Rīgas Kongresu nama arhitekts Juris Gertmanis pastāstīja, ka vietā, kur šobrīd atrodas Kongresu nams, savulaik notika viens no ļoti nozīmīgiem Rīgas 700.gades svinību notikumiem: “Tas bija 1901.gads. Rīgai bija 700.gadu jubilejas izstāde. Tāds ļoti svarīgs pasākums. Pati izstāde bija Esplanādē, bet šajā vietā bija uzbūvēts tāds Vecrīgas vai, teiksim, viduslaiku pilsētas makets mērogā 1:1. Un kanālā stāvēja vikingu burinieks. Viss, kā vajag.”
Kad 1975.gadā sākās Politiskās izglītības nama projektēšanas darbi, šajā vietā Kronvalda parkā tobrīd atradās vienstāva koka ēka, kurā darbojās armijas sporta klubs. To saistībā ar jaunā objekta tapšanu nojauca, tāpat kā nocirta ļoti daudz koku, kas mūsdienās nebūtu iedomājams.
“Toreiz Centrālā komiteja varēja pateikt vienu “biezu” vārdu “muti ciet!”, un tie koki tika nocirsti. Teiksim, lai šo uzbūvētu, man tika atļauts nocirst 36 kokus,” pastāstīja arhitekts.
Latvijas Komunistiskā partija vēlējās, lai Rīgas centrā būtu prestiža ēka, kur rīkot partijas kongresus un sanāksmes. Nekādi konkursi toreiz rīkoti netika, pasūtījumu saņēma institūta “Pilsētprojekts” 1.darbnīcas vadītājs Valērijs Kadirkovs, kurš savukārt uz sadarbību aicināja jaunākās paaudzes arhitektu Juri Gertmani, kurā saskatīja spēcīgu profesionāli.
Pasūtītāji ēku vēlējās monumentālu, ar atsauci uz Maskavas Kongresu namu. Atvēlētais budžets bija pietiekami liels, lai arhitekti varētu rīkoties brīvi, protams, tā laika ideoloģijas rāmjos.
“Tas ir uzbūvēts konstruktīvi, ārkārtīgi vienkārši ar tiem paņēmieniem, kas tolaik bija pieejami. Tā ir mūra māja vienkārši ar nesošajām ķieģeļu starpsienām. Nams tik tiešām uzbūvēts maksimāli augstākajā kvalitātē. Tikai tāpat jau procesā bija dažādas ķibeles, ko es varu pastāstīt. Lai tos mūra darbus ātrāk veiktu, noorganizēja pat tādas mūrnieku sacīkstes.
Saveda no visas Latvijas mūrniekus, nosauca to par sacīkstēm, un šie mūrēja uz ātrumu.
Protams, pēc tam mums vajadzēja šur tur cirst caurumus ārā, jo izrādījās, ka vertikālajās šuvēs java nemaz nav ielikta. Visādi humori jau tur bija,” atklāja Gertmanis.
Pasūtītāju vēlme bija māju redzēt marmorā, taču, lai cik tāme bija liela, iegādāties tik daudz marmora, lai ar to apdarinātu visu ēku, nebija iespējams.
Juris Gertmanis sākotnēji iecerēja ķieģeļu apdari: “Tikai neies jau taisīt no sarkanā “Lodes” ķieģeļa vai, pasarg’ Dievs, no baltā silikāta ķieģeļa. Uztaisīs glazēto ķieģeli. Tad nu “Lodē” pamēģināja viņu pašu ķieģeļus glazēt.”
“Lodes” fabrikai tomēr pietrūka tehnoloģiskās varēšanas, lai saražotu ķieģeļus ar vairākām glazētām plaknēm. Ja tas būtu izdevies, tad Kongresu nama ēka būtu tumši zaļā nokrāsā:
“Tas neizdevās, toties “Lode” uztaisīja mums to, kas tagad ir pazīstams kā tas brūnais “Lodes” ķieģelis. Savos pirmajos eksperimentos viņi vienkārši pielika mālam klāt kālija permanganātu, zilos graudiņus. Un iznāca, ka tas ir nokrāsots masā. Bet Augusts Voss pateica – mellu šito māju nē!”
Centrālkomitejas pirmais sekretārs Augusts Voss vairākas reizes pats personīgi ieradies apskatīt būvi. No Elizabetes 2 ēkas nācis kājām miesassarga pavadībā.
Kad doma par ķieģeļiem atmesta, arhitekts sācis pētīt Latvijas dolomīta izmantošanas iespējas, līdz atradis materiālu, kas atbildis gan pasūtītāju vēlmēm, gan patiešām arī nama apdarē ļoti labi izskatījies. Tas ir sārtais Kranciema karjera dolomīts.
“Lieta ir tāda, ka, lai uzbūvētu Politiskās Izglītības namu, Kranciema karjeru iztīrīja pa tīro. Tur vairāk nekā nav.
Tas ir tāds ļoti interesants. Katrā ziņā ir ļoti maz cilvēku, kas saprot, kas tas ir par akmeni vispār. Bet tas ir dabīgais akmens,” skaidroja Gertmanis.
Tomēr no pasūtītāju tik ļoti gribētā marmora Juris Gertmanis pilnībā vaļā netika. To izmantoja ēkas iekšējā apdarē, kur līdzās marmoram bagātīgi izmantots arī granīts no Karēlijas pilsētas Kondopogas, kā arī cēlkoks.
Pēc marmora savukārt arhitekts lidoja uz rūpnīcu Sajānu kalnos Šušenskā. “Mums bija tā saucamais limits, cik mēs drīkstam nopirkt. Virs limita nedeva. Es rēķināju, cik man vajag, un tad sarunājām, ka viņi ir ar mieru uztaisīt barteru ar Latviju. Viņiem vajadzēja KAMAZ. Latvija savus limita KAMAZ atdeva viņiem, un viņi to vietā iedeva to marmoru,” atceras Gertmanis.
Tādējādi marmora pietika sienām un kāpnēm, bet kā saka Juris Gertmanis – paldies Dievam, ka nepietika Lielajai zālei līdz augšai: “Jo nevar taisīt tādu mūra kasti no akustiskajiem apsvērumiem. Tāpēc zāles visa augšējā daļa ir ar koku. Un marmors ir tikai apakšējā daļā. Un, lai mīkstinātu akustisko ietekmi, tas ir salikts tādā trepītē. Lai pēc iespējas vairāk lauztu skaņu.”
Pēc Jura Gertmaņa skices tapa arī toreiz lielākā lustra Latvijā, sešus metrus augsta. Lustras stikla elementus izlēja Līvānu stikla fabrikā. Tai iekšpusē ir spirālkāpnes, lai to varētu iztīrīt un apkopt.
Ēku pabeidza celt 1982.gadā, kad tur notika pirmie partijas kongresi un sanāksmes. Krēsli šādam objektam tika pasūtīti ārzemēs un bija moderni aprīkoti. “Katrā rokturītī bija austiņas tulkošanai. Bet pēc pirmās sanāksmes jau 70 austiņu nebija. Tās nebija piesietas. Bet sanāca taču Latvijas elite! Un kā smejies, 70 austiņu nav,’ atklāja arhitekts.
Liktenīgi, ka tieši Kongresu nams kļuva par vietu, kur publiski tika pieteiktas un nostiprinājās Latvijas neatkarības idejas. 1988.gadā leģendārajā Radošo Savienību plēnumā pirmo reizi skaļi Mavriks Vulfsons vārdā nosauca Latvijas okupācijas faktu. Tur sanāca arī Latvijas Tautas Frontes dibināšanas kongress.
2000.gadā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pilnsapulces uzņemšanai Kongresu nams piedzīvoja pārbūvi, ko arī vadīja arhitekts Juris Gertmanis.
Šobrīd ēka atkal ir jauna satura un pārbūves gaidās, jo, visticamāk, tieši tur mājvietu tuvāko gadu laikā radīs Nacionālā Akustiskā koncertzāle. Par to vēl jāpieņem lēmums valdībā.
