Nāves salas kauju simtgades izstādē – unikāla gāzmaska un karavīru darinātas greznumlietas

"Visur citur bija vai nu bailīgi, jo ienaidnieks šāva, vai garš laiks, jo nešāva. Bet Nāves salā garš laiks nebija nekad,” tā savulaik atmiņās rakstīja ģenerālis Roberts Kļaviņš. Šajās dienās aprit tieši simt gadu kopš latviešu strēlnieku cīņām Nāves salā. 

Pirmā pasaules kara laikā šaurā zemes strēle starp vācu ierakumiem un Daugavas viļņiem kļuva par liecinieci nežēlīgajai lielvaru cīņai, kuras krustugunīs dienu un nakti atradās arī vairāki tūkstoši latviešu karavīru. Nāves salas cīņu simtgadei veltīta izstāde šonedēļ atklāta Latvijas Kara muzejā.

Vācu un krievu mīnmetēji, ložu sacaurumoti karavīru zupas katliņi, militārā karte un karalaukā gatavoti svečturi – Nāves salu pārdzīvojušie simtgadīgie priekšmeti izkārtoti uz simboliskas “salas” Kara muzeja 1.stāva zāles vidū, rosinot aizdomāties par šaurību un intensitāti, kādā vairāk nekā gadu krievu armija aizstāvējās pret vāciešu uzbrukumiem Daugavas kreisajā krastā iepretim Ikšķilei.

No 1916. gada aprīļa līdz septembrim tur karoja arī latviešu strēlnieki. Tieši viņi šo vietu iesauca par Nāves salu.

"Tas saistīts ar emocionāliem, psiholoģiskiem apsvērumiem. Viens no tiem bija tas, ka bataljoni mainījās ik pa trim nedēļām. Tātad trīs nedēļas tur bija sava, savdabīga dzīve, ko diktēja Nāves salas komandants, strēlnieku gadījumā – viņu komandieris. Tāpat situācija, ka vācieši tīri ģeogrāfiski bija mazliet augstāk. Tātad viņi dienas laikā varēja ļoti labi pārredzēt strēlnieku ierakumus. Bet aiz muguras bija Daugava. Tā kā situācija bija diezgan nepatīkama tādā ziņā, ka viņi jebkurā brīdī apšaužu laikā bija ļoti pārredzami. Tāpat arī tas, ka visu laiku bija jāstiprina un jāveido jauni ierakumi – ko pa dienu vācu artilērija vācu artilērija saārdīja, to pa nakti vajadzēja salabot," stāsta izstādes autore, Kara muzeja vēsturniece Daira Jaunbērziņa.

Pirmajā pasaules karā abas puses pirmoreiz izmantoja ķīmiskos ieročus. Un Nāves sala visvairāk asociējas ar vācu armijas indīgo gāzu uzbrukumu 1916.gada rudenī, kurā mokošā nāvē mira 240 krievu karavīru.

Kara muzeja izstādē redzama arī Nāves salā lietota gāzmaska.

"Tas, kas līdz mūsdienām ir saglabājies, ir saglabājies. Jo atjaunojama tā vairs nav. Augšpusē ir kaučuka gumija, un tā burtiski irst kopā. Pašlaik ir pēdējais brīdis, kad tā vēl ir apskatāma. Tā ideja bija tāda, ka augšpusē ir gumijas sejas maska, bet tai pievienotajā kastītē bija liepas koka ogle, kas absorbēja indīgās gāzes. Tā problēma, ko paši karavīri vēlāk atceras, bieži vien bija tāda, ka šī sejas daļa ļoti slikti piegulēja un pasargāja, savukārt absorbējošā daļa labi strādāja tikai tad, kad bija svaiga. Bet, kad ogle sadalījās, karavīri bieži sarijās putekļus," norāda Jaunbērziņa.

Lai gan varētu domāt, ka šādos apstākļos vīri spēja domāt vien par aizstāvēšanos un ierakumiem, izstādē redzamas arī neparasti smalkas Nāves salā darinātas greznumlietas.

"Tā lieta, kas latviešu strēlniekus varbūt atšķīra no citu vienību karavīriem, bija tā saucamā ierakumu rūpniecība.

Jo brīvajā laikā, kad nenotika aktīva kaujas darbība vai apšaudes, strēlnieki izgatavoja dažādas piemiņas lietas – svečturus, šķiltavas, pīpes...

Bet viens no īpašākajiem un populārākajiem darinājumiem bija gredzeni, ko viņi gatavoja sev, sievām, māsām, līgavām, bērniem. Interesantākais, ka viss tas ir gatavots no kaujas laukā atrodamām lietām – pārsvarā patronu čaulītēm, atlikumiem no lādiņiem, no alumīnija, ko varēja izkausēt ārā no šāviņiem,"  izstādes autore.

Izstādi papildina arī plašs foto liecību klāsts, ko strēlnieki un kara reportieri uzņēmuši Nāves salā. Kādā fotogrāfijā redzami tikko pusaudža gadus sasnieguši puikas strēlnieku formās jau ar apbalvojumiem pie krūtīm.

"Kad mēs runājam par karu, par strēlniekiem, parasti tā asociācija ir, ka strēlnieki bija tādi dzīves rūdīti vīri, kas aizgājuši karā. Patiesībā jau vairums bija diezgan jauni puiši. Pēc nepārbaudītām liecībām, jaunākajam strēlniekam bijuši 12 gadi," atklāj Jaunbērziņa.

Vēsturniece atzīst, ka izstādes tapšanā daudz nācies domāt par spēju kara apstākļos saglabāt cilvēcību.

"Neskatoties uz to, ka jau 10 gadus strādāju Kara muzejā, lasu liecības un skatos dažādus materiālus,

aizvien ir pārsteigums par cilvēku spēju karā saglabāt veselo saprātu, dzīvesprieku, spēju uztvert to kā dzīvi, kas turpinās," atzīmē Jaunbērziņa.

Nāves salas simtgadei veltītā izstāde Kara muzejā būs skatāma līdz augusta beigām, vēlāk tā kļūs par daļu no Ziemassvētku kauju muzeja izstādes par latviešu strēlnieku gaitām 1916.gadā. Savukārt Daugmalē šoruden notiks starptautiska Nāves salas simtgadei veltīta konference.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti