Darba spēka un speciālistu trūkums tūrisma attīstībā, ir problēmas ar ko saskārušās vēsturisko muižu īpašnieki Zemgales pusē. Muižu saimniekiem aizvien jādomā, kā kultūrvēstures mantojumu uzturēt dzīvu un padarīt mūsdienu tūristam interesantu.
Latvijas Radio devās nelielā ceļojumā pa Zemgales pusi, lai vairāk uzzinātu par muižu saimnieku izaicinājumiem, motivāciju dzīvot vēstures pieminekļos, tūrisma izaugsmes iespējām un lauku teritoriju sociālekonomiskās situācijas ietekmi uz saimniekošanu.
- Uzturēt muižu ir diezgan liels risks
- Darbavieta amatniekiem
- Tikai daži paliek strādāt laukos
- Ciemojies Francijas karalis
- Eiropas atbalsts vairs nepienākas
- Cilvēki apkārt klīst, bet nestrādā
- Skola kalpo izglītības iestāžu vajadzībām
- Varētu attīstīt tūrismu, bet nav speciālistu
18.gadsimtā celtā Abgunstes muiža
Pēdējos 10 gadus stāvējusi dīgstā
Abgunstes muižas pagalmā uz vēsturiskās ēkas lieveņa Latvijas Radio sagaida muižas jauno īpašnieku trīs meitas Līna, Elza un Anna, kuras cītīgi skaidro muižas kaķu karaliskos vārdus un kā ģimenes mīluļus atšķirt. Meiteņu ieskatā kaķu ģimenei arī šeit ir svarīga loma, jo viņi apkārtnē esot izmedījusi visas ūdensžurkas. Avotnieku ģimene īpašumu Jelgavas puses Zaļenieku pagastā uzgājusi, jo muiža bija nonākusi izsolē 2013.gadā, stāsta Asnāte un Jānis Avotnieki.
“Mēs atbraucām, uzmetām aci šai vietai un pati māja mūs uzrunāja, tās skati, dīķi apkārt, vēsture. Tērvetes tuvums šai vietai arī ir liels pluss.
Mēs diezgan riskējām uz šejieni nākot, jo nezinājām, kas ir te iekšā, nezinājām arī to, ka būs pusotru gadu jāgaida.
Bijām pacietīgi un tagad esam priecīgi par katru minūti, ko nācās pavadīt gaidot,” stāsta Jānis.
“Pusotru gadu bija jāpagaida, kamēr iepriekšējais īpašnieks nevēlējās šķirties no īpašuma, tad mēs pasīvā lomā novērojām tiesas lēmumus un pavasarī ienācām šeit. Sapratām, ka ir jāvelk gumijas zābaki, darba cimdi un jāņem lielie maisi. Tas ir galvenais, ar ko visu vasaru nodarbojāmies, lai izvāktu visu to kultūrslāni, kas šeit bija uzkrājies,” atzīst Asnāte.
Abgunstes muižas vēsture iestiepjas 18.gadsimtā, kad šajā vietā bijis kungu nams no koka ar mūra pamatiem. Taču aizvadītā gadsimta sākumā ēka uz vēsturiskajiem nodedzinātās ēkas pamatiem celta no jauna. Savukārt 30.gados namu sāka izmantot pamatskolas vajadzībām. Ēka pēdējos 10 gadus stāvējusi dīgstā un netika kurināta, taču vietējie māju pieskatījuši, tāpēc tā nav cietusi. Proti, nav izsistu logu, izdemolētu telpu vai aprakstītu sienu.
Atvērtās amatnieku darbnīcas
Muižas telpas palēnām apaug arī ar dažādām, lielākoties Latvijas laika mēbelēm, jo muižas pašreizējais apjoms ar piebūvi celts tieši 1912.gadā. Tāpat vietām meklēti dažādi radoši pagaidu risinājumi mājīguma radīšanai, piemēram, lampa virs kāpnēm veidota no veca spaiņa, ķēdes, lielas spuldzes un dekoratīviem kristāliem. Muižas vēstures stendi ar fotogrāfijām un plānojumiem, kā arī norādes uz ceļa par muižu kā atvērtu objektu vēl nav, taču nākotnē noteikti tapšot. Jaunie muižas saimnieki vēlas attīstīt arī tūrisma projektus un radoša nama konceptu Abgunstē.
Atvērtās amatnieku darbnīcas vēsturiskajā ēkas pagrabā ģimene iecerējusi veidot nākamgad. Projekts iesniegts kādā lauku atbalsta dienesta programmā.
“Viena telpa būs kā birojs, koplietošanas telpa, tad keramiķa un šuvēja darbnīca, vēl otrā spārnā būs galdnieka, restauratora darbnīca, ko veido divas telpas un būs elektriskais keramikas ceplis. Programma, kurā iesniedzām projektu ir sabiedriskā labuma, kas uzliek nosacījumus, ka vismaz piecus gadus šim pakalpojumam, vietai ar aprīkojumu jābūt bez maksas.
Tas nozīmē, ka amatnieki ar motivācijas vēstuli vasarā varēs pieteikties, lai šeit strādātu un dzīvotu.
Naudu mēs neprasīsim, bet tai jābūt apmaiņai, proti mākslinieks var palīdzēt kaut ko restaurēt,” stāsta Asnāte.
Muižu Avotnieki padarījuši sev apdzīvojamu tikai trīs mēnešu laikā, rīkojot ģimenes talkas, kā arī Nodarbinātības valsts aģentūras programmā “Skolēnu darbs vasarā” palīdzējuši Zaļenieku arodskolas jaunieši, atjaunojot daļu fasādes. Asnāte papildina, ka vietējo klātbūtnei muižas attīstībā būs liela nozīme. Tādēļ pirmais, ko Avotnieki rīkoja pēc muižas sakopšanas bija Abgunstes muižas svētki augusta nogalē, kur izdevies sapulcināt ap 300 cilvēku gan vietējo, gan rīdzinieku.
“Projekti ir jāveido, lai tas ir vietējiem svarīgi un viņi lepotos ar šo vietu savā reģionā, tas viņus notur Latvijā, lai neaizbrauktu projām.
Kā mums kultūras forumā teica Pauls Timrots, jums ir jāpanāk, lai jebkurš ceļā satiktais cilvēks vai pārdevēji veikalā zinās uz kurieni aizsūtīt tūristus, ka viņi zinās, ka tas ir arī viņu objekts,” atzīst Asnāte.
“Te ir ļoti jauki ļaudis apkārt un tas vieš cerību, ka viss būs labi,” piemetina Jānis.
Laukos cilvēki nevēlas palikt strādāt
“Sākumā likās, ka te nekas nebūs, jo nebija neviena saimnieka, nekas te nenotika, bija sajūta, ka būs grūti te atrast darbu,” stāsta restaurators Māris, kurš šobrīd palīdz atjaunot muižu. Viņš namā arī nakšņo un dzerot rīta kafiju, pastāstīja, ka izglītību ieguvis Zaļenieku amatniecības vidusskolā. Māris ir jelgavnieks un atzīst, ka bijis priecīgs par darba iespēju dzimtajā novadā.
“Šī ir ļoti laba pieredze, jo es vēl neesmu īsts meistars, bet es pie šiem saimniekiem augu un attīstos.
Ja runā par maniem bijušajiem skolas biedriem, tad diemžēl šajā nozarē mēs tikai divi strādājam lauku pusē muižās, bet pārējie darbu atraduši lielās pilsētās,” atzīst Māris.
Avotnieku ģimene ar savu jauno īpašumu vēl aprod, taču nedz pārcelšanos no galvaspilsētas, nedz atbildības uzņemšanos par kultūras vēstures pieminekli nenožēlo.
Ievērojamām dzimtām piederējusī Blankenfeldes muiža
Viesnīca un muzejs
Lietuvas pierobežas Vilces pagastā atrodas jau tūrisma aprindās plašāk atpazīstamā Blankenfeldes muiža. Izejot caur atjaunoto muižas vārtu namu, darba dienas vidū šeit valda miers, pagalmu ieskauj milzīgie senie koki, savukārt centrā uzziedējis pērn izveidots rožu dārzs. Šeit muižas īpašnieka profils ir citādāks. Valdis Jākobsons Blankenfeldē saimnieko jau kopš 2007.gada.
Muižas restaurētajā stallī ierīkota viesnīca un zvanu muzejs, kas esot ieguvums arī tūristu piesaistē. Blankenfeldes ēkas celtas 18.gadsimta vidū un muiža piederējusi vairākām ievērojamām vācu dzimtām, taču
pašreizējais īpašnieks no vēstures faktiem izceļ tieši Francijas karaļa Luija XVIII vairākkārtēju viesošanos muižā.
Muižas kungu nama lieveni balsta baltas kolonnas, bet uzgriežot muguru ieejai, tieši pretī caur vārtiem redzama gara koku aleja, kas kungus uz muižu pavadījusi gadsimtu garumā. Šajā ēkā mēbeļu nav, taču, piemēram, ēdamzālē saglabāts vēsturiskais sienu un arī griestu krāsojums, kā arī istabas malā slejas oriģinālās koka kāpnes, pa kurām bijis ļauts staigāt tikai kungiem.
Aizvien jādomā, kā piesaistīt tūristus
Jākobsons stāsta, kādi restaurācijas darbi muižas centrālajā namā bijuši 90.gados. Tagad visvairāk nepieciešama jumta nomaiņa un pamatu remontdarbi. Jākobsons atrāda muižas veco plānojumu, kurā redzams liels dīķis muižas parkā. Nākotnē saimnieks cer veidot ko līdzīgu vēsturiskajam dīķim un ierīkot atpūtas un zvejas infrastruktūru pie tā, lai piesaistītu arvien jaunus tūristus.
“Muižai jau arī vajadzētu kādreiz pieķerties, bet visu laiku varēja dabūt Eiropas atbalstu, bet tagad izlēma, ka jaunajā periodā privātīpašumā esošiem kultūrvēstures pieminekļiem naudu vairs nedos.
Mums ir arī mājas rekonstrukcijas projekts un plāns jau izstrādāts. Bet tādai muižas mājai otra lieta ir tas, ka tai nebūs saimnieciskas atdeves. Taču ir jāsasparojas un kaut kas jādara. Mums ir plāni vēl attīstīt tūrismu. Šeit paplašināsim viesnīcu un svarīgi, lai cilvēkiem bez nakšņošanas būtu arī ko darīt, tāpēc atjaunosim muižas dīķi un arī sporta laukumu sakārtosim,” Jākobsons.
Nav darba roku
Blankenfeldes muižas vāgūzī šobrīd ierīkota arī sulu, sīrupu un vīna ražotne. Kādreizējo augļu dārzu vietā, iekopts jauns dārzs, kurā lielāko vērību pievērš plūškoku audzēšanai. Ienākumi no blakus nodarbošanās esot fundamentāli, lai vēsturisko īpašumu spētu uzturēt un ieguldītu tūrismā. Taču lielākā problēma īpašnieka ieskatā ir cilvēku resurss lauku teritorijās.
Lai arī bezdarbnieku it kā netrūkst, vienlaikus ir teju neiespējami tuvumā atrast ļaudis, kas gribētu strādāt sezonas lauku darbus.
“Mēs stāstām, ka ir augsts bezdarbs, bet es redzu, ka daļa cilvēku šeit tiešām klīst, bet nestrādā. Visās vietās nevar dabūt darbiniekus. Tās nav sarežģītas specialitātes. Mums ir jāvāc plūškoki un āboli jālasa, bet nav darba roku. Sarežģīti,” nopūšas Jākobsons.
Skola Zaļās muižas ēkā
Skola un tūrisms viens otram netraucē
Viens no bieži sastopamiem muižu saimniekiem ir mācību iestādes, kas vēsturiskās ēkas izmanto ikdienā. Tāds piemērs jau daudzu gadu garumā ir arī Zaļā muiža Zaļeniekos. Tagad redzamās varenās muižas celtniecība sākās 1768.gadā pēc hercoga Ernsta Johana Bīrona rīkojuma. Jaunuzceltā pils bija hercoga un viņa dēla iemīļota medību rezidence, bet jau
kopš 20.gadsimta 20.gadiem muiža kalpo izglītības iestāžu vajadzībām,
stāsta tagadējā zaļās muižas iemītnieku, Zaļenieku komerciālās un amatniecības vidusskolas pārstāve Valija Barkovska.
“Agrāk skolas muižās bija vēl biežāk sastopamas un tas daudzām vietām palīdzējis līdz šodienai izdzīvot. Tās lielās vērtības atsver tās nelielās infrastruktūras neērtības. Kultūrvēsturiskā vide cilvēku padara par cilvēcīgāku. Šeit skola un tūrisms viens otram netraucē,” apliecina Barkovska.
Daļa saimniecības ēku ir saglabājusies līdz mūsdienām. Tie ir staļļi, kas atrodas pie pils labajā pusē – viena lielāka un otra mazāka ēka. Tieši šajos namos muižas apdzīvotāji redz vīziju par plaši pazīstama restaurācijas nama un darbnīcu attīstību, kas palielinātu arī tūristu plūsmu
Nav speciālistu tūrisma attīstībā
“Šeit ir liels tūrisma attīstības potenciāls, kur augt, jo esam ģeogrāfiski ideālā vietā. Esam pie tūrisma ceļa malā, kas ved uz Rundāli vai Tērveti. Jautājums ir kā saturiski piedāvājumu vēl piepildīt.
Lielākie izaicinājumi ir jaunu un radošu cilvēku piesaiste, kas jau kaut kur smēluši pieredzi un šeit varētu darboties.
Vai tā ir ēdināšana, kā pakalpojums, vai viesnīca. Bet es domāju arī novadam tādā tūrisma attīstībā pašlaik nav koncepcijas, kas šeit varētu būt. Tā kā ļoti daudz kas ir atkarīgs no vietējiem,” nosaka Barkovska.
