- Antras Kriķes stāsts: Tēvs slēpās gadiem, līdz deportēja
- Antra Kriķe: Atmiņas aizies līdz ar mani
- Vēsturniece: Izvešanas bija ļoti labi plānotas
- LPSR iekšlietu ministrs: Visi uzdevumi izpildīti sekmīgi
- Cilvēcība necilvēcības laikā
- Pētnieks: Ir jāizzina pašiem sava varonība apspiestības laikā
Antras Kriķes stāsts: Tēvs slēpās gadiem, līdz deportēja
Meklējot stāstus par tiem, kuriem izdevies izglābties no 1949.gada deportācijām, Latvijas Radio uzzina par Antras Kriķes ģimeni. Sazvanīta viņa gan šaubās, vai derēšot viņas stāsts, jo ģimene vēlāk vienalga tika izsūtīta. Tomēr tikšanās notiek, un tā nu darba dienas rītā Latvijas Radio dodas pie viņas ciemos uz Teiku, Hruščova laikā celta nama divistabu dzīvoklītī.
Antras ģimenes stāsts līdzinās daudziem citiem – tēvs bijis aizsargs, tēva brāļi dienējuši Latvijas armijā, vienu nošāva Litenē, otrs brālis karā dienējis leģionā un bija bez vēsts pazudis. 1941. gadā ģimenei izdevās paglābties no represijām, tomēr pēc kara tēvu regulāri pratināja par pazudušo brāli. Antras māte, varbūt arī ko nojauzdama, tēvu vēl pirms 1949. gada deportācijām paslēpa.
„Mamma tēti bija aizvedusi pie saviem radiem uz Alūksnes pusi, pie vienas no māsām, tādas Helēnas Baugas. Viņa dzīvoja tieši meža maliņā. Viņas vīrs bija miris, un viņa viena pati audzināja meitiņu,” stāsta Antra Kriķe. „Dzīvoja ļoti pieticīgi, nabadzīgi. Otra māsa arī dzīvoja turpat netālu. Tur mamma aizveda tēti, lai viņš būtu prom no acīm, lai neatrod. Mammas māsas viņu pieņēma, baroja un dāsni dalījās ar visu, kas viņām bija, lai viņš neaiziet postā,” teica Kriķe.
1949.gada martā Antra ar māsu mācījās skolā Strenčos un dzīvoja pie radiem. Tēva mājās tobrīd dzīvoja tikai mamma ar Antras uz gultas gulošo vecmāmiņu. Mamma agrā rītā atgriezās no darba un pamanīja, ka pagalmā rosās karavīri un paslēpās siena kaudzē, cerībā, ka slimo vecmāmiņu nepaņems.
„Vecmāmiņa neizturēja braucienu līdz Sibīriju, nomira ceļā. Mamma mūs visus aizveda pie māsām - turpat, kur tēti. Gājām skolā, teicām, ka tēvs miris un māte Rīgā par audēju strādā. Bet, protams, viņa turpat grozījās un gaidīja, kad amerikānis vai anglis viņu atbrīvos. Nu tad, kad redzēja, ka tie laiki nemainīsies, tad mamma nolēma legalizēties un iestājās llzenes kolhozā,” stāsta Kriķe.
Neskatoties uz vecāku pūlēm, no izsūtīšanas Antras ģimene tomēr nepaglābās. 1953. gada janvārī, īsi pirms Staļina nāves, viņas ģimeni – tēvu, mammu un māsu - arestēja un caur pārsūtīšanas cietumiem aizveda uz Sibīriju.
Antra Kriķe: Atmiņas aizies līdz ar mani
Jau daudzus gadus vēlāk Antra Kriķe, pētot savas ģimenes lietu arhīvā, atklāja, ka viņas ģimenes gaitām tika sekots līdzi un noslēpties mammai tā arī nebija izdevies. Kā pati kundze saka – mums tomēr nepaveicās izbirt cauri represiju sietam. „Līdz Staļina nāvei visus tos, kuri bija izbiruši caur sietu, lasīja. Piemēram, Rīgā pārsūtījuma cietumā no sākuma mēs bijām tikai viena ģimene, un tad pamazām veda klāt ģimenes, kamēr viss otrais stāvs bija pilns ar tiem, kuri 1941. gadā bija aizmukuši vai 1949. gadā paglābās. Es domāju, ka bija grūti no tā sieta izglābties,” atminas Kriķe.
Kā liecina Valsts arhīva projekta „Aizvestie” pētnieku apkopoties dokumenti, līdz pat 1953. gadam no Latvijas vēl papildus izsūtīja 513 cilvēku – līdzīgi kā Antras Kriķes gadījumā – tos kuri bija mēģinājuši paglābties.
Šodien gan ģimenē par šo epizodi daudz netiek runāts, tāpat kā par glābējiem. „Tām lietām, kas ir pagājušas, vajag apstākļus, lai viņas paceltu. Viesībās par tādām lietām nerunāsi, ikdienā tādām lietām nav laika.
Es teikšu, ka man arī šīs atmiņas neko saldas nav. Es pat vīram neesmu stāstījusi.
Tās lietas paliek otrā plāksnē. Līdz ar mani aizies arī šīs atmiņas,” norāda Kriķe.
Vēsturniece: Izvešanas bija ļoti labi plānotas
1949. gada izsūtīšanai sāka gatavoties jau janvārī – veidoja savākšanas punktus, dzina ešelonus, tika sakopoti milzīgi varas spēki pret izsūtīšanai paredzētajiem cilvēkiem. Kā uzskata vēsturniece Iveta Šķiņķe, kura piedalījās jau iepriekš minētajā Valsts arhīva pētījumā „Aizvestie” – represijas bija milzīga sistēma. Par glābšanu var runāt tikai kā par atsevišķiem gadījumiem, kur kāds mēģināja iejaukties Maskavā nolemtajā plānā.
„Ļoti saplānota, ļoti noslepenota, ļoti sakārtota mehānisma un dažādu instrukciju ziņā.
Līdz ar to telpa, kurā cilvēks varēja izvairīties vai kāds varēja palīdzēt, palika ļoti maza. Katrā lietā ir izņēmumi, bet, skatoties no pētniecības viedokļa, mēs redzam, ka bija grūti gan izvairīties, gan arī palīdzēt,” vērtē Šķiņķe.
LPSR iekšlietu ministrs: Visi uzdevumi izpildīti sekmīgi
Valsts arhīva vēsturnieki, 10 gadus veicot pētījumu „Aizvestie”, ir mēģinājuši, cik vien tas iespējams, dokumentāli ilustrēt deportāciju mehānismu. Viena no pētījuma autorēm Aija Kalnciema speciāli Latvijas Radio uzmeklē kādu no dokumentiem, kas glabājas mūsu arhīvā un viens no retajiem fiksējis pretošanos.
Šis un vēl daži citi dokumenti sausā, birokrātiskā valodā apraksta, kā tad norisinājās „kulaku” un viņu ģimeņu, „bandītu un nacionālistu” ģimeņu izsūtīšana no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas.
Lūk, fragments no LPSR iekšlietu ministra Augusta Eglīša dienesta ziņojums PSRS iekšlietu ministram Sergejam Kruglovam par PSRS Iekšlietu ministrijas pavēles Nr.00225 izpildi.
„Neraugoties uz to, ka dažos apriņķos (Krāslavas, Cēsu u.c.) mūsu operatīvajām grupām tika iedalīti no iekraušanas vietām visattālākie un bandītisma skartie pagasti, visi uzdevumi bija izpildīti sekmīgi un bez jebkādiem starpgadījumiem.
Pie tam mūsu darbinieki vairākos gadījumos neaprobežojās tikai ar neprecīzo adrešu vai to personu bēgšanas fiksēšanu, kuras bija paredzētas izsūtīšanai, bet tūlīt veica aktīvus pasākumus viņu atrašanai.
Tā, piemēram, Iekšlietu ministrijas Krāslavas apriņķa priekšnieka vietnieks vecākais leitnants biedrs Petraņecs, konstatējis, ka kulaka Plintas ģimene operācijas priekšvakarā ir aizbēgusi, aktīvi meklējot, atrada 2 šīs ģimenes locekļus, kuri bija paslēpušies mežā labi nomaskētā bunkurā, bet viens cilvēks tika atrasts kaimiņu pagasta viensētā, paslēpies tukšā mucā.
Vairākos apriņķos Iekšlietu ministrijas darbinieki, kuri izpildīja uzdevumu sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, pēc savas personīgas iniciatīvas uz ceļiem un apdzīvotās vietās aizturēja aizdomīgās personas, kuras, kā to noskaidroja pārbaudes, bija izvairījušās no izsūtīšanas,” raksta Eglītis.
Cilvēcība necilvēcības laikā
Kad lasa šos dokumentus, rodas sajūta, ka, cilvēkam nokļūst represiju virpulī, viņš nokļūst milzīgas mašinērijas pašā apakšā. Tomēr pat šajos – partijas darbinieku rakstītajos dokumentos var atrast liecības, kur tika glābti cilvēki, bieži vien ar pašu izvedēju rokām. Kalnciema stāsta par vienu šādi dokumentētu notikumu.
„Mums ir viens dokuments no 14.jūnija, šķiet, ka pie vagona atļauj atdot mazu bērniņu.
Sieviete ir šķīrusies, precējusies otrreiz. Pie vagoniem kaut kādā veidā ir nokļuvis viņas bijušais vīrs. Tur tāds akts, ka viņa atdod bijušajam vīram savu mazo bērniņu. Cilvēcība no visām pusēm,” par vienu šādu piemēru stāsta Kalnciema.
Tāpat kā arhīvā, arī tūkstošiem savāktajos atmiņu stāstos tikai garāmejot fiksēts kāds glābšanas mēģinājums, bieži vien anonīmi, ļoti fragmentāri, arī pretrunīgi, kur baltais un melnais sajaucas kopā. Torņakalna stacija – vieta, kur risinājās arhīva dokumentētā bērna glābšana. Nav zināms, kas ar viņu notika pēc tam, nav zināms, vai bērnu neizsūtīja vēlāk. Kāpēc tik maz runājam par šim mazajiem cilvēcības aktiem, kur cilvēki stājās pretī represiju mašīnai? Vai vainojama ģimeņu klusēšana?
Pētnieks: Ir jāizzina pašiem sava varonība apspiestības laikā
1941.gada izsūtīšana, Otrais pasaules karš un pēckara represijas cilvēkos atstāja bailes no izrēķināšanās.
Ja arī bija kādi glābšanas gadījumi - par to nerunāja, kur nu vēl kāds Padomju Savienībā kaut ko pētītu, spriež vēsturnieks Jānis Riekstiņš. „Par runāšanu par deportācijām vēl 1960.gados varēja nokļūt pretpadomju elementu skaitā. Neviens, kas bija atgriezies, jau nerunāja, neviens nestāstīja publiski. Un tad, kad 60. gados, pamazām pēc Hruščova slavenās runas 1956.gada 20. kongresā sāka atmaskot staļinisma kultu, tad runāja tikai par lielajiem – [Nikolaju] Buharinu un citiem lielajiem partijas funkcionāriem, bet līdz tiem mazajiem cilvēkiem jau nenonāca. Labāk bija par to nerunāt,” teica Riekstiņš.
„Mans tēvs 1949. gadā piedalījās nacionālo partizānu kustībā un slēpās mežos. Padzirdējis par gaidāmajām represijām, viņš mammu ar bērniem aizveda uz mežu, un 1949. gadā viņi divus mēnešus dzīvoja mežā,” savs glābšanas stāsts ir arī fonda "Sibīrijas bērni" pārstāvei un režisorei Dzintrai Gekai. Arī viņa cilvēku klusēšanu min kā vienu no iemesliem, kāpēc tagad tik maz zinām par tiem, kuri kādu no represijām glāba, slēpa.
„Kāpēc netiek runāts par glābējiem, kuri paglāba cilvēku no izvešanas, no apcietināšanas?
Viena tāda doma, ko esmu dzirdējusi no deportētajiem, no politieslodzītajiem – ka pārāk daudz bija cilvēku, kuri paši bija saistīti ar represīvajiem orgāniem, ar sistēmu, ka viņi kaut kādā veidā, - mēs vēl nezinām, kā -, panāca to, ka šis jautājums nekad nav bijis svarīgs valstiskā līmenī,” saka Geka.
„Bet mans tēvs ir stāstījis par cilvēkiem, kuri no represīvās sistēmas pēkšņi kļuva par lieliem patriotiem. Vai viņi ir vainīgi, vai tomēr šie cilvēki ir daudz kas vairāk? Tā ir aisberga neredzamā daļa, kura ir jāpēta un kura noteikti tiks izpētīta. Varbūt kādam būs drosme uzrakstīt patiesību?” viņa retoriski jautā.
Aklums pret niansēm, klusēšana mājās un ārpus tās sienām skaidro to, kāpēc tik maz zinām par glābējiem. Aklumu pret niansēm var izskaidrot ar sajūtu, ka visu jau par to zinām. Tomēr kāpēc šajā traģēdijā neesam atstājuši vietu varoņiem un viņu varonības stāstam?
„Man liekas, ka tam ir jābūt.
Jo iekams mēs neesam apzinājušies šo varonību, mēs visu laiku atražojam pārliecību, ka mēs neko nevaram kontrolēt, kad kāds nāk un grib mūs iznīcināt,” norāda sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns.
„Un tā tas varbūt arī notika, ka cilvēki neko nevarēja darīt, bet, lūk, ir variants kā šo stāstu paplašināt, stāstīt arī, ka bija cilvēki, kuri, neskatoties ne uz ko, uzdrošinājās varēt. Tas ir svarīgi, jo atsedz vēl vienu lappusi no staļinisko represiju vēstures, bet tas ir svarīgi, jo nācijai iedod apziņu par rīcībspēju arī visdrūmākajos laikos. Bet pagaidām mums ir neapjēgti varonības stāsti,” viņš saka.
Starp neapjēgtajiem varonības stāstiem ir arī leģenda par Edgaru Kauliņu, kolhoza "Lāčplēsis" ilggadēju un Padomju Savienības mērogā panākumiem bagātu vadītāju. Nostāsti vēsta, ka viņš nav pieļāvis, ka 1949. gadā izved kādu no pagasta cilvēkiem.
