"No 1898. gada Krievijas Impērija arī bija pārgājusi uz zelta standartu, kas nozīmē, ka naudas sistēmas pamatā bija zelta rublis, un tika emitēta gan papīra nauda, gan bija arī metāla nauda," skaidroja naudas vēstures eksperte Ozoliņa.
"Apgrozībā paša zelta rubļa nebija, bet bija sudraba rublis un vidēja lieluma sīknauda bija no sudraba tajā laikā. Tas bija pēdējais stabilitātes brīdis šajā gadsimtā naudas apgrozības jomā."
Tādas noteiktas cenas kā mūsdienas tolaik nebija, piemēram, par vienu sudraba rubli varēja nopirkt piecas vistas, bet bieži vien cenu noteica, vienojoties pircējam ar pārdevēju, skaidroja muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja. Sākoties Pirmajam pasaules karam, sākās arī naudas maiņas un juku ceļi – kredītbiļetes, aizņēmuma kuponi, Polijas un Igaunijas markas un peniji, Krievijas kerenkas, ostrubļi utt. – nauda mainījās dažviet pa mēnešiem un dažādās tagadējās Latvijas teritorijās.
"Pirmkārt, Pirmais pasaules karš mainīja to, ka Krievijas rublis bija ar zelta segumu – arī papīra nauda. Un bija tāda drošība un uzticība naudas vienībām izveidojusies gadsimtu gaitā," pavēstīja Ozoliņa. "Pirmais pasaules karš mainīja to, ka jau 1914. gada augustā šis zelta standarts tika atcelts – zelta seguma naudai vairs nebija, no apgrozības strauji pazuda visa metāla nauda, jo tā lielākoties bija no dārgmetāliem. Pazuda arī šī vērtības sajūta, jo kara apstākļos papīra nauda tika emitēta aizvien vairāk un vairāk, un milzīgi pieaugošie papīra naudas apmēri, ko zinām arī no savas nesenākas vēstures, cik mazu nozīmi piešķiram naudai, ja to nākas nēsāt līdzi maisiņā."
Latviju 1915. gadā sadala frontes līnija. "Vācu okupētajās teritorijās apgrozībā nonāk īpaši šīm teritorijām izlaista austrumu aizdevu kases naudas vienības – ostrubļi ir papīra naudas zīmes un ostkapeikas – no dzelzs. Īpaši Kurzemes teritorijā šī nauda izplatās, un vēlāk tiem pievienojas arī 1918. gadā emitētās ostmarkas. Tas saistīts ar vācu okupāciju. Tikmēr Krievijas Impērijā 1917. gada februārī notiek revolūcija un pie varas nāk pagaidu valdība, kura izlaiž savus maksāšanas līdzekļus. Latvijas teritorijā tad ierauga 250 un 1000 rubļu, tā dēvēto domes naudu, un savukārt mazliet vēlāk – gada otrajā pusē – parādās arī 20 un 40 rubļi jeb tā dēvētās kerenkas, pēc Ministru prezidenta Kerenska uzvārda. Arī šīs naudas zīmes ir apgrozībā Latvijas teritorijā.
Kad vācu karaspēks bija ieņēmis pilsētas un apgrūtinājis to saimniecisko darbību, un uzlicis kontribūcijas, šīs pilsētas bija spiestas izlaist savas naudas zīmes, un tā tas notiek gan Liepājā, gan Jelgavā un Ventspilī.
Sākot no 1915. gada, Liepājā un Jelgavā vēl līdz pat 1919. gadam apgrozībā ir pilsētu naudas zīmes, jo sīko naudas vienību katastrofāli trūkst."
Situāciju raibāku padarīja arī politiskās pārmaiņas, uzsvēra Ozoliņa. "1918. gada beigās izveidotā padomju vara Latvijā arī grib sākotnēji lietot Padomju Krievijas naudas zīmes šajā teritorijā, ko īsti neviens Vidzemē pretī ņemt gan negrib, un tad tiek papildus iepludinātas minētās kerenkas," skaidroja speciāliste. "1919. gadā pavasarī gan Rīgā, gan arī Cēsīs tiek izlaista padomju nauda –
tā dēvētā "Stučkas" nauda Rīgā un Cēsīs – savi aizņēmuma kuponi, kuri vēsturē ir iegājuši ar to, ka uz tiem ir nodrukāts brīdinājums, ka viltotājus nošaus."
Grāmatā "Naudas laiki Latvijā" redzams Cēsu apriņķa Strādnieku deputātu padomes izpildu komitejas aizņēmuma kupons – tautiskā artdeco stilā drukāta papīra naudaszīme 10 rubļu vērtībā, uz kuras arī lasāms minētais brīdinājums. Ja arī naudas zīme ir vizuāli pievilcīga, tad kā maksāšanas līdzeklis tas nebija augstā vērtē, bilda Anda Ozoliņa, turpinot stāstu par naudas jukām 1919. gadā.
"Aprīlī Liepājā, notiekot Niedras pučam, pirms tam jau ir uzsākta Latvijas rubļa emisija, bet Niedras valdība savā vārdā emitē Latvijas rubli, mazliet savādākā veidolā. Arī šis nonāk apgrozībā," skaidroja Ozoliņa. "Rudenī, protams, notiek lielās politiskās pārmaiņas, un trauksme saistās ar Bermonta-Avalova "pasākumiem", kuru laikā arī notiek patstāvīgas naudas izlaišana." Vienu brīdi Latvijas ziemeļos pastāv arī igauņu un somu naudas norēķini, bet Latgalē ienāk Polijas nauda.
1919. gada aprīlī, kad klajā tika laists Latvijas rublis, kāds kareivis veikalā par 25 rubļiem ir gribējis iegādāties baltmaizes kukuli, taču veikalnieks nav gribējis ņemt pretī jauno naudas zīmi. Kā raksta tā laika prese – "izcēlās kņada, pie kam kareivis izšāva divi reizes gaisa iz savas flintes". Beigās pārdevējs, lai tiktu vaļā no kareivīgā pircēja, atdevis maizi par velti.
"Pirmkārt, naudai vērtība kara laikā ir ļoti nosacīta, jo, protams, ir nodevas, maksājumi, darījumi, kas ir kārtojami naudā, bet cilvēku izdzīvošanai bieži vien svarīgākas ir tās lietas, ko kārto "graudā" šajos apstākļos," stāstīja Anda Ozoliņa. "Otrkārt, oficiālajos norēķinos šīs naudas zīmes Latvijas teritorijā funkcionēja pēc mainīgiem kursiem, kas deva cilvēkiem iespēju šīs vērtības salīdzināt, tā ka tie bija ziedu laiku naudas mainītājiem.
Rīgā bija iecienītas vācu markas, bet Vidzemē – Krievijas Impērijas rubļi, tad, uz Rīgu braucot, bija jāsamaina pret markām. Bija daudz – oficiālu un neoficiālu – naudas maiņas punktu."
Runājot vēl par tā laika naudas zīmju izskatu – bija pat pastmarkas lieluma maksājuma papīri, kurus tad drukāja pa vairākiem uz vienas loksnes – tas atkal norāda tikai to, ka papīra naudai tolaik vērtības nebija.
