«Neērtie latgalieši». Boļeslavs Maikovskis: Kolaborants vai trimdas latviešu kultūras aizstāvis?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Pagājušais gadsimts Latgales vēsturē ir bagāts ne tikai ar daudziem un dažādiem notikumiem, sasniegumiem, ievērojamiem cilvēkiem, bet arī vairākām neviennozīmīgi un pretrunīgi vērtētām personībām, kuras savas dzīves laikā dažādu vēstures notikumu un arī personīgo lēmumu rezultātā kļuva par "nesaprastiem" vai arī līdz galam neatzītiem novadniekiem, laikā gaitā kļūstot par t.s. "neērtajiem latgaliešiem".

20. gadsimts izvērtās par lielu pārmaiņu un traģisku laiku daudzu Latvijas iedzīvotāju dzīvēs. Viens no šādiem periodiem bija arī Otrais pasaules karš. Dramatiskajos kara apstākļos bija gan cietušie, gan arī tie, kuri izmantoja situāciju savā labā un kļuva par Padomju Savienības vai nacistiskās Vācijas režīma atbalstītājiem. Starp viņiem arī Boļeslavs Maikovskis (1904–1996), kura neviennozīmīgās darbības vācu okupētajā Latgalē ilgus gadus nonāca dažādu mediju un pasaules valstu uzmanības centrā.

ĪSUMĀ:

  • No starpkaru Latvijas lauku idilles līdz valsts okupācijai.
  • Rēzeknes apriņķa 2. policijas iecirkņa priekšnieks.
  • Bēgšana un dzīve ASV.
  • “Audriņu lieta”.
  • Nebeidzamie tiesas procesi un atgriešanās Vācijā.

Puisis no Stirnienes

B. Maikovskis (arī Boļeslavs Mesters) dzimis 1904. gada 21. aprīlī toreizējā Rēzeknes apriņķa Stirnienes pagasta "Mesteros" zemnieku Jāzepa un Ģertrūdes Mesteru ģimenē. Bez Boļeslava saimē auga vēl dēli – Konstantīns, Jāzeps un Aleksandrs. 1919. gadā ģimene palika bez sava apgādnieka, jo bojā gāja tēvs Jāzeps.

Raksts sagatavots Latvijas Zinātnes padomes finansētā projekta (Nr. lzp-2019/1-0241) "Sarežģītais vēsturiskais mantojums Latvijā: holokausta tūrisma vietas starp piemiņas kultūru, mūsdienu tūrisma pieprasījumu un piedāvājumu" ietvaros.

Skolas gaitas Boļeslavs uzsāka vietējā Stirnienes pagastskolā, tad sekoja mācības netālajā Varakļānu ģimnāzijā.

Savā biogrāfijā ASV varas iestādēm Maikovskis norādīja, ka 1930.–1932. gadā viņš dienējis Latvijas armijā, savukārt 1933. gadā pievienojies paramilitārajai organizācijai – "Aizsargi". 1939. gada 20. maijā B. Maikovskis apprecējās ar Janīnu Ritiņu (1914–2003) no Subinaites, strādāja par darbvedi un arī rotas komandieri 17. Rēzeknes aizsargu pulkā. Padomju okupācijas laikā viņš bija grāmatvedis Šoseju un zemesceļu departamenta Rēzeknes nodaļā.

 

Pēc paša Maikovska sniegtajām liecībām, viņu 1941. gada janvārī apcietināja padomju represīvās iestādes, taču pēc trim nedēļām (26. janvārī) atbrīvoja. Šī aresta pamatā ir bijusi Maikovska iepriekšējā darbība "Aizsargos".

Vēl "topošais policijas kapteinis" atzīmēja faktu, ka padomju okupācijas laikā uz Sibīriju deportēja divus viņa brāļus, diemžēl detalizētāku informāciju par šo notikumu Maikovskis nesniedza. Interesants fakts saistās ar Boļeslava identitāti (uzvārdu), jo kā viņa uzvārds atsevišķos avotos figurē arī "Mesters", tostarp 20. gadu preses publikācijās, kas acīmredzot saistās ar viņa dzimto pusi. Uzvārds "Maikovskis" dokumentos parādās jau Latvijas Republikas laikā, tomēr līdz šim nav īsti skaidrs, kad konkrēti notika šī “identitātes” maiņa.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laiks

Neilgi pēc nacistu ienākšanas Latvijas teritorijā viņš labprātīgi kļuva par Rēzeknes apriņķa 2. iecirkņa policijas priekšnieku. Šo amatu Boļeslavs ieņēma līdz pat 1944. gadam. Dienesta laikā saņēma kapteiņa pakāpi. Maikovska vadītā iecirkņa pārraudzībā atradās arī Makašānu, Dricēnu, Bērzgales, Rēznas un Ozolaines pagastu teritorijas. Šajā laikā Boļeslavs praktiski neatstāja savu augsto posteni. Viens no retiem izņēmumiem bija 1943. gada februāris, kad viņš apmeklēja policijas skolas kursus Rīgā, kā arī ikgadējo atvaļinājumu laikā. 1942. gadā Maikovskis uzsāka studijas Latvijas Universitātes (LU) Juridiskajā fakultātē, taču tās nepabeidza.

Viņa dienesta laiks Rēzeknes policijā saistās ar vairākiem traģiskiem notikumiem. Plašāk zināmais ir 1942. gada 2.–4. janvārī īstenotā Audriņu ciema un tā iedzīvotāju iznīcināšanas akcija, kuras laikā tika nogalināti aptuveni 200 civiliedzīvotāji. [1]

Šajos traģiskajos notikumos iesaistījās B. Maikovska pārraudzībā esošā policijas iecirkņa darbinieki. Par to pats Maikovskis sniedza arī vairākas atskaites savai priekšniecībai. Piemēram, 1942. gada 9. janvāra ziņojumā Daugavpils apgabaltiesas viceprokuroram norādīja, ka uz Daugavpils Apgabala komisāra (domāts Fridrihs Šwungs) rīkojuma pamata 22. decembrī tika apcietināti visi Audriņu sādžas iedzīvotāji, savukārt nākamā gada 2. janvārī sādža nodedzināta, iedzīvotāji nošauti, pie tam 30 no tiem publiski Rēzeknes tirgus laukumā. Te gan jāatzīmē, ka oficiālajā Vācu Drošības policijas komandiera Latvijā Eduarda Štrauha (Eduard Strauch, 1906–1955) uzsaukumā netika norādīts uz visu Audriņu sādžas iedzīvotāju nošaušanu, bet gan "tikai" 30 vīriešu kārtas iedzīvotāju publisku eksekūciju. Tomēr pēc vietējo policijas pārstāvju "pašiniciatīvas" tika iznīcināti visi sādžas iedzīvotāji, respektīvi, vairāk "nekā to prasīja augstākstāvošās instances" [2]Jāsaka, ka pats Maikovskis 1975. gada augustā amerikāņu izmeklētājiem noliedza, ka būtu iesaistījies Audriņu sādžas dedzināšanā, kā arī rakstījis vai parakstījis vienu no savām atskaitēm (domāta 1942. gada 3. janvāra atskaite Daugavpils apgabala viceprokuroram) par Audriņu ciema iedzīvotāju likvidēšanu.  

Vēl viena epizode, kuru vēlāk savās apsūdzībās izcēla rietumvalstu izmeklēšanas iestādes, notika 1942. gada 1. maija naktī Rēznas pagasta Janopoles mežā, kad apšaudē ar policiju gāja boja kāds ebrejs. Savukārt nākamajā dienā Dergilovas sādžas pārmeklēšanas laikā vietējā iedzīvotāja Afanasija Zimova siena šķūnī policijas darbinieki apcietināja divus Rēzeknes ebrejus – Rašelu Habasu un Falku Borcu, no kuriem pēdējo pārējo sādžas iedzīvotāju acu priekšā publiski pakāra. Maikovska iecirknis aktīvi apkaroja arī sarkanarmiešu aktivitātes (gūstīja izbēgušos karagūstekņus, partizānus u.c.). Tāpat viņa iecirkņa darbinieki veica civiliedzīvotāju aizturēšanu, kurus vēlāk nosūtīja piespiedu darbā uz citām Trešā reiha teritorijām. 

Dzīve trimdā (Vācija un ASV)

1944. gada 30. novembrī Maikovskis devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur pēc neilga laika viņam piebiedrojās arī dzīvesbiedre Janīna. Kara beigās abi nonāca DP bēgļu nometnē Pinnenbergā. Šeit Boļeslavs iestājās vietējā Baltijas Universitātē, kur turpināja savas juriprudences studijas. 1949. gadā viņš ieguva maģistra grādu juridiskajās zinātnēs.
 
B. Maikovska DP nometnē aizpildītā anketa ieceļošanai ASV, 1948. gads
B. Maikovska DP nometnē aizpildītā anketa ieceļošanai ASV, 1948. gads
 
Maikovsku pāris, tāpat kā daudzi citi trimdas latvieši, vēlējās pārcelties uz ASV. Pirmais mēģinājums saņemt iebraukšanas atļauju 1950. gadā B. Maikovskim izrādījās neveiksmīgs, vīza tika atteikta. Tam par iemeslu kalpoja viņa iepriekšējais dienests "Aizsargos". Tomēr jau nākamajā gadā ASV varas iestādes mainīja savu nostāju un Boļeslavs ar dzīvesbiedri tā paša gada decembrī no Brēmenhāfenas ostas devās uz Ņujorku.  
 
ASV viņš visai ātri nodibināja kontaktus ar vietējo trimdas latviešu kopienu, kā arī strādāja par galdnieku dažādos uzņēmumos. ASV abi ar sievu aktīvi iesaistījās vietējā latviešu emigrantu sabiedriskajā dzīvē.

Maikovskis darbojās Amerikas Latviešu apvienībā (ALA), ilgu laiku ieņēma šīs organizācijas vicepriekšsēža amatu. Paralēli tam darbojās Amerikas Latviešu katoļu apvienībā, bija Ņujorkas latviešu katoļu komitejas loceklis, iesaistījās arī organizācijā "Daugavas Vanagi", Latvijas Katoļu studentu apvienībā "Dzintars" (šajā organizācijā viņš iesaistījās vēl atrodoties Vācijā 1946. gadā) u.c. Trimdas apstākļos uzturēja kontaktus ar vairākiem latgaliešu kultūras darbiniekiem (J. Klīdzēju, V. Lōci u.c.).

Amerikas Latviešu apvienības (ALA) svinīgās 18. novembra sēdes dalībnieki un viesi Vašingtonā. 1. ri...
Amerikas Latviešu apvienības (ALA) svinīgās 18. novembra sēdes dalībnieki un viesi Vašingtonā. 1. rindā no kreisās: ALA vicepr. Alfrēds Bērziņš, sūtnis Arnolds Spekke, ALA pr. Pēteris Lejiņš, ALA Kultūras bir. vad. Jānis Kadilis, ALA valdes sekr. Visvaldis Klīve. 2. rindā no kreisās: Benno Ābers, Kārlis Ķuzulis, Latvijas sūtn. pad. Anatols Dinbergs, ALA ģenerālsekr. Bruno Albats, ALA kasieris Gunārs Meierovics, ALA Aprūpes bir. vad. Ludvigs Bērziņš, ALA sporta bir. vad. Arvīds Zāģeris, ALA sekr. vietn. Alfrēds Puķīte, ALA vicepr. Boļeslavs Maikovskis, Kārlis Karūsa, Kārlis Rabācs, Andrejs Punka. ASV, 1958. gads.

Jāsaka, ka Maikovska sniegto ziņu patiesums saistās ar diezgan kuriozu atgadījumu. Proti, Boļeslavs vairākos dokumentos kā savu dzimšanas gadu norādīja 1909. gada 26. janvāri, kaut arī reāli tas bija 1904. gada 21. janvāris. Acīmredzot, balstoties uz šiem datiem, periodiskais trimdas laikraksts "Laiks" 1959. gada janvārī lasītājus informēja par B. Maikovska 50 gadu jubileju. Vēl vairāk, tas pats laikraksts 4. februārī rakstīja, ka 25. janvārī par godu šim notikumam Frīportā (Freeport) trimdas latvieši sarīkoja īpašas svētku viesības, kurās piedalījās vairāki pazīstami sabiedriski un kultūras darbinieki. Viesību laikā uzstājās arī Daugavas Vanagu vīru koris u.c. Acīmredzot, sanākušie viesi un sveicēju pulks nebija informēti, ka patiesībā savu 50 gadu jubileju Boļeslavs nosvinēja jau pirms pieciem gadiem…

Audriņu lieta

1964. gada vasarā LPSR varas iestādes ierosināja krimināllietu par Audriņu ciema iedzīvotāju iznīcināšanu nacistiskās Vācijas okupācijas laikā. Tā sauktās Audriņu prāvas iztiesāšana 1965. gada 11.–30. oktobrī notika VEF Kultūras pilī. Tajā apsūdzēja sešus bijušos Rēzeknes apriņķa policijas darbiniekus (Jāzepu Basankoviču, Pēteri Vaičuku, Jāni Krasovski, Albertu Eiheli (1912–1984) [3], B. Maikovski, Haraldu Puntuli (1909–1982) [4].

“Audriņu prāvā” apsūdzētie. No kreisās Jāzeps Basankovičs, Jānis Krasovskis, Pēteris Vaičuks, Rīga,...
“Audriņu prāvā” apsūdzētie. No kreisās Jāzeps Basankovičs, Jānis Krasovskis, Pēteris Vaičuks, Rīga, 1965. gads

"Paraugprāvas" noslēgumā LPSR Augstākā tiesa P. Vaičukam piesprieda 15 gadus ieslodzījumā, bet pārējiem augstāko soda mēru – nāvessodu, tajā skaitā trimdā esošajiem – A. Eihelim, H. Puntulim un B. Maikovskim.

1965. gada jūnijā intervijā ASV laikrakstam "The New York Times" Maikovskis izteicās, ka |"nacistu okupācijas laikā latvieši nav varējuši neko izdarīt un visu paveikuši vācieši", savukārt padomju puses apsūdzības viņš nosauca par propagandu, no kā "pat viens procents nav patiesība" [5].  Neskatoties uz izvērsušos skandālu, viņš turpināja darboties dažādās trimdas latviešu organizācijās. Tas savā ziņā izskaidro arī trimdas latviešu nevienādo attieksmi pret šīm apsūdzībām. Daudzi no viņiem uzskatīja, ka tā ir kārtējā padomju propagandas akcija ar mērķi diskreditēt trimdas pārstāvjus citu demokrātisko valstu vidū.

Par to nemitīgi atgādināja trimdas prese. Tā izdevums "Austrālijas Latvietis" 1965. gada 5. novembrī, rakstot par tā saukto Audriņu prāvu, norādīja, ka Rīgā, bet iepriekš Tallinā un Viļņā uzsāktās prāvas pamatā "vērstas pret trimdiniekiem, kas rietumu pasaulē iesaistījušies cīņā pret komunismu, mēģinot apsūdzētajiem pierakstīt "kara noziegumus" un radīt satraukumu trimdas baltiešu dzīvē".

Kā raksta vēsturnieks Ričards Pļavnieks, tad ASV “(..) uzsāka vajāt aizdomās turētos nacistu noziedzniekus, kuru vidū bija arī latvieši, tieši tajā brīdī, kad trimdas latvieši izjuta vislielāko saspīlējumu.

Turienes latviešu kopiena šīs izmeklēšanas uzskatīja par brīdinājuma signālu: tagad viņi oficiāli vairs nebija laipni uzņemti patvēruma meklētāji, kas glābās zem diženā uzvarētāja milzīgā vairoga; tagad viņiem bija vēl mazāk draugu nekā jebkad agrāk." [6] Lai gan padomju pusei neapšaubāmi šāda rakstura tiesas prāvas lielā mērā kalpoja tās propagandas mērķu sasniegšanai un piekrītot vēsturnieka Ulda Neiburga paustajai domai, ka t.s. Audriņu prāvas "patiesības noskaidrošanu diemžēl nomāca prāvas politiskā ievirze, kas bija vērsta uz latviešu trimdas organizācijas nomelnošanu" [7], tomēr vienlaicīgi jāatzīst, ka daudzas pret B. Maikovski izvirzītās apsūdzības nebija bez pamata.

1965. gada jūnijā Padomju Savienība pieprasīja B. Maikovska izdošanu, tomēr ASV varas iestādes šādu iespēja noraidīja. Līdzīgi rīkojās arī Kanādas tiesībsargājošās iestādes, kuras neatbildēja uz padomju puses prasību bijušā Maltas policijas iecirkņa priekšnieka H. Puntuļa ekstradīcijas jautājumā.

Acīmredzot baidoties no iespējamās izdošanas Padomju Savienībai, 1966. gada martā Maikovskis ASV Imigrācijas un Naturalizācijas dienestam (INS) iesniedza lūgumu ASV pilsonības iegūšanai. Interesanti, ka savā iesniegumā viņš norādīja, ka vēlas mainīt savu līdzšinējo identitāti un kļūt par Maiku Boļeslavu Armani (Mike Boļeslavs Armans), tomēr šīs lūgums netika akceptēts.

Deportēšanas lieta un izvirzītās apsūdzības

1976. gadā ASV Justīcijas departamenta pārziņā esošais Imigrācijas un Naturalizācijas dienests uzsāka Maikovska iespējamās izraidīšanas lietas izskatīšanu. Lietas izmeklēšanā atklājās, ka Maikovskis ASV varas iestādēm ir melojis vismaz divreiz. Pirmoreiz pirms vīzas saņemšanas 1950. gadā Maikovskis ASV Imigrācijas dienestam iesniegtajā informācijā norādīja, ka nacistu okupācijas periodā strādājis par grāmatvedi Latvijas dzelzceļa departamentā Rīgā, lai gan patiesībā brīvprātīgi pildīja Rēzeknes apriņķa 2. policijas iecirkņa priekšnieka funkcijas. Tāpat viņš, ieceļojot ASV, norādīja, ka no 1941.–1944. gadam ir dzīvojis Rīgā un Stendē, kaut arī patiesībā uzturējās Rēzeknē. Savukārt otrreiz Maikovskis "kļūdījās" 1966. gadā, sniedzot liecības ASV Imigrācijas un Naturalizācijas dienestam par savu darbību Rēzeknes policijas iecirknī. Te gan jāsaka, ka, jau atrodoties DP nometnēs, sabiedroto okupētajā Vācijā viņš vairākās anketās kā savu iepriekšējo nodarbošanos norādīja "galdnieks", "dārznieks" u.c.

Vēlāk Maikovskis ASV varas iestādēm liecināja, ka Rēzeknes apriņķa 2. iecirkņa policisti piedalījās Audriņu iedzīvotāju arestos un "iespējams" piedalījās arī sādžas nodedzināšanā.

Pēc Maikovska teiktā ciema iedzīvotāju aresta pavēli izdevuši vācieši, ko viņš saņēmis caur Eiheli (Albertu – aut. piezīme). [8] 

Lietas izskatīšana ievilkās. Situāciju saasināja 1978. gada 4. augusta notikumi, kad bruņota uzbrukuma laikā B. Maikovskis tika ievainots. Preses izdevumi ziņoja, ka uzbrukumā piedalījās divi nezināmi vīrieši no Ebreju aizsardzības līgas (angļu: Jewish Defense League, saīsināti – JDL). Par to liecināja arī pagalmā atstātā "organizācijas zīme". Līgas vadītājs šādu pieņēmumu noraidīja. Par jaunu uzbrukumu Maikovska dzīvesvietai, atsaucoties uz raidorganizāciju CBS, ziņoja trimdas periodiskais izdevums "Laiks". 1981. gada 31. augustā Maikovska dzīvesvietā mēģināts iemest 4 bumbas (t.s. Molotova kokteiļus – aut. piezīme), kā rezultātā ēkā sācies neliels ugunsgrēks. Abos gadījumos uzbrucēji netika noskaidroti.

B. Maikovska tiesas process, ASV, 1977. gads
B. Maikovska tiesas process, ASV, 1977. gads

Neskatoties uz šiem apstākļiem, izmeklēšana turpinājās. 1983. gada 30. jūnijā ASV Imigrācijas tiesa Ņujorkā pieņēma lēmumu par Maikovska neizraidīšanu, jo tiesnesis Francis Laions uzskatīja, ka netika pietiekami pierādīta viņa dalība civiliedzīvotāju vajāšanās un Maikovska īstenotā "noklusēšana" tam nav pietiekams pamats.

Vienlaicīgi tiesa atzīmēja, ka Maikovskis ir ņēmis dalību Audriņu ciema iedzīvotāju arestos un ciema nodedzināšanā, kā arī, ka viņš apzināti ir slēpis savu dienestu policijas struktūrās ar mērķi saņemt ASV vīzu.

Trimdas preses izdevums "Laiks" 1983. gada 7. jūlija numurā pēc pozitīvā lēmuma uzsvēra, ka tiesnesis Francis Laions norādījis, ka policijas dienesta nenorādīšanai, ieceļojot ASV, Maikovska gadījumā bijusi "akadēmiska nozīme", jo Savienotajās Valstīs ieceļojuši arī daudzi, kas savos ieceļošanas dokumentos savu pagātni nav noslēpuši". Tomēr ar to šī lieta nebeidzās.

Tiesas lēmums tika pārsūdzēts, jo apsūdzības uzturētājs (ASV Tieslietu ministrijas speciālās izmeklēšanas birojs (OSI)) uzskatīja, ka izmeklēšanas laikā nav ņemta vērā virkne apstākļu, tostarp fakts, ka Maikovskis pats ir atzinies, ka pirms nacistu spēku ienākšanas Rēzeknē 1941. gada jūlijā viņš pievienojies Mača [9] vadītajiem pašaizsardzības spēkiem Rēzeknē, kurus vēlāk pārveidoja par palīgpolicijas vienību. [10] Tāpat joprojām tika akcentēta viņa atbildība Audriņu iedzīvotāju iznīcināšanā, ebreju un karagūstekņu vajāšanā, romu (čigānu) apcietināšanā u.c. Tādējādi jau 1984. gada 14. augustā, pēc atkārtotas lietas izskatīšanas, ASV Imigrācijas augstākā tiesa lēma par Maikovska izraidīšanu. Viens no pamatojumiem šādam lēmumam bija vīzas iegūšanai nepatiesi sniegtā informācija.

Jāpiebilst, ka izmeklēšanas laikā tika izmantoti arī no LPSR izmeklēšanas iestādēm piesūtītie lietas materiāli, piemēram, 1981. gada maijā Rīgā ierakstītās vairāku liecinieku (tostarp bijušo Rēzeknes apriņķa 2. policijas iecirkņa darbinieku) videoliecības. Tajās atsevišķi nopratinātie apgalvoja, ka B. Maikovskis ir piedalījies 1941. gada rudenī notikušajā ebreju iznīcināšanā Ančupānu kalnos, kā arī devis pavēles citu apdzīvoto lauku teritoriju policijas iecirkņu darbiniekiem pulcēties plašu akciju veikšanai. Šajās liecībās izskanēja apsūdzības sakarā ar Kaunatas ebreju iznīcināšanu, kā arī Makašānu apkārtnē dzīvojošo romu (čigānu) apcietināšanu. [11]

Atgriešanās Vācijā un "krimināllietas turpinājums"

ASV nodrošināja B. Maikovskim iespēju izvēlēties savu iespējamo deportēšanas vietu. Izvēle krita uz Šveici, bet tā atteicās viņu uzņemt. 1987. gada rudenī Boļeslavs, baidoties par savu izdošanu PSRS, atgriezās Vācijā, kur apmetās uz dzīvi Minsterē. Tomēr jau nākamajā gadā Vācijas policija viņu arestēja un uzsāka jaunu izmeklēšanu. 1990. gadā Minsteres apgabaltiesā sākās jauns tiesas process par B. Maikovska līdzdalību Audriņu ciema iznīcināšanā, kā arī citiem kara noziegumiem.

Galu galā tas palika nepabeigts, jo 1994. gadā sakarā ar B. Maikovska slikto veselības stāvokli lietu izbeidza. Pats Boļeslavs šo tiesas lēmumu laikrakstā "Laiks" komentēja šādi: "Pret šiem nepatiesajiem briesmīgajiem apvainojumiem, vērstiem pret mani un latviešu tautu, es vairāk nekā četrus gadus cīnījos Minsteres apgabaltiesā. Esmu ļoti priecīgs un atvieglots, ka uzvarēja taisnība, par ko nekad arī nešaubījos, un esmu pateicīgs Dieva žēlastībai, kas deva man spēkus. 

B. Maikovska (Mestera) atdusas vieta Stirnienes kapos, 2021. gads.
B. Maikovska (Mestera) atdusas vieta Stirnienes kapos, 2021. gads.

Tomēr, lai arī Minsteres apgabaltiesa B. Maikovski nenotiesāja, tā viņu arī neattaisnoja.

B. Maikovskis mira 1996. gada 18. aprīlī Minsterē. Viņa pīšļus pārveda uz Latviju un tā paša gada 1. maijā apbedīja Stirnienes kapos.

B. Maikovskis, tāpat kā vairāki citi pēc Otrā pasaules kara trimdā nonākušie un kara noziegumos apsūdzētie, nokļuva pastiprinātā rietumvalstu tiesībsargājošo iestāžu uzmanības centrā. Lai arī vairākos tiesas procesos netika gūti pietiekami pierādījumi par B. Maikovska "personīgu" iesaistīšanos masveida civiliedzīvotāju iznīcināšanas akcijās, tomēr viņa pieņemtie lēmumi un sadarbība ar nacistu varas iestādēm "vismaz morāli" ir vērtējami kā izteikts kolaboracionisms ar visām no tā izrietošajām sekām. Nepabeigtais tiesas process savā ziņā ir veicinājis to, ka B. Maikovskis Latvijas vēsturē joprojām ir palicis kā viena no pretrunīgākajām Latvijas trimdas personībām, ko nākotnē varētu mainīt detalizēta viņa tiesas procesu u.c. materiālu izpēte.

                                                                                                         

[1] Plašāk skat. Neiburgs, U., (2014). "Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti". Rīga: LA izdevniecība, 130.–139. lpp.

[2] Malahovskis, V. Nacistiskās Vācijas okupācijas varas Audriņu sādžas iedzīvotāju iznīcināšanas akcijas krimināllietas Nr. 31 materiālu vēsturiskā nozīme. Mežulis, D. (galv. red., 2019). "Administratīvā un kriminālā justīcija", Nr. 1. Pieejams: http://journals.ru.lv/index.php/ACJ/article/view/4018/4302.

[3] Nacistu okupācijas laikā viņš pildīja Rēzeknes apriņķa policijas priekšnieka amatu. 1984. gadā Vācijas Federatīvās republikas Landavas apgabaltiesa atzina A. Eiheli par līdzvainīgu Audriņu ciema iedzīvotāju iznīcināšanā un piesprieda sešus gadu ilgu cietumsodu. A. Eihelis mira 1984. gada jūlijā.

[4] Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā strādāja par Rēzeknes apriņķa Maltas policijas iecirkņa priekšnieku. Miris 1982. gada 4. jūlijā Toronto, Kanādā.

[5] "Soviet Demands U.S. Extradite L.I. Man" . "The New York Times", 12.06.1965, p. 9.

[6] Pļavnieks, R. (2020). "Apsūdzības pret Viktoru Arāju un Latviešu drošības palīgpoliciju. Nacistu kolaboracionistu tiesas prāvas aukstā kara laikā". Rīga: "Latvijas Mediji", 283. lpp.

[7] Neiburgs, U., (2014). "Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti". Rīga: LA izdevniecība, 137. lpp.

[8] Boleslavs Maikovskis, 1978–1989, https://collections.ushmm.org/search/catalog/irn501219#?rsc=61710&cv=61&c=0&m=0&s=0&xywh=-1276%2C0%2C5217%2C3417.

[9] Domāts bijušais Rēzeknes kara apriņķa pārvaldes darbinieks, kapteinis-leitnants Aleksandrs Mačs (1888–?). Nacistu okupācijas periodā viņš ieņēma arī Rēzeknes pilsētas valdes locekļa amatu.

[10] Boleslavs Maikovskis, 1978–1989, https://collections.ushmm.org/search/catalog/irn501219#?rsc=61710&cv=51&c=0&m=0&s=0&xywh=-1877%2C-1%2C6420%2C3415 .

[11] Turpat, Earlean McCarrick collection - Collections Search - United States Holocaust Memorial Museum (ushmm.org) .

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti