Mordehajs Nuroks. Cionists, kurš «izveidoja» Latvijas valdību

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Decembrī aprit 95 gadi kopš sāka darbu Marģera Skujenieka vadītais Ministru kabinets. Politiskie pretinieki to dēvēja par “Nuroka valdību” – it kā tās “pelēkais kardināls” bijis rabīns un Saeimas deputāts Mordehajs Nuroks. Mīts par “aizkulišu ietekmi” ir viens no daudziem, kas saistīts ar šo cilvēku. Viņš bijis kopumā deviņu sasaukumu deputāts divu valstu parlamentos, viņu represēja padomju “orgāni” un viņš zaudēja ģimeni holokaustā. Par Mordehaju Nuroku Rus.lsm.lv sarunājās ar muzeja “Ebreji Latvijā” direktoru Iļju Ļenski.

— Nurokam bija ļoti svarīgi, ka viņš bija cēlies no senas rabīnu ģimenes. Pa mātes līniju tā bija pazīstamā rabīnu Lihtenšteinu dinastija, kuras pārstāvji kopš 1816. gada bija Tukuma rabīni. Viņa tēvs Cvi Hiršs arī bija rabīns, sākumā Aizputē (toreizējā Hāzenpotā), vēlāk Jelgavā (Mītavā). Mordehajs mācījās pie pazīstamiem rabīniem, tradicionālajai ebreju izglītībai bija liela nozīme viņa personības veidošanā. Tomēr viņš arī pabeidza ģimnāziju Mītavā. Kurzemes ebreji neuzskatīja par pretrunu to, ka cilvēkam ir ļoti laba gan reliģiskā, gan mūsdienīga laicīgā izglītība. Ģimnāzijā iegūtā izglītība deva tiesības iestāties universitātē un ļoti daudz citu priekšrocību. Viņš mācījās Sanktpēterburgas Universitātē, vēlāk Vācijā un Šveicē, ieguva filozofijas doktora grādu.

Viņš harmoniski apvienoja sevī divas pasaules – tradicionālo skoloto ebreju pasauli un mūsdienu pasauli.

 

Nuroks uzskatīja, ka normālam ebreju sabiedriskajam darbiniekam jāsaprot, kā darbojas mūsdienu pasaule. 1913. gadā pēc tēva nāves viņš kļuva par rabīnu Mītavā, tas bija viņa pirmais sabiedriskais amats, savā ziņā valsts postenis, jo viņš pildīja valsts rabīna funkcijas. Bet ebreju sabiedriskajā darbībā viņš iesaistījās daudz agrāk, 1902. gadā, sākot no pirmā Viskrievijas cionistu kongresa Minskā, un kopš tā laika to nepārtrauca ne brīdi.

Kā viņš nokļuva Krievijas centrā?

— Par pagrieziena brīdi kļuva 1915. gads. Pirmais pasaules karš. Pavasarī Krievijas armija cieta sakāvi. Pavēlniecība visā vainoja ebrejus. Šīs idejas adepts bija augstākais virspavēlnieks lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs, imperatora tēvocis. Viņš paziņoja, ka viens no galvenajiem sakāves iemesliem bijusi ebreju naidīgā darbība – sabotāža, piegāžu izjaukšana, nekvalitatīvu preču nosūtīšana, spiegošana vāciešu labā… Tas viss neatbilda patiesībai, taču ļoti labi iekļāvās krievu pavēlniecības pasaules ainā, ka sakāvē vainojams vienalga kurš, tikai ne viņi.

Sākās ebreju masveida pārvietošana no piefrontes joslas – apmēram 200 tūkstoši cilvēku tika deportēti no Kauņas un Kurzemes guberņām galvenokārt uz Poltavas un Jekaterinoslavas guberņām, Ukrainas vidieni. Tajā skaitā no Kurzemes – vismaz 30 tūkstoši cilvēku, kuri dzīvoja uz rietumiem no līnijas Rīga–Bauska. Un Nuroks kā Mītavas rabīns ļoti aktīvi darbojās, lai novērstu pārvietošanu. Delegācijas sastāvā brauca uz Pēterburgu, tikās ar ierēdņiem līdz pat ministru līmenim… Bez panākumiem. Viņam pašam piedāvāja palikt, taču viņš izvēlējās sekot savai draudzei. Tā 1915. gadā viņš nonāca Maskavā. Tas, ka viņš bija pazīstams ebreju sabiedriskajās aprindās un ka viņam bija “pareizā” izcelsme – no rabīniem, atstāja iespaidu gan ortodoksālajās reliģiskajās aprindās, gan uz sabiedriskajiem darbiniekiem un uz ebreju kopienas laicīgo daļu. 1917. gadā viņš aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, kas uzplauka pēc februāra revolūcijas. Izveidojās daudzas politiskās partijas, bija mēģinājums sarīkot vēlēšanas laicīgajās ebreju kopienās un pilnībā reorganizēt ebreju kopienas darbību Krievijā, izveidot nacionālo un kultūras autonomiju. Nuroks organizēja frakciju “Tradīcija un brīvība”, tādējādi uzsverot divas viņam svarīgās vērtības. Un startēja šajās vēlēšanās ļoti labi. Taču

brīvā attīstība turpinājās līdz lielinieku oktobra apvērsumam 1917. gadā.

Pēc tam kļuva daudz sarežģītāk, tomēr Nuroks turpināja darbību, mēģinot izveidot Krievijas ebreju kopienu Centrālo padomi. Par viņu balsoja ebreji no Rovnas Ukrainā līdz Harbinai Tālajos Austrumos. Tāds bija viņa popularitātes mērogs. Bet visus viņa mēģinājumus pārtrauca ebreju kopienu padomes faktiskā likvidācija 1919. gadā. Ar lieliniekiem viņam pilnīgi nebija pa ceļam, viņš saprata, ka demokrātiskas nākotnes ebreju kopienai padomju Krievijā nevar būt. Un 1921. gadā viņš atgriezās Latvijā.

Un kļuva par vienu no Latvijas ebreju līderiem.

— Te atļaušos zināmā mērā spekulāciju.

Man šķiet, ka Nuroku visā viņa politiskajā karjerā Latvijā vajāja doma, ka viņš ir nokavējis. Un tas viņam bija sāpīgi.

Viņš parādījās uz neatkarīgās Latvijas politiskās skatuves vēlāk par citiem, kad jau bija izveidojušās kaut kādas kontūras. Viņš nebija Satversmes sapulcē, kas daudzējādā ziņā bija kļuvusi par kadru kalvi. Taču tajā bija viņa vecākais brālis Arons Bērs Nuroks, Liepājas rabīns. Mordehajam bija jāmeklē sava niša, bet viņam nāca par labu ne tikai atpazīstamība ebreju vidū, viņu pazina arī citu etnisko grupu pārstāvji, jau pirms Pirmā pasaules kara viņš tika pamanīts kā publicists. Jau pirms kara viņš bija saistīts ar reliģisko cionistu kustību “Mizrahi” un izveidoja tās Latvijas nodaļu. Jāpiebilst, ka šīs kustības nodaļas katrā valstī darbojās autonomi. Interesanti, ka Latvijā daudzi tā laika publicisti pieskaitīja Nuroku Latvijas politikas kreisajam flangam, jo viņš aktīvi iesaistījās minoritāšu aizstāvībā Tautu savienībā. Viņam bija divējādas attiecības ar Latviju un Latvijas politiku attiecībā uz minoritātēm. Viņš Latviju stingri kritizēja, jo nebija pieņemts likums par nacionālo un kultūras autonomiju. Bet tajā pašā laikā Nuroks vienmēr ļoti pozitīvi atsaucās par Latviju starptautiskajā arēnā.

Tātad tā bija kritika mīlot, ja tā var teikt.

Viņam bija diezgan saspringtas attiecības ar konservatīvās reliģiskās partijas “Agudas Jisroel” vadītāju Mordehaju Dubinu. Viņu pretstāve ir viens no galvenajiem sižetiem Latvijas ebreju politiskajā dzīvē pagājušā gadsimta 20. un 30. gados.

Kādā avotā teikts, ka 1926. gadā viņa partija panākusi valdības krišanu un viņš īsu laiku bijis premjera amatā…

M. Nuroks. Sergeja Civinska (Civja) šaržs
M. Nuroks. Sergeja Civinska (Civja) šaržs

— Nē! Gan viens, gan otrs ir diezgan izplatīts mīts. Pirms vairākiem mēnešiem tas atkal uzpeldēja Izraēlā saistībā ar valdības veidošanas īpatnībām tur. Pie mums bieži aizmirst, ka pirmajās četrās Saeimās nebija elektorālās barjeras (tagad iekļūšanai parlamentā partijai jāsaņem ne mazāk par 5% balsu – L.M.). Tātad Saeimā bija ļoti daudz partiju, un katra deputāta balsij bija nozīme. Tāpēc politiskās dzīves būtiska daļa bija pastāvīga tirgošanās un partiju mēģinājumi izskrāpēt sev kaut kādas preferences. Kad pretrunas kļuva smagas un neatrisināmas, valdības izjuka, un tas mēdza notikt diezgan bieži.

Nuroks prezidenta Jāņa Čakstes uzdevumā izveidoja sociāldemokrāta Skujenieka valdību. Tajā pašā avotā teikts, ka viņš bijis sarunu meistars, kurš pats ieņemt amatu valdībā atteicies, taču sabiedrība to dēvējusi par “Nuroka valdību”.

— Vēl viens mīts. Līdz brīdim, kad uz valdības veidošanas skatuves parādījās Nuroks, bija notikuši jau četri neveiksmīgi mēģinājumi. Bet

izveidot valdību nepavisam nenozīmē kļūt par premjeru. Galvenā problēma bija savstarpēji samierināt naidīgās frakcijas, bija vajadzīgs sarunvedis.

Atcerieties, cik smagi tika veidota mūsu pašreizējā valdība… Tā ir daļa politiskā procesa daudzās valstīs. 1926. gadā, pēc tam kad bija cietis neveiksmi kārtējais mēģinājums, Čakste nolēma, ka sliktāk nebūs, un ierosināja Nurokam visus sasaukt pie sarunu galda. Nuroks uzreiz paziņoja, ka ne viņam, ne viņa frakcijas biedriem nav nekādu pretenziju uz ministru amatiem un viņš kā savu uzdevumu saskata visus samierināt. Tas ir publicēts arī avīzēs.

Protams, Skujenieka un sociāldemokrātu pretinieki apgalvoja, ka Nurokam apsolītas lielas piekāpšanās un tā tālāk. Tika plaši apspriests, ka, iespējams, bijuši korupcijas elementi, Saeimas stenogrammās mēs lasām, ka Mordehajs Dubins, Nuroka oponents “ebreju ielā”, deva mājienu, ka notikušas kaut kādas vienošanās ar sociāldemokrātiem par finansēm. Atmosfēra bija skandaloza un nokaitēta. Nuroka galvenais nopelns ir tāds, ka viņš spēja panākt mazākumtautību deputātu atbalstu Skujenieka valdībai un līdz ar to savākt tai nepieciešamo balsu skaitu Saeimā. Bet vācu deputātus, kuri negribēja balsot par Skujenieku, Nuroks pierunāja atturēties. Viņš spēja atrast argumentus dažādām partijām, kāpēc šī valdība jāatbalsta. Bet

labējie deputāti pēc tam dēvēja Skujenieka valdību un viņa ministrus par “Nuroka valdību”, un tas bija domāts kā aizskaroša “apsaukāšanās”. Tā teikt, Nuroks ir jūsu pelēkais kardināls un, lai gan no ministra amata atteicās, īstenībā visu izlemj viņš. Bet tās visas ir blēņas,

kas neatbilst patiesībai.

Bet pēc tam bija 1934. gada apvērsums. Kā veidojās Nuroka politiskā darbība un kāda bija viņa attieksme pret Kārli Ulmani?

— Ja godīgi, es nezinu, kāda bija viņa personīgā attieksme pret Ulmani. Visdrīzāk, viņš bija viņa politiskais pretinieks, bet ne pārliecināts oponents. Visādā ziņā Nuroks atšķirībā no ebreju deputātiem no kreisajām frakcijām nenokļuva Liepājas koncentrācijas nometnē. Kad notika apvērsums, viņš aktīvi nodarbojās ar starptautisko ebreju politiku, bija svarīga figūra Pasaules ebreju kongresā, kursēja starp Latviju un cionistu darbības centriem Šveicē, Anglijā.

Pie galdiņa M. Nuroks (no kreisās), pa labi no viņa – K. Ulmanis. Fotoattēls no žurnāla “Atpūta”, 19...
Pie galdiņa M. Nuroks (no kreisās), pa labi no viņa – K. Ulmanis. Fotoattēls no žurnāla “Atpūta”, 1926. gada marts

Acīmredzot pēc apvērsuma viņš pilnībā iegrima nacionālo minoritāšu tiesību starptautiskajā aizsardzībā un cionistiskajā darbībā – tās bija viņam ļoti svarīgas jomas,

par to viņš pats ne reizi vien rakstījis. Tāpēc Ulmaņa apvērsumu viņš pārdzīvoja diezgan viegli un, šķiet, 30. gadu otrajā pusē vairāk laika pavadīja ārpus Latvijas. Tomēr – režīma priekšā centās aizstāvēt ebreju organizācijas, īpaši cionistiskās. Tā, kad sākās spiediens uz kreisajiem cionistiem, Nuroks par viņiem iestājās. Un par spīti tam, ka režīms pilnīgi nepieņēma jebkādus kreisos, kreiso cionistu organizācija “Olim” turpināja darbu. Tās darbība faktiski sakrita ar Ulmaņa interesēm – jo ebreji aizbrauca no Latvijas, bet Ulmanis gribēja samazināt ebreju un vāciešu lomu Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē.

 — Nuroks bija pārliecināts cionists, tātad viņam bija jācenšas pēc iespējas drīz repatriēties uz apsolīto zemi. Tomēr viņš bija aktīvs Latvijas politiķis un Latvijas patriots. Kā šīs pretrunīgās lietas bija savienojamas?

— Pilnīgi mierīgi. Viņš necentās par katru cenu aizbraukt no Latvijas. Cionistiskā darbība 20.–30. gados bija vērsta ilgtermiņa perspektīvā – tā teikt, būtu labi Palestīnā izveidot ebreju valsti, un pagaidām mēs palīdzam tiem ebrejiem, kuri grib pārcelties. Taču emigrācijai pretojās Anglija, tā bija britu mandātteritorija. Palestīnas arābu iedzīvotāji pastāvīgi konfliktēja ar ebrejiem līdz pat asiņainām sadursmēm un grautiņiem.

Tātad – nav runas par to, ka jebkurš cionists “sēž uz čemodāniem”,

viņš uzskata ebreju valsts izveidošanu par ilgu procesu, bet pagaidām iekļaujas vietējā politiskajā dzīvē.

M. Nuroks (centrā) ar Rīgas cionistiem. Bez datuma.
M. Nuroks (centrā) ar Rīgas cionistiem. Bez datuma.

Drīz pēc padomju varas atnākšanas Nuroku apcietināja. Par ko?

— Kā cilvēku ar pilnīgi pretpadomju uzskatiem! Viena no galvenajām apsūdzībām bija viņa dalība Pasaules cionistu organizācijas izpildkomitejā. Toreiz tika apcietināti daudzi ebreju sabiedriskie darbinieki, kuri Molotova-Ribentropa pakta rezultātā atradās Padomju Savienības okupētajās teritorijās. Daži no viņiem ieslodzījumā gāja bojā. Bet

Nuroks atšķirībā no daudziem citiem patiešām bija starptautiski pazīstams. Tāpēc starptautiskās ebreju organizācijas, kurās viņš bija biedrs un aktīvi darbojās, mēģināja panākt viņa atbrīvošanu.

Šī starptautiskā spiediena ietekmē – tobrīd Padomju Savienība jau karoja ar Vāciju, ASV bija iesaistījušās karā, ASV ebreju organizācijas atbalstīja sabiedrotos – Nuroks tika atbrīvots. Taču līdz kara beigām viņš atradās PSRS, un tikai pēc tam viņam atļāva aizbraukt.

Viņš devās uz Zviedriju, pēc tam uz Norvēģiju, kādu laiku pavadīja ASV un jau no turienes 1947. gadā pārcēlās uz Palestīnu, kur drīz tika izveidota Izraēlas valsts.

Izraēlā viņš bija piecu Knesetu deputāts, 1952. gadā ieņēma otro vietu prezidenta vēlēšanās. Un ir leģenda, ka Kneseta reglaments ir aizdomīgi līdzīgs Saeimas Kārtības rullim, un ka tā ir “Nuroka roka”.

— Pieļauju, ka tā ir vēl viena leģenda, Nuroks taču nebija vienīgais Kneseta deputāts, kuram bija pazīstama Eiropas parlamentu dzīve. Lai gan,

protams, kaut kādas tradīcijas viņš Knesetā ienesa, to atcerējās arī pēc viņa aiziešanas no dzīves.

Toreiz vēl nākamās Izraēlas politiskajā dzīvē viņš iesaistījās uzreiz, bet oficiāli līdz pirmajām Kneseta vēlēšanām 1949. gadā tajā nepiedalījās. Viņš tika ievēlēts par deputātu no savas partijas “Mizrahi”, kura apvienojās ar citām savas ideoloģijas partijām. Tieši “Mizrahi” panāca, ka Izraēlā reliģija nav šķirta no valsts.

Viņš bija pamanāms politiķis un – viens no pirmajiem Izraēlā, kurš valsts līmenī virzīja piemiņu par holokaustu, bija ietekme arī tam, ka viņš holokaustā bija zaudējis visu ģimeni.

Savukārt stāsts par prezidenta vēlēšanām ir radniecīgs stāstam par Skujenieka valdību. Nekādi nevarēja ievēlēt prezidentu, bezizejas dēļ izvirzīja Nuroku, bet viņš zaudēja citam kandidātam. Jāpiebilst, ka pirms vairākiem mēnešiem kāds Izraēlas žurnālists publikācijā par Nuroku rakstīja, ka 50. gados viņš bijis iesaistīts korupcijas skandālos.

Te jāpiemin šāds faktors – tā laika Izraēlas politikā bija ļoti daudz cilvēku ar milzīgiem nopelniem, kuri bija pazīstami ar desmitiem gadu ilgu sabiedrisko un politisko darbību. Tā bija izcila paaudze. Un Nuroks viņiem bija nevis gaismas nesējs vai patriarhs, bet viens no viņiem, tāda paša līmeņa figūra.

Pēc kara viņš uzturēja siltas attiecības ar latviešu emigrantiem, trimdu, kas pret viņu arī izturējās ar lielu cieņu. Par to stāstīts ļoti interesantā Viestura Sprūdes rakstā, kas veltīts Nurokam. Taču starp šiem emigrantiem bija arī ne mazums kolaboracionistu.

— Šis jautājums ir maz izpētīts. Mēs zinām, ka kolaboracionistu meklēšanas problēma interesēja Nuroku, par to liecina arī Pasaules ebreju kongresa materiāli. Domāju, ka Nuroks neaizmirsa savu sadarbību ar Latvijas politiķiem 20. un 30. gados, turklāt viņa pretpadomju uzskatiem bija nozīme. Daudzi ebreju sabiedriskie darbinieki, ebreju sociāldemokrātu grupu dalībnieki, uzturēja sakarus ar latviešu sociāldemokrātiem ārzemēs.

Trimda bija ļoti dažāda, kolaboracionisti nepavisam nebija tās vadošais spēks, bija daudz krietni pamanāmāku politisko figūru.

Lūk, citāts no Viestura Sprūdes raksta: “Viens no pirmajiem pacēla balsi, lai aizstāvētu latviešus, kad tos pēc Otrā pasaules kara sāka apvainot antisemītismā. Tajā pašā laikā Nuroks bija skarbs pret vāciešiem un citiem viņu kara laika sabiedrotajiem.” 

— Nevar teikt, ka kolaboracionistu jautājums viņam bija izšķirošais attiecībā pret Latviju un latviešu politiķiem. Viņš piedalījās diskusijās par kolaboracionistiem, bet

nepiekrita tiem, kuri tieši saistīja Latvijas likteni ar līdzskrējēju likteni.

Viņš uzskatīja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai. Domāju, ka tad, kad kļuva skaidrs, ka jautājums par Latvijas neatkarības atjaunošanu netiks atrisināts uzreiz, tas viņam zaudēja aktualitāti.

Pirmajā plānā izvirzījās cionistiskā darbība Izraēlā, un Mordehajam Nurokam tas bija galvenais.

Rakstu krievu valodā lasiet RUS.LSM.LV!


 


 


 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti