Rūpniecības vēsture Latvijas teritorijā aizsākās 17. gadsimtā, bet 19. gadsimtā Rīga jau bija nozīmīgs Austrumeiropas un visas cariskās Krievijas industriālais centrs.
Sākot ar hercoga Jēkaba laika manufaktūrām, līdz pat 20. gadsimta nogalei Latvijas teritorijā būvētas, darbinātas un arī gājušas zudībā daudzas fabrikas un rūpnīcās. Daļa no tām ar skaļāku vārdu izskanējušas pasaulē, citas darbojušās tikai vietējam patēriņam, bet visas devušas savu artavu tehnoloģiju un zinātnes attīstībā. Tagad lielu daļu no tām iespējams aplūkot LNB digitālajā kolekcijā.
"Tā ir kolekcija, kas veltīta dažāda veida industriālajiem objektiem, kas bijuši Latvijā. Industriālais mantojums ir viss, kas ir bijis saistīts ar ražošanu Latvijā, tie ir gan dažādi ražojošie uzņēmumi, gan arī infrastruktūras objekti, teiksim, tilti, ceļi, dzelzceļi, dzirnavas," stāstīja Žogla.
Kolekcijas veidošanā izmantots ļoti daudzveidīgs materiālu klāsts – preču katalogi, dokumenti, kino video ieraksti, rasējumi, zīmējumi –, ko nodrošināja gan muzeji, gan bibliotēkas, gan arhīvi.
"Mums ir arī patenti no 20.–30. gadiem, kas arī ir interesants materiāls, ko pētīt. Ļoti interesants materiālu klāsts ir arī kino hronikas, kurās var redzēt, kā šie uzņēmumi ir strādājuši, kādas ir bijušas iekārtas un darba process. Ir ļoti vērtīgi to redzēt, lai saprastu, kā tas viss strādāja un notika," norādīja Ausēja.
"Mūs ir pārsteidzis uzņēmumu skaits un daudzums. Latvija uz pārējo Baltijas valstu fonu izceļas tieši ar to ražošanas vēsturi, ka mums ir ļoti daudz to uzņēmumu," vērtēja Žogla.
Viņš skaidroja, ka pagaidām digitālajā kolekcijā iekļauti apmēram 50 uzņēmumi no Rīgas un 50 no citām Latvijas pilsētām, taču vēl aiz strīpas palikuši pat lieli un atpazīstami uzņēmumi, tāpēc izstāde pamazām tiks papildināta.
Kolekcijā pārstāvētas ir praktiski visas ražojošās nozares – metālapstrāde, kokapstrāde, pārtikas ražošana, papīra apstrāde un citas.
"Senākās ir no 1820. gadiem līdz 1800. gadu beigām. Vairums [tā laika uzņēmumu] ir tieši no stikla rūpniecības, kas saucās glāžu mājas tajā laikā un pēc tam pārveidojās par stikla fabrikām. Ir arī porcelāna rūpnīcas – "Jessen" un "Kuzņecovs", kas arī 1800. gadu beigās veidoja uzņēmumus Rīgas teritorijā. Mums tādā ziņā ir ļoti sena rūpniecības vēsture Rīgā," stāstīja Ausēja.
Savukārt spilgtākās Latvijas rūpniecības vizītkartes, kas atpazīstamas arī citās valstīs, ir visiem labi zināmie uzņēmumi – "VEF" (Valsts elektrotehniskā fabrika) un "RAF" (Rīgas autobusu fabrika).
"Man personīgi pirmā vizītkarte, kas nāk prātā, protams, ir "VEF". Tā ir tāda mūsu lielā fabrika. "VEF" ir ražojusi ļoti daudz atpazīstamu produktu, piemēram, radioaparātus, bet starpkaru periodā tas bija fotoaparāts "Minox", kas bija slavens arī ārpus Latvijas robežām. Tā kā es droši vien "VEF" liktu par atpazīstamu un populāru Latvijas zīmolu," vērtēja Žogla.
"VEF" noteikti ir visatpazīstamākais, jo padomju periodā "VEF" ražotie produkti bija visā [Padomju] Savienībā zināmi. Man pašai daudz tuvāka ir metālrūpniecība, metālapstrāde, tas, kas ir smagā metalurģija, vai arī automašīnu un lidmašīnu ražošana, jo Latvijā tika veidotas gan automašīnas, gan lidmašīnas. Šeit jāmin uzņēmums "RAF" ar mikroautobusu "Latvija"," papildināja Ausēja.
Digitālajā kolekcijā atrodama Latvijas karte, kurā dažādās krāsās pēc piederības rūpniecības nozarei iekrāsoti kolekcijā iekļautie uzņēmumi, un Latvijas karte veidojas diezgan raiba – pat vienā pilsētā, ne tikai reģionā, dažādos laikos pārstāvēti visdažādāko nozaru uzņēmumi.
"Mums drīzāk ir tādi novadi, kuri ir maz industriāli bijuši, kuros mums bija grūti atrast kādu uzņēmumu. Vidzemes ziemeļi, teiksim, ir mazāk industriāli, tur ir pagrūti atrast. Savukārt ļoti industriāla pilsēta ir, piemēram, Daugavpils, vispār Latgalē ir vairāk tādu industriālu centru," skaidroja Žogla.
