskaidrojams. Ērkšķu krūmi mēdzot tuksnešos uzliesmot, Mozus orientējies Sarkanās jūras paisuma un bēguma ciklos, pārzinājis paslēptās ūdens ieguves vietas Sīnaja pussalā utt. Iespējams, ka tas bija arī mācītāja Niedras nopelns, ka gan mans vecvectēvs, gan vectēvs sevi lepni dēvēja par brīvdomātājiem.

Niedra bija ne tikai atraktīvs skolotājs, bet arī iedvesmojošs mācītājs, talantīgs dzejnieks un izcils publicists.

Dažkārt mani (un ne tikai mani) mulsina fakts, ka šodien, veselus simts gadus pēc Niedras spožā, bet postošā uznāciena uz Latvijas vēstures skatuves viņam ir tik daudz piekritēju. Es to varu izskaidrot tikai ar Niedras spīdošo rakstnieka talantu un varbūt ar zināmu nostaļģiju vai vēlmi izcelties ar provokatīvu viedokli. Gandrīz nevienu neatstāj vienaldzīgu Niedras autobiogrāfija “Tautas nodevēja atmiņas”. Pieļauju, ka, ja šī grāmata būtu plānāka, niedristu šodien būtu vēl kādu strēķīti vairāk. Lai cik šajās atmiņās būtu daudz pārspīlējumu, noklusējumu un tendenciozu spekulāciju, neapšaubāmi tas ir talantīgi sarakstīts darbs. Līdz ar to varam būt droši, ka Niedras atbalstītāju un piekritēju nekad neaptrūksies.

Mācītājs Niedra bija arī drosmīgs un oriģināls. Viņš bija viens no tiem retajiem latviešu inteliģences pārstāvjiem, kas atklāti nosodīja 1905. gada revolūciju. Pirmā pasaules kara beigās, sākoties revolūciju laikmetam,

Niedra nepārtraukti iekūlās un apbrīnojamā kārtā izķepurojās no vienas ķezas pēc otras.

1917. gada decembrī Niedru arestēja Kalsnavas revolucionārā komiteja (priekšsēdētājs skolotājs Kārlis Ozoliņš). 15. janvārī viņš pirmo reizi stājās Cēsu revolucionārā tribunāla priekšā, tiekot apsūdzēts bruņotas sacelšanās gatavošanā. Viņam izdevās panākt savu atbrīvošanu pret drošības naudu un četru personu galvojumiem līdz nākamajai tribunāla sēdei. Pēc mēneša lielinieki Niedru paņēma kā ķīlnieku un mēģināja aizvest uz Krieviju, bet pa ceļam Igaunijā kādā stacijā viņš izbēga.

Pēc atgriešanās Vācijas armijas okupētajās Cēsīs Niedra mēģināja panākt ievēlēšanu Vidzemes Zemes sapulcē. Ar pāris viltībām viņam gandrīz tas izdevās, lai gan viņš neatbilda kandidātu kritērijiem. Galu galā apriņķa vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs atcēla Niedras ievēlēšanu.

1918. gada beigās presē parādījās ziņa, ka Niedra aizrāvies ar spekulāciju – pircis no vācu karavīriem ratus, tos sadedzinājis un dzelzs daļas tālāk pārdevis apkārtnes zemniekiem. Decembrī enerģisko mācītāju mēģināja noķert un arestēt no Maskavas atbraukusi latviešu lielinieku kaujinieku grupa Jāņa Zariņa (pēc 2. pasaules kara viņš bija LPSR Revolūcijas muzeja direktors) vadībā. Niedram brīnumainā kārtā pēdējā brīdī izdevās nozust, bet Veckalsnavas mācītājmuiža, kurā viņš dzīvoja, tika pilnībā izlaupīta.

Pēc ierašanās Rīgā Niedra piedalījās Zemturu kongresa organizēšanā, kam vajadzēja kļūt par vērā ņemamu politisku institūciju. Pēc kongresa beigām 21. decembra vakarā Niedra kopā ar dažiem citiem delegātiem devās vizītē pie Lielbritānijas flotes admirāļa. Tomēr admirāli viņi nesatika – zemturu delegāciju pieņēma bijušais angļu konsuls Rīgā Vivjens Bosenkets.

Visi trīs Niedras dēli iestājās Pagaidu valdības bruņotajos spēkos – Studentu rotā, kas nodrošināja Ulmaņa valdības apsardzi.

Turpmākajos mēnešos Niedra vairākkārt šķērsoja frontes līniju, rīkojot lielinieku ieņemtajā Rīgā slepenas inteliģences un pilsoņu sapulces. Vēlāk Liepājā izplatījās baumas, ka par šīm sapulcēm labi informēti bijuši arī lielinieku spiegi, bet, tā kā padomju valdībai bija izdevīgas nesaskaņas ienaidnieka nometnē, viņi nelikuši šķēršļus, lai Niedra kārtējo reizi šķērsotu fronti un uzņemtos valdības vadīšanu.

Premjers pret paša gribu

Ģenerālis Golcs savās atmiņās raksta, ka tieši viņš vācbaltiešu pārstāvjiem kategoriskā formā desmit dienas pēc Liepājas puča 16. aprīlī uzdevis saformēt valdību līdz nākamās dienas rītam, “citādi baltiešu spēle būs zaudēta.” Jāpiebilst, ka Golcs glāba ne tikai vācbaltiešu, bet arī savu ādu, jo uz Liepāju brauca Vācijas aizsardzības ministrs Gustavs Noske. Vienīgā problēma – nebija piemērota kandidāta, ko iecelt par premjeru. Galu galā nolēma valdības vadīšanu uzticēt Niedram, kurš tikko bija izbridis no Tīreļpurva.

Niedra apgalvoja, ka par gaidāmo apvērsumu un savu nomināciju neko nav zinājis. Lai kā arī būtu, atrašanās valdības amatā nebūt nepadarīja viņa dzīvi mierīgāku –

Niedru paspēja nolaupīt latviešu virsnieki un piespiest parakstīt atteikšanos no valdības vadītāja amata, tad viņš izbēga vienās apakšbiksēs un kājām atgriezās Rīgā.

Pulkveža Jāņa Baloža brigāde deklarēja uzticību Ulmanim, Zemitāns un Ziemeļlatvijas civilpārvalde viņu pasludināja par tautas nodevēju un sekvestrēja viņa īpašumus, bet vācieši, vācbaltieši un dažādas Latvijas iestādes neņēma viņu vērā. Vācieši pat viņu nevēlējušies īsti laist uz Rīgu – viņam nācies paslepus kādā kravas mašīnā braukt, sēžot uz mucas. Tāpat pēc mēneša, pēc zaudētajām Cēsu kaujām, viņš nozuda, paša vārdiem sakot: “Klusām es Rīgā biju ieradies, klusām no tās nozudu.”

Turklāt nozuda viņš ļoti ātri – jau 24. jūnijā viņš faktiski ierosināja likvidēt Pagaidu valdību un visas pilnvaras nodot Antantes valstu pārstāvju rokās. Tajā pat dienā viņš devās uz Liepāju, kā vēlāk pats norādīja: “Kas pēc Cēsu kaujām sekoja, to var apzīmēt par manas valdības agoniju. Tās mugurkauls bija salauzts. Glābt to vairs nevarēja.”

Liepājā Sabiedroto valstu misijas vadītājs ģenerālis Gofs Niedru pieņēma tikai vienu reizi, 27. jūnijā. No viņa novērsušies bija pat vācbaltieši, kuri paši centās panākt vienošanos ar Antanti un Ulmani. Niedru vācbaltiešu attieksme neapšaubāmi sarūgtināja, par saviem ministriem, kuri knapi izkūlās no ieslodzījuma vai pat nošaušanas, viņš rakstīja: “Bet tik daudz gan viņi bija pelnījuši, lai viņus nenodzēš kā neizdevušos rēķinu no tāfeles, kad nāk jauns uzdevums.”

Jauna saimnieka meklējumos

Pēc neveiksmīgā brauciena uz Liepāju Niedra apmetās Jelgavā, paša vārdiem sakot, lai nogaidītu notikumu attīstību un sagaidītu iespējamo Golca labvēlības atgriešanos. Jūlija pirmajā pusē viņš Jelgavā tikās ar Vācijas pārstāvi Dr. Burhardu, lai noskaidrotu situāciju. Jūlija beigās Niedra pirmo reizi rakstīja vēstuli Bermontam, lai lūgtu viņa komandētajā korpusā pieņemt Niedras vecāko dēlu (jaunākais bija aizbraucis uz Vāciju, bet vidējais turpināja dienestu Līvena vienībā Petrogradas frontē). Bermonts pieņēma Niedras atvasi savā štābā. 

Augusta vidū Niedra devās pie Bermonta, lai beidzot personīgi iepazītos. Tā kā Niedram bija skaidrs, ka Bermonta rīcību nosaka saņemtie rīkojumi no Berlīnes, tad viņš devās uz Vāciju. Iepazinies ar apstākļiem, Niedra nolēma ķerties pie Bermonta armijas atbalstīšanas. Ap 20. augustu viņš atkal devās pie Bermonta un sastādīja proklamāciju, kuras mērķis bija mēģināt panākt vietējo iedzīvotāju atbalstu Bermonta karaspēkam. 27. augustā Niedra jau atkal tikās ar Bermontu, lai pārrunātu dažādus stratēģiskus jautājumus.

Viens no ievērojamākajiem Niedras veikumiem bija ap 10. septembri sastādītais plāns Bermonta armijas finansēšanai.

Viņš ierosināja Kurzemes infrastruktūru, zemi, mežus un būves uzskatīt par Krievijas īpašumu, ar kuru Bermonts tad varētu rīkoties. Šo mantu, pēc Niedras uzskatiem, varēja vai nu pārdot, vai ieķīlāt, vai arī izmantot kā segumu Bermonta izdotajai naudai. Bermonta štābā šo plānu noraidīja, jo tas nozīmētu tūlītēju atklātu konfliktu ar Latvijas valdību. Tomēr Niedra turpināja sadarboties ar Bermontu un pēc Rietumkrievijas armijas uzbrukuma Rīgai jau atkal tika pasludināts par tautas nodevēju.

Bermonta vadītās Rietumkrievijas armijas parāde Jelgavā.
Bermonta vadītās Rietumkrievijas armijas parāde Jelgavā.

Niedras programma

Niedras politiskie uzskati patiesībā bija pārsteidzoši līdzīgi komunistiem. Viņa (tāpat kā “sarkano”) priekšstatos sabiedrība sastāvēja no šķirām, kuru savstarpējās pretrunas bija vai nu neatrisināmas, vai atrisināmas tikai daļēji. Atšķirībā no komunistiem Niedra uzskatīja, ka ir jābalstās nevis uz proletariātu, bet mazgruntniecību. Tā viņš arī rakstīja:

“Par Latvijas valsts galveno pamatu uzskatāma mazgruntniecība.”

Līdz ar to Niedra bija modernas demokrātijas pretinieks – viņš vēlējās nevis tautas, bet gan tikai vienas šķiras pārstāvniecību. Lai to panāktu, Niedra bija iecerējis parlamenta - Tautas vietnieku sapulces – izveidošanu. Vēlēšanas notiktu līdzīgi kā cara laikā – atbilstoši kūrijām, katrai sociālajai grupai piešķirot noteiktu pārstāvju skaitu parlamentā. Francijas misijas vadītājs šo Niedras projektu nosauca par nedemokrātisku un paziņoja, ka tādu neatbalstīs. Arī sabiedrība neizrādīja interesi par tautas vietnieku vēlēšanām. 

Tautas vietnieku sapulces vēlēšanas bija paredzētas 1. jūlijā. Atsevišķos pagastos šīs vēlēšanas tik tiešām notika, bet vēlētāju atsaucība bija ārkārtīgi zema. Piemēram, Ventspils apriņķī divos pagastos no 119 saimniekiem piedalījušies 35.

Bezzemnieku aktivitāte bija vēl zemāka – vienā pagastā no 248 bezzemniekiem piedalījās 29.

Galu galā, arī pats Niedra laikam īsti neticēja savam projektam, jo no politiskās skatuves nozuda jau nedēļu pirms vēlēšanām, lai gan tās bija iespējams pabeigt līdz Strazdumuižas pamiera noslēgšanai 3. jūlijā.

Niedras politikai bija vēl divi pīlāri: izlīgšana ar vācbaltiešiem, saglabājot muižniekus kā politisku un sociālu spēku, un pārliecība, ka Latvija bez Krievijas ekonomiski nespēs izdzīvot – Latvija “var saimnieciski uzplaukt tikai kā tilts uz Krieviju.” Niedra arī pārāk paļāvās uz karā sakautās Vācijas iespējām un acīmredzot pilnīgi nekritiski uztvēra Golca avantūristiskos plānus. Niedra rakstīja: “Mūsu mērķi bija lieli. Ja Cēsu kaujām nebūtu bijis jānotiek vai ja mēs tajās būtu uzvarējuši, tad lieliniecisms Krievijā sabruktu jau 1920. gada vasarā.” Protams, tie nebija Niedras, bet Golca plāni. Un, protams, armija, kas nespēja sakaut vienu igauņu divīziju un latviešu brigādi pie Cēsīm, nekādi nevarētu uzvarēt Krievijas pilsoņu karā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti