Naturalizācija visiem. Kuru pēc 20 gadiem uzskatīt par «pareizo krievu»

 

1998.gads un referendums. Kas jums no tiem laikiem palicis prātā?

— Centrs bija tā organizācija, kas tolaik diezgan aktīvi piedalījās “bērnu jautājumā”(par pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem pēc vecāku iesnieguma – S.P.).

Protams, atceros gan milzīgo starptautisko spiedienu, gan nacionālradikāļu specifisko nostāju.

Mēs toreiz taisījām speciālu plakātu un bukletus – fotografējām bērnus, strādāja viens pazīstams fotogrāfs, turklāt bez maksas.

Foto, kuros redzami dažādu vecumu mazi bērni, tostarp zīdaiņi, ar parakstiem “kolonists?”, “okupants?”…

Atceros, Rīgas Arhitektūras pārvalde centās neatļaut izvietot šos plakātus [uz ēku sienām], taču galu galā tomēr atļāva. Bet

referendums parādīja, ka Latvijas sabiedrība ir diezgan liberāla un gatava izrādīt pretimnākšanu bērniem.

Pirms divdesmit gadiem bija skaidrs, ka uz bērniem jāattiecina cits režīms uzņemšanai pilsonībā nekā uz pieaugušajiem.

Tagad mēs redzam, ka divreiz bija mēģinājumi – no prezidentu [Valda] Zatlera un [Raimonda] Vējoņa puses – panākt, lai nepilsoņu bērniem  pilsonību dotu automātiski (bez vecāku iesnieguma).

Žēl, ka nebija politiskā atbalsta. Būtu ļoti simboliski, ja tas notiktu saistībā ar Latvijas neatkarības simtgadi. Taču Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde strādā proaktīvi, lai arī ne publiski – raksta vēstules vecākiem, aicinot viņus iesniegt iesniegumus.

Ierēdņu līmenī šis darbs notiek arī pašlaik. Taču

žēl, ka bērnu jautājums nav atrisināts, lai gan [šādu bērnu] skaits nav liels.

Igauņi to izdarīja. Domāju, ka nākamo piecu gadu laikā mūsu politiķi pie tā atgriezīsies.

1998.gadā tika izteiktas cerības, ka pilsonības likuma liberalizācija apvienos Latvijas sabiedrību un integrēs mazākumtautības. Kādas jums tolaik bija cerības?

— Pirmās diskusijas par naturalizācijas tēmu, kurās es piedalījos, bija vēl 1995.gadā, pašā procesa sākumā. Mūsu organizācijas nostāja bija tāda, ka nepilsoņiem jādod pašvaldību vēlēšanu tiesības.

Mēs uzskatījām, ka nav pareizi neuzticēties cilvēkiem vietējā līmenī, kur jārisina saimnieciski jautājumi, tur nav politisku jautājumu. Dot pašvaldību vēlēšanu tiesības – tas ir veids, kā nostiprināt piederības izjūtu.

 Pēc tam pat bija tādi laiki, kad valdība pat atbalstīja šo ideju – atsevišķos brīžos šis procents pat pārsniedza 50%. Šajā jautājumā pie mums ļoti bieži vērsās starptautiskās organizācijas un vēstniecības, jo Cilvēktiesību centrs bija viens no objektīvajiem un neitrālajiem informācijas avotiem.

Protams, ne visas cerības piepildījās. Daudzi šodien atgādina, cik daudz bija nepilsoņu pirms divdesmit gadiem un cik viņu  palicis šodien, taču mēs zinām, ka

galvenais iemesls, [kāpēc samazinājies nepilsoņu skaits], nav naturalizācija, bet emigrācija un mirstība.

 Mēs cerējām, ka naturalizācijas temps būs ātrāks. Vispirms pozitīva ietekme bija iestājai Eiropas Savienībā, kad cilvēki pieņēma pilsonību, iespējams, vairāk pragmatisku apsvērumu dēļ, lai ceļotu pa pasauli. Taču 2007.gadā parādījās ES regula, kas ļāva nepilsoņiem brīvi ceļot pa visu Eiropu, kā arī Neatkarīgo valstu sadraudzību, un tas samazināja motivāciju. Pašlaik nepilsoņu skaits vēl ir liels. Taču šodien tas mazākumtautībām vairs nav pats aktuālākais jautājums.

— Kāds ir pats aktuālākais jautājums?

— Domāju, ka izglītības reforma. Tā, pēc būtības, parādīja, ka

gan pilsoņiem nelatviešiem, gan nepilsoņiem ir ļoti ierobežotas iespējas ietekmēt lēmumus, kuri uz viņiem tieši attiecas.

Tas, kas notika ar izglītības likuma grozījumiem, cilvēkus drīzāk nostādīja fakta priekšā tā vietā, lai ar viņiem runātu par to, ko tas nozīmē, saprastu, cik tas ir reāli, noskaidrotu situāciju skolās.

— Atgriezīsimies pie jūsu teiktā, ka 1998.gadā Latvijas sabiedrība parādīja, ka tā ir diezgan liberāla.

— Ka tā ir liberālāka nekā politiķi.

— Vai tad šo balsošanas rezultātu nenoteica daudzu vietējo politiķu izteiktie draudi – ka citādi te var atkārtoties 40.gads? Plus Rietumu partneru izteikumi, ka ceļš uz ES un NATO būs apgrūtināts, ja nobalsos pret naturalizācijas vienkāršošanu? 

— Grūti pateikt, kam bija galvenā loma, pētījumu nav bijis. Tā ir

ārējā ietekme… spiediens bija svarīgs, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc tika nobalsots par naturalizācijas vienkāršošanu. Taču vai šis faktors bija galvenais, nezinu.

Kas mani toreiz pārsteidza – pat dažās pilsētās, kur iedzīvotāji ir lielākoties latvieši, vairākums nobalsoja par naturalizācijas atvieglošanu. Kopumā tad bija skaidrs, ka “naturalizācijas logi” nav efektīvi. Bet bērni -

kurš gan balsos pret bērniem?

— Vai jums nešķiet, ka pēdējie notikumi, sākot no jautājuma par nepilsoņu bērnu automātiskas uzņemšanas pilsonībā un beidzot ar to, kā tika pieņemta izglītības reforma, - tas viss tagad ir sabiedrības “meinstrīms” un neliecina par sabiedrības liberalizāciju?

— Domāju,

ka ir liels kontrasts starp politiskās elites paziņojumiem un sabiedrības attieksmi reālajā dzīvē.

Politiskā retorika ne vienmēr atspoguļo reālo dzīvi.

— Lasot latviešu tviteri, tā šķiet diezgan vispārēja attieksme – jā, lai visi mācās latviešu valodā.

— Domāju, šo attieksmi nostiprināja 2012.gada referendums par valsts valodu. Taču piekrītu, ka tas, kā pieņēma likuma grozījumus, bija slikta prakse – grozījumi mūs pārsteidza nesagatavotus. Turklāt [izglītības ministra Kārļa] Šadurska līnija nav jauna. Viņš kā politiķis vienmēr bijis pietiekami konsekvents, vai tas patīk vai nē. Viņš arī 2004.gadā teica, ka tā (bilingvālā izglītība – S.P.) ir tikai pārejas posms. Tajā pašā laikā no citiem, tostarp no [agrākās izglītības ministres un valodnieces] Inas Druvietes mēs dzirdējām, ka izglītība nacionālo mazākumtautību skolās vienmēr būs neatņemama Latvijas izglītības sistēmas daļa.

Uzskatu, ka tā nebija Šadurska kā ministra atbildība – ieviest tādas lietas. Taču tagad, kad mēs esam nonākuši šajā realitātē, [paveras] jau pavisam cita aina – mums nav tik daudz skolotāju.

— Vai piekrītat Šadurska kunga viedoklim, ka šīs reformas rezultātā pēc divdesmit gadiem mēs iegūsim daudz saliedētāku sabiedrību?

— Nedomāju, ka tas notiks tikai reformas rezultātā. Ir lietas, kuras vienkārši notiek sabiedrībā. Taču man nav saprotami reformas mērķi.

— Neticat oficiāli paziņotajiem mērķiem?

— Piekritīsiet,

 mūsu kopīgajās interesēs ir, lai bērni mācītos kopīgā skolā, zem viena jumta, kur mazākumtautību bērni varētu apgūt priekšmetus, kas ir svarīgi viņu kultūras identitātei.

 Taču, cik saprotu, tagad mums būs…

— Divu veidu latviešu skolas – latviešiem un pārējiem.

— Jā. Un tā ir vēl lielāka segregācija. Turklāt viens no jautājumiem no cilvēktiesību aspekta ir vecāku pieprasījums pēc bilingvālās izglītības. Ja šis pieprasījums ir, to nedrīkst vienkārši ignorēt. Un nepiekrītu Šadurska kungam, ka tas ir tikai politisks jautājums – tas ir arī minoritāšu tiesību jautājums.

— 1998.gadā bija ekspertu diskusija par nepilsoņu tēmu, kurā toreizējais Cilvēktiesību centra direktors Nils Muižnieks teica – valstij ir jābūt vienotam vēstījumam minoritātēm  - mēs esam par integrāciju, bet bez asimilācijas, bet jums būs jāzina latviešu valoda. Vai šodien jums neliekas, ka ar prasību zināt latviešu valodu jau ir par maz, lai tevi uzskatītu pat integrētu latviešu sabiedrībā?

 

— Tagad

viens no svarīgajiem jautājumiem ir par piederības izjūtu. Un tas jau ir ārpus jautājumiem par valodu vai nepilsoņiem. 

Ja mēs paskatīsimies pētījumus, kopumā piederības izjūta Latvijai mazākumtautībām, tostarp nepilsoņiem, ir spēcīga. Un tā ir realitāte, kas nesaskan ar politisko retoriku.  Piemēram, mums ir ļoti stingrs un pat kaut kādā ziņā ierobežojošs valsts valodas likums – bet dzīves realitāte ir tāda – un es to novēroju katru dienu – latvieši un krievvalodīgie ļoti veiksmīgi runā abās valodās, ik pēc brīža pārejot no vienas uz otru. Dzīvē šī norma kļuvusi daudz plašāka.

Un privātajā sektorā, kur valsts mēģina regulēt valodas lietošanu… Domāju, ka privātajā sektorā, kas noskaņots gūt peļņu no apmierināta klienta, 

darba devējs labāk zina, kādas valodu zināšanas ir nepieciešamas darbiniekiem, kurus viņš pieņem darbā. Mēģināt to regulēt… Bizness pats tiks galā labāk.

— Vai jums nešķiet, ka pirms divdesmit gadiem parādījās jaunas prasības, kuras jāizpilda mazākumtautību pārstāvjiem, lai tiktu pieskaitīti “pareizajiem” pilsoņiem – nepieciešams ne tikai a)runāt latviski, bet arī b)neatzīmēt 9.maiju, c)neskatīties televīziju krievu valodā; d)kritizēt Putinu?

— Man tā nešķiet. Paskatīsimies uz 9.maiju. Jā, daļai Rīgas iedzīvotāju šī masu svinēšana nedaudz nepatīkami duras acīs, daudziem nepatīk šie masu pasākumi. Tomēr mēs nenovērojam nopietnus incidentus. Turklāt tur,   

9.maija [svinībās], ir arī daļa latviešu. Un to var izskaidrot – to latviešu  skaits, kas bija leģionā un Sarkanajā armijā, tik ļoti dramatiski nemaz neatšķiras.

— Jautājums drīzāk ir par attieksmi, nevis realitātes asumu. Vai varat iedomāties politiķi no latviešu partijas, kurš ierastos uz 9.maija svinībām un pēc tam joprojām tiktu uzskatīts par “normālu” latviešu politiķi?

— Nevaru. Taču politiskā retorika un realitāte tomēr atšķiras.

— Vai tad aiz retorikas nestāv sabiedrības pieprasījums?

— No daļas sabiedrības – jā. Ir pieprasījums attiecībā uz to, kas uzskatāms par “pareizo” latvieti, un kuru uzskatīt par “pareizo” krievu. Taču kopumā – nedomāju.

— 1987.gadā Eiropas Padome pieņēma rezolūciju par Baltijas tautām, un tajā bija rakstīts tas, kas šodien atgādina situāciju ar Latvijas mazākumtautībām skolu reformas kontekstā – par nepietiekamām izglītības iespējām, kas var novest pie asimilācijas.

— Nesaskatu nekādus nopietnus mazākumtautību asimilācijas riskus. Tas, ko mēs dažkārt redzam, ka

ir, ka latviešu politiskā elite uzvedas tā, it kā nelatvieši būtu kaut kāda maza grupa.

  Taču tāda tā nav. Un 2006.gadā, kad bija Satversmes tiesas lēmums par izglītību 60:40, tika norādīts, ka, jā, mazākumtautībām ir jāzina valoda un jāintegrējas, taču tām arī ir tiesības saglabāt savu identitāti. Bet, kas attiecas uz jaunākajiem lēmumiem – mēs vēl redzēsim, kas notiks ar izglītības sistēmu. Likums   ir viena lieta, bet tā izpilde – cita. Vispirms vajadzēja veikt pētījumu un saprast, kas ir reāli un kas nav.

Domāju, ka pēc kādiem divdesmit gadiem šeit būs diezgan aktīva krievu kultūras minoritāte. Visu šo laiku – 27 gadus – mēs neesam redzējuši masveida asimilāciju. Domāju, jāskatās uz skaitļiem. Tas, ka līdzās ir Krievija ar 140 miljoniem iedzīvotāju, situāciju padara citādu. Ņemot vērā televīziju, literatūru, kontaktus ar Krieviju, tas nekur nepazudīs.

Un lai kā te negribētu ierobežot krievu valodas lietošanu, šajā valodā Latvijā runās.

— Ja 12 gadu vecs bērns skolā mācās gandrīz tikai latviešu valodā, bet vecākus, ar kuriem sarunājas krieviski, redz tikai pāris stundas dienā…

— Paskatīsimies uz turku kopienu Vācijā – jā, kādam nepatiks šis salīdzinājums… Taču lūk, kas ir redzams – bērni tur neaizmirst savu valodu. Paskatīsimies uz citām valstīm, kur kopējā izglītības sistēma ir vienā valodā – jautājums vienmēr ir, cik liela ir kopiena. Mums tā ir liela, tie nav pāris desmiti tūkstoši cilvēku. Un paskatīsimies uz to, kāda ir kultūras dzīve Rīgā, lielākajās pilsētās – Krievijas mākslinieki šurp brauc masveidā.

Vai iedomāsimies, kā mēs nākotnē risināsim darbaspēka trūkuma problēmu, kas redzama daudzās nozarēs.

Nākamajām valdībām būs jābūt drosmei pieņemt lēmumu par imigrāciju.

 No kādām valstīm mēs gribēsim piesaistīt cilvēkus? Aptaujas liecina, ka vispieņemamākie ir baltkrievi, ukraiņi, krievi. Pagaidām pieplūdums ir neliels, kāds, gluži pretēji, aizbrauks. Taču imigrācijas jautājumā nedrīkst izslēgt, ka uz laiku pie mums ieradīsies no kaimiņvalstīm, un mazākumtautību grupa nez vai samazināsies. 

Es nesaskatu identitātes zaudēšanas riskus.

— Varbūt jautājums nav par zaudēšanu, bet par savas valodas un kultūras zināšanu kvalitātes pazemināšanos jaunākās skolu reformas rezultātā?

— Grūti pateikt. Ja parunā ar latviešu vecākiem…  Viņu bērni, kas beidz latviešu skolu, arī nemaz tik labi nepārvalda dzimto valodu kā [skolu beidzēji] agrāk. Iespējams, tā ir mūsdienu tehnoloģiju ietekme. Domāju, ka jātiecas uz to, lai visi bērni tomēr mācītos zem viena jumta. Bet es arī saprotu, ka krieviem ir svarīga kultūras vide, un jāatrod veids, kā uzturēt viņu identitāti. Atbalstīt ne tikai ar mācību priekšmetu starpniecību. Pieprasījums pēc tā šeit ir un būs.

Piekrītu skotu politologam, kurš šeit veica pētījumus (Аmons Českins — S.P.), un secināja, ka veidojas specifiska Baltijas krievu identitāte. Pēc viņa domām, ir lietas, kuras mūs apvieno, un kuras šķir – vēsture, attieksme pret NATO, daži ārpolitikas jautājumi.

Kaut kāda kultūras asimilācija notiek, tā ir neizbēgama, ja nenodalās geto, taču tā ir abpusēja ietekme.

 Mani satrauc, ka, pēc pētījumu datiem, notiek mazākumtautību jauniešu atsvešināšanās.

— 90.gadu vidū un kādu laiku pēc tam latviešu politiskajā vidē bija populārs viedoklis, ka ir divas krievvalodīgo grupas – vietējie, kuru senči dzīvoja Latvijā līdz 1940.gadam, un pēc tam atbraukušie. Vai, pēc jūsu domām, divdesmit gados šī attieksme ir mainījusies? Kā 2015.gadā teica eirodeputāts Artis Pabriks, iebilstot pret bēgļu kvotām, Latvijā pat pirmās un otrās paaudzes pilsoņi tie paši migranti vien ir.

— Es negribētu vispārināt, balstoties uz vienu pieņēmumu. Lai gan, protams,

laiku pa laikam rodas  lojalitātes jautājums – lūk, cilvēks, pūlējies, iemācījies latviešu valodu, naturalizējies, bet viņa lojalitāte tomēr tiek apšaubīta. Tas nav labi.

Tāda retorika radīsies laiku pa laikam. Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm ir ļoti pārspīlēts etniskās piederības un tautības jautājums. Tas ir tikpat dīvaini kā tas, ka pie mums pasē joprojām pēc izvēles var norādīt tautību, un man šo anahronismu ir ļoti grūti paskaidrot ārzemju kolēģiem.

 — Vēl pirms desmit gadiem starp Latvijas politiķiem dominēja viedoklis, ka mazākumtautību bilingvālās skolas ir neatņemama izglītības sistēmas daļa, bērni veiksmīgi apgūst valsts valodu. Tagad ir viedoklis, ka tomēr pilnībā jāpāriet uz latviešu valodu. Kā jūs izskaidrotu šīs pārmaiņas?

— Šķiet, vēl pavasarī bija Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pasākums par minoritātēm, kurā mūsu Ārlietu ministrija popularizēja Latvijas bilingvālo izglītību. Bet mūsu bilingvālās izglītības speciālisti vēl līdz šim ir pieprasīti Ukrainā, Moldovā, Kazahstānā, Uzbekistānā, Kirgizstānā…

Attiecībā par to, vai ir mainījusies attieksme…

Manuprāt, referendums par valsts valodu nokaitināja latviešus, plus Ukrainas faktors. Plus moments, kas velkas līdzi daudzām Latvijas valdībām – neuzticība mazākumtautībām. Tāda ir, tas ir fakts. Plus nevēlēšanās īstenot ilgtermiņa dialogu,

par to labi rakstīja [politologs Juris] Rozenvalds. Jā, pie mums mazākumtautības ir pārstāvētas Saeimā, bet tur vienmēr runā viens otram pretī vai paralēli. Mums nav normālu mehānismu, lai uzklausītu mazākumtautību viedokli un ņemtu to vērā. Un vēl viens iemesls – politiķu cīņa par latviešu elektorātu.

— Tātad pēc tā ir latviešu elektorāta pieprasījums.

— Manuprāt, jā. Mēs to redzam arī pēc tā, kā

“Vienotība” pārņēma “Visu Latvijai” retoriku šajos jautājumos. Viņiem tas ir izdzīvošanas jautājums.

 Šadurska kungs sen to mēģināja panākt, un viņš plāno ļoti tālu uz priekšu, atšķirībā no daudziem citiem. Taču, ja velk paralēles ar to, cik ātri tika izbīdīti cauri šie izglītības likuma grozījumi, - vai būtu normāli, ja likumu, kas skar tiesas vai policiju, pieņemtu bez tiesu vai policijas līdzdalības? Nevaru neko tādu iedomāties.

 

Mazākumtautību izglītība, mācībvalodu proporcijas 60:40 saglabāšana – tas palīdz saglabāt mazākumtautību kultūras identitāti, un tā ir vērtība. Taču skola – tas ir jautājums ne tikai par latviešu valodas mācīšanos, ar to patiešām nepietiek. Man tas nedaudz atgādina Ziemeļīriju, kur ir atsevišķas skolas katoļu un protestantu bērniem, un viņi pirmo reizi satiek viens otru tikai darbā. Ļoti izteikta segregācija. Par Latviju tā teikt nevaru – mums bērns var brīvi mainīt skolas. Tomēr ir šis fiziskais nodalījums skolās, lai gan mēs nemaz neesam tik dažādi.

Pie mums ir jūtams spiediens, lai cilvēks izvēlētos vienu vai otru tautību, lai gan mēs varam arī būt piederīgi divām kultūrām.

 Latvijā taču ir diezgan liela jaukto laulību daļa. Un kāpēc tiek uzskatīts par normālu, kad latvieši Amerikā jūt savu piederību divām kultūrām, bet šeit nedrīkst just savu piederību vienlaicīgi latviešu un krievu kultūrai?

Jo saprotams taču, ka vietējie krievi nav Krievijas krievi.

 Tas ir īpaši svarīgi bērniem no jauktajām ģimenēm.

 Vēl ir problēma, ka mazākumtautībām svarīgas problēmas latviešu presē tiek atspoguļotas ļoti vienkāršoti, melnbaltos toņos. Bieži vien  reducējot līdz “ak, vai, viņi nevēlas mācīties latviešu valodu”. Taču, kad mēs paskatāmies skaitļus par 25 gadiem… Toreiz tikai 20% zināja latviešu valodu, tagad zina 90%. Tas ir milzīgs lēciens, kas nav novērtēts. Un tas ir arī sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu uzdevums – lai ar vecāku nelatviešu daudzveidīgo viedokli tiktu iepazīstināta arī latviešu auditorija.

Es noteikti negribētu redzēt, kā mazākumtautību jaunatne radikalizējas vai jūtas sveša.

— Nils Muižnieks pirms divdesmit gadiem teica, ka negribētu zaudēt nepilsoņu bērnu paaudzi. Tagad tiem bērniem ir 20 – 35 gadi. Vai šis jautājums – zaudēt vai nē – joprojām ir aktuāls?

 — Par bērniem ir jācīnās. Kļūdas ir bijušas. Es arī skatos uz piederības jautājumu. Un mani satrauc fakts, ka mums ir vairāki tūkstoši bērnu bez pilsonības. Vēl mani satrauc, kā šie izglītības likuma grozījumi tika pieņemti.  Skolēnu viedoklis netika ņemts vērā. Vecāku, skolotāju viedoklis – arī nē.

Latviešiem jāatzīst, ka visus šos 20 gadus krievi tomēr piemērojās.

Domāju, ka mazākumtautību skolas saglabāsies atsevišķi, tāpat, kā tas ir tagad. Bet pāreja uz latviešu valodu izrādīsies ilgāks process, nekā tagad šķiet. Un tas prasīs vairāk finanšu resursu skolotāju sagatavošanai. Turklāt

mani neatstāj šāda izjūta - latvieši domā, ka zina labāk, kas nepieciešams mazākumtautībām. Vai nu jānāk jaunai paaudzei, vai…

Pagaidām gan redzams nogurums no visām šīm diskusijām par integrāciju, īpaši pēc Ukrainas.

— Jā, jā, migranti otrajā paaudzē nerada uzticību…

— Ir jaunieši, kuriem pilnīgi vienalga, kas tu esi pēc tautības. Ir 2017.gada starptautiskie pētījumi, ka jauniešu vidū ir šī atvērtība pret atšķirīgu ādas krāsu, tautību, kultūru. Tur ir arī interesanti skaitļi – pēc 2014.gada, piemēram, Daugavpilī līdz 36% pieaudzis to skaits, kuri grib naturalizēties.

Kaut kādi jautājumi vēl tiks testēti tiesās, arī starptautiskajā formātā. Mēs esam ratificējuši Mazākumtautību aizsardzības ietvarkonvenciju un nevaram to ignorēt, mums ir jāsniedz pamatotas atbildes, ja tiesības tiek samazinātas. Jāpaskaidro, kāpēc 60:40 vairs neder. Neesmu redzējusi tādu pamatojumu. Tas, kas mums ir pieejams, ir eksāmenu rezultāti, kas ne īpaši atšķiras atkarībā no tā, vai bērni mācās latviešu vai krievu skolā. 

— Vai vienota sabiedrība ir nepietiekams arguments?

— Tam nepieciešams pamatojums. Jo kopumā cilvēku piederības izjūta ir augsta. Tostarp

to jauniešu vidū, kuri nav naturalizējušies, 83% jūtas piederīgi Latvijai.