Mīts par PSRS investīcijām Padomju Latvijā: Kā tas radās un kā tiek turpināts?

Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienībai bija nepieciešams pamatot savu atrašanos okupētajā Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Par vienu šādu pamatojumu kļuva pieņēmums par plašo palīdzību, ko padomju republikas it kā saņem no centrālā budžeta. Vēsturnieka Gata Krūmiņa pētījums parāda, ka šis apgalvojums neatbilst patiesībai – Baltijas valstis vairāk iemaksāja centrālajā budžetā nekā saņēma atpakaļ. Krūmiņš savā pētījumā arī skaidro, kā pēckara gados mīts par Padomju Savienības investīcijām tika veidots. Arī mūsdienu Krievija mēģina šo pieņēmumu uzturēt spēkā.

Nabadzības radīšana un apkarošana

Pirms okupācijas Latvijas lauksaimniecība bija attīstīta; valstī stabils rūpniecības sektors – Latvija tika ražotas automašīnas, lidmašīnas, augstas kvalitātes radio un foto aparatūra. Atsaucoties uz 1940. gadā izdotu salīdzinošās statistikas pārskatu, Krūmiņš uzsver, ka gan

kopējie saimnieciskie rādītāji, gan vairuma iedzīvotāju dzīves kvalitāte Latvijā tolaik bija krietni augstāki nekā Padomju Savienībā.

Pretī padomju vara sākotnēji varēja likt Latvijas atbrīvošanu no Kārļa Ulmaņa režīma un agrāro reformu, kas no saimnieciskā viedokļa bija “absolūti bezjēdzīgs pasākums”, uzskata Krūmiņš. Lielās zemnieku saimniecības tika sadalītas, taču tiem, kas saņēma lietošanā desmit hektārus lielos zemesgabalus, nedienas tikai sākās. Liela daļa no zemi saņēma bez ēkām, mājdzīvniekiem un lauksaimniecības tehnikas. Vēsturnieks raksta:

"Padomju režīms bija radījis nabadzībai nolemtu lauku iedzīvotāju slāni, vienlaicīgi dodot lielu triecienu lielākajām uz tirgu un eksportu orientētajām zemnieku saimniecībām, atņemot tām gan zemi, gan darbaspēku. Šī ekonomiskā bezjēdzība prasmīgi tika izmantota, lai iesāktu lauku sovjetizācijas procesu un vienlaicīgi radītu iespaidu par padomju varas palīdzību mazturīgajiem."

Šādā situācijā

Komunistiskā partija 1941. gada februārī izdeva lēmumu “izskaust” nabadzību un “bezgovju” saimniecības Latvijā. Taču, kā norāda vēsturnieks, arī par to maksāja nevis Padomju Savienība, bet gan turīgākie zemnieki, kam bija pienākums govis par valsts noteiktu cenu pārdot, vai arī kuru īpašumi tika atņemti.

“Nesavtīgā palīdzība”

Pēc Otrā pasaules kara mīts par Padomju Savienības ieguldījumiem Latvijā tika vēl vairāk nostiprināts. 1959. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas PSR vēsture” ir atrodamas šādas rindas:

"Latviešu tautas pasākumi tautas saimniecības atjaunošanā kļuva iespējami, pateicoties tai milzīgajai palīdzībai, kādu sniedza Padomju valdība, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, brālīgās padomju republikas un padomju armija."

Aprakstot Latvijas attīstību Padomju Savienības sastāvā, liels uzsvars tika likts uz industrializāciju:

"Pateicoties pārējo padomju republiku milzīgajai palīdzībai un padomju tautu sadarbībai, Latvijas PSR industrializācija sākās jau pirmajos pēckara gados."

Rūpniecības sektora panākumi tika skaidroti tieši ar padomju varas ieguldījumiem, noklusējot, ka arī pirms okupācijas Latvijā bija ievērojams ražošanas sektors, tai skaitā darbojās rūpnīca “VEF”, norāda Krūmiņš. Pirmskara Latvija padomju literatūrā nievājoši tika saukta par “imperiālistisko valstu agrāro piedēkli”.

Saskaņā ar interpretāciju, kas lasāma “Latvijas PSR vēsturē”, padomju vara ir ieguldījusi daudz naudas Latvijas attīstīšanā un iedzīvotāju vajadzību apmierināšanā:

"Latvijas PSR AP otrā sasaukuma otrā sesija 1948.gada martā apstiprināja republikas valsts budžetu 1948.g. 1 miljards 454,1 milj. rbļ. apmērā. [..] Aptuveni trešā daļa no visiem republikas budžeta izdevumiem (463,6 milj. rbļ.) bija asignēti tautas saimniecības attīstībai. Bez tam lielas summas lielāko republikas uzņēmumu un celtniecības objektu [..] celtniecībai un rekonstrukcijai [..] bija paredzētas PSRS budžetā. [..] 89,3 % no visiem budžeta līdzekļiem tika novirzīti tālākai tautas saimniecības attīstīšanai un iedzīvotāju sadzīves un kultūras vajadzību apmierināšanai.

Līdzīgus motīvus var atrast arī citā uzziņu literatūrā, piemēram, 1984. gadā izdotajā “Latvijas Padomju enciklopēdijā”, kur lasāmas šādas rindas:

"Uzņemta savienoto padomju republiku saimē, LPSR saņēma lielu, nesavtīgu palīdzību no visām padomju tautām."

Kā atzīmē Krūmiņš, šādi izteikumi sniedz maldīgu priekšstatu par budžeta prioritātēm laikā, kad daudz naudas tika tērēts militāriem mērķiem. “PSRS finanšu politiku raksturot ar kādiem skaitļiem okupācijas režīms kopumā izvairījās, aprobežojoties ar jau pieminētajām vispārīgajām frāzēm par “nesavtīgu palīdzību”,” raksta vēsturnieks. “Vienīgais publiski pieejamais avots bija republikāniskais budžets, kurā katru gadu ieņēmumos bija sadaļa “PSRS budžeta dotācija”. Dati par to, kādas summas no Latvijā gūtajiem ieņēmumiem nonāca PSRS budžetā un kāda šo ieņēmumu daļa un kādu mērķu sasniegšanai atgriezās Latvijā, līdz šīm vēstures literatūrā nav bijuši atrodami.”

Tagad, izanalizējot Padomju Savienības Valsts bankas filiāļu grāmatvedības dokumentus, kas uzieti Latvijas Valsts arhīvā un Latvijas Bankas arhīvā, pētnieks ir konstatējis, ka

Latvija vairāk ieskaitīja Padomju Savienības kopējā budžetā, nekā saņēma atpakaļ.

Tomēr priekšstats par Padomju Savienības ieguldījumiem Latvijā un pārējās Baltijas valstīs tiek publiskajā telpā un Krievijas politiķu retorikā saglabājas.

Mīts turpinās

Daudzi dokumenti, kas ilustrētu Latvijas PSR un Padomju Savienības budžeta attiecības, līdz šim nav bijuši plaši zināmi vai arī citiem pētniekiem nav pieejami – Krievijā tādiem joprojām ir slepenības statuss. Tas ļauj uzturēt spēkā padomju varas gados kultivēto priekšstatu par plaša mēroga palīdzību Latvijai. Un tā tas arī notiek – gan pētnieku publikācijās, gan politiķu izteikumos.

Krūmiņš norāda uz 2015. gadā izdoto zinātnisko rakstu krājumu “Padomju ekonomikas modelis: savienības centrs un Baltijas republikas 1953. – 1965. gada marts”. Grāmatas apjoms ir iespaidīgs – vairāk nekā tūkstoš lappušu. Tomēr tajā izmantoto dokumentālo pamatu Krūmiņš atzīst par nepilnīgu. “Krājumā nav atrodami dokumenti, kas visaptveroši raksturotu finanšu ieņēmumu sadalījumu starp vietējiem republiku budžetiem un PSRS budžetu, nemaz nerunājot par kādiem dokumentiem, kas raksturotu PSRS militāros izdevumus Baltijā,” vēsturnieks skaidro savā pētījumā. “Krājumā ar dokumentu starpniecību ir dots ieskats daudzos investīciju projektos, taču bez kopējās ainas (kopējo ieņēmumu un izdevumu salīdzinošas analīzes) šī metode ir visai neveiksmīga, ja mērķis patiešām ir bijis objektīvi izvērtēt centrālās varas un okupētās Baltijas attiecības.”

Par publikāciju

Šī publikācija ir otrā piecu rakstu sērijā par PSRS finanšu politiku Latvijā un tās sekām, kā arī par investīciju mīta radīšanu un uzturēšanu. Nākamajās publikācijās tiks apskatīti Latvijas PSR budžeta veidošanās principi; sniegts detalizētāks ieskats arhīvu dokumentos atrodamajā informācijā un skaidrots, kāda ir šo aprēķinu nozīme mūsdienās.

Izdevuma sastādītāja un ievada autore, vēsturniece Jeļena Zubkova raksta: “Baltijas valstis bija jāpārvērš no rietumvalstu izejvielu un agrāriem piedēkļiem par augsti attīstītām industriāli agrārām republikām.” (8. lpp.) Viņa gan mazliet paironizē par padomju laikos tapušajiem formulējumiem, taču pašai idejai acīmredzami piekrīt. Zubkova arī atzīmē, ka padomju investīcijas “izmainīja nacionālo ekonomiku nozaru struktūru, nodrošināja kardinālas infrastruktūras izmaiņas un paaugstināja Baltijas iedzīvotāju dzīves līmeni”, un tas “no savienības centra prasīja lielus kapitālieguldījumus”. Likumsakarīgi, daļa mediju par grāmatas publicēšanu vēstīja ar tādiem virsrakstiem kā “Arhīvu fakti dod triecienu Baltijas okupācijas mītam”.

Arī citkārt no Krievijas puses ir izskanējuši līdzīgi izteikumi. Kad Latvija paziņoja, ka ir aprēķināti padomju režīma nodarītie zaudējumi, Krievijas parlamenta augšpalātas Federācijas padomes Aizsardzības un drošības komitejas priekšsēdētāja vietnieks Francs Klincevičs izteicās šādi:

"Ja jau tā, tad jāpaskatās, kas kuram ir parādā. Ir zināms, ka viss labākais, ko valstī ražoja, tika sūtīts uz Baltijas valstīm, kas bija sava veida sociālisma vitrīna. Latvija, Lietuva un Igaunija tika finansētas krietni vērienīgāk nekā pašas Krievijas teritorijas.

Šodien šīs valstis dzīvo no padomju mantojuma, neko savu tām tā arī nav izdevies izveidot."

Savukārt Krievijas premjerministra vietnieks aizsardzības jautājumos Dmitrijs Rogozins ideju par okupācijas zaudējumiem tviterī komentēja ar to pašu frāzi par “beigta ēzeļa ausīm”, kas ņemta no “12 krēsliem” un kuru 2005. gadā popularizēja Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

“Padomju laikā radītais mīts Kremlim, bez šaubām, ir izdevīgs,” intervijā LSM saka Krūmiņš. “Tomēr šie apgalvojumi ir balstīti uz nepilnīgiem datiem un vēlmju domāšanu.” Vienlaikus pētnieks uzsver, ka viņa galvenais mērķis ir nevis panākt, lai Krievija apmaksā kādus Latvijai radītus zaudējumus, bet gan norādīt, uz kādām maldīgām premisām ir būvēta šodienas Krievijas pozīcija.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti