Viens no izcilākajiem valstsvīriem
Valters bija pirmais Latvijas iekšlietu ministrs, vienīgais Kārļa Ulmaņa tuvs draugs autoritārisma laikā, ražīgs rakstītājs un neērti ass savos izteikumos.
"Viņa biogrāfija ir Latvijas biogrāfija. Bez kaut kāda tāda romantiska pārspēlējuma viņš ir latviešu Forests Gamps. Viņš ir bijis klāt ļoti daudzos izšķirīgos mirkļos un ļoti daudzas lietas pozitīvi ietekmējis. Patiešām ir viens no pirmajiem, kas ir domājis par Latviju kā par suverēnu valsti un par latviešiem kā politisku nāciju nevis vienkārši tikai kultūrnāciju," vērtē Latvijas Universitātes (LU) asociētais profesors, politologs Ivars Ījabs.
"[1968.gada ] 30. marta pievakarē Nicas Austrumu kapsētā apglabāja Latvijas Pagaidu valdības locekli un kādreizējo sūtni Romā, Parīzē, Madridē, Budapeštā, Varšavā un Briselē Dr.Miķeli Valteru. Bērinieku vidū bija trīs latvieši un divpadsmit franči". Tā par Miķeļa Valtera bērēm raksta slavenais trimdas vēsturnieks Ādolfs Šilde.
Viņa meita Rasma Kārkliņa atceras: "1968.gadā mans tēvs aizbrauca uz bērēm. Es es atceros toreiz kā jauna meitene, kad viņš atbrauca atpakaļ uz Štutgarti, kur mēs dzīvojām, un bija galīgi satriekts.
Jo viņš teica – mūsu valsts vīrs, viens no izcilākajiem valstsvīriem. Un bērēs mans tēvs Ādolfs Šilde bija vienīgais latviešu pārstāvis."
Miķelis Valters ir apglabāts Nicas kapos, kolumbārijos. Viņa kapavietu nācās pameklēt. Pirmais Latvijas neatkarības idejas autors Miķelis Valters atdusas latviešiem visai neraksturīgā kapavietā.
Neatkarības ideju iezīmē 1903.gadā
Bet viņa dzīve iesākās Liepājā, nabadzīgā strādnieku ģimenē.
Valters iesāka kā jaunstrāvnieks, piedalījās laikraksta "Dienas Lapa" veidošanā, bijis latviešu sociāldemokrātos kopā ar Raini un Stučku. 29 gadu vecumā Šveicē mācoties un strādājot Valters arī rakstīja.
Tālajā 1903.gadā Miķelis Valters pirmo reizi iezīmēja iespēju, ka Latvija varētu būt neatkarīga un nevis Krievijas guberņu sastāvā.
Šveicē iznākošajā sociāldemokrātu izdevumā Miķelis Valters rakstīja: "[..] Krievija apgalvo, ka tai tiesība uz integritāti, uz pilnīgu neaiztiekamību un uz pastāvību. Krievijā vergotās tautas nevar šo tiesību atzīt, tāpat kā atsevišķs cilvēks nevar atzīt pasīvo jeb atkarības stāvokli. Pret Krievijas integritātes centieniem vergotās tautas uzstāda prasījumu pēc savas integritātes. Bet Krievijas atsevišķo tautu neaiztiekamība un neatkarība nozīmē Krievijas izstreijošanu atsevišķos pastāvīgos ķermeņos – valstīs [..]"
"Škandalēdamies kārtējo reizi ar Frici Roziņu – Miķelis Valters izvirza to ideju, ka Krievijas valsts kopumā ir nevis veidojama kā sociālistiska federācija, kas ir normāls domu gājiens tā laika sociāldemokrātiem, bet gan viņa ir sadalāma – savā ziņā anarhistiskās, pašorganizējošamies komūnās, un viena no tām komūnām – pēc Valtera domām – nepārprotami ir Latvija," norāda Ījabs.
Ulmaņa un Valtera tandēms
"Ap 1917.gadu viņš satiek savu vēl Šveices laika čomu un studiju biedru Kārli Ulmani, ar kuru kopā dzīvodami tajā mājā kas atrodas joprojām uz Ģertrūdes un K.Barona ielas stūra vienā dzīvoklī - viņi iesaistās visādās politiskā aktivitātēs un, pakāpeniski veidojot Zemnieku savienību, veidojas visādas alianses, un 18.novembrī liek pamatus tam demokrātiskajam blokam, kurš pasludina Latvijas neatkarību," piebilda politologs.
Ulmanis ar savu organizatora talantu un Valters – intelektuāli spožs un labi rakstošs cilvēks – izveido labu tandēmu. Un saglabā šo tuvību visu mūžu. Valters kļūst par pirmo iekšlietu ministru. Sociāldemokrāti viņu no amata gan izēd.
"Valtera galvenā rakstura īpašība viņa publiskajā darbībā nepārprotami ir tas, ka viņš nekad nepaklusēja tad, kad viņam būtu bijis gudrāk paklusēt, uzskata Ījabs.
Par spīti savai asajai mēlei un pateicoties draudzībai ar Kārli Ulmani Valteram ļauj kļūt par sūtni – Romā, Parīzē, Varšavā un citviet. Pat nesaskaņas ar Ārlietu ministriju to nespēj izbojāt. Viņš kļūst par izcilu palīgu Latvijai, lai tā iegūst "de jure" starptautisko atzīšanu.
Valters rakstīja franciski un vāciski, lai pastāstītu pasaulei, kas ir Latvija, kas ir latvieši un kāpēc viņiem ir tiesības uz savu valsti.
Brīdināja par Vāciju un PSRS
Miķelis Valters nebija sajūsmā par sava drauga Kārļa Ulmaņa veikto valsts apvērsumu, tomēr valsts dienestu un sūtņa darbu viņš nepameta. Sarakste ar Ulmani liecina – Valters Ulmani arī jau diktatora krēslā turpinājis uzrunāt uz "tu". Tā diktatorus parasti nemēdz uzrunāt.
"Valters viņam rakstīja brīdinājuma vēstules 30.gadu beigās, personīgas brīdinājuma vēstules, ka ir māns, ka Latvija var palikt neitrāla. Ka gan totalitārā Vācija, gan Padomju Savienība ir milzīgs drauds," stāstīja politoloģe Rasma Kārkliņa.
"Tās vēstules ir ļoti, ļoti interesantas. Tas, protams, kalpo par milzīgu piedauzības akmeni trimdas iekšējām diskusijām, no kurām mēs šeit Latvijā, protams, neko neesam dzirdējuši tāpēc, ka mēs bijām tur, kur mēs bijām.
Bet trimdā tas bija skandāls, ka kāds atļaujās pēc Latvijas okupācijas apšaubīt Ulmaņa autoritāti, pie tam darot to ļoti personiskā veidā – parādot , ka es viņam visu laiku teicu – viņš mani neklausīja," piebilda Ījabs.
Nekautrējās no provokācijām
Valtera asais raksturs trimdas laikā draugus neatnesa, bet dažbrīd izrādījās noderīgs. Bijušais sūtnis nekautrējās no provokācijām. Piemēram Šveicē, kur notikušas daudz dažādas starptautiskas juristu konferences, kuras bieži apmeklējis gan Ādolfs Šilde, gan Miķelis Valters.
"Tajā lielā sēdē Miķelis Valters iegāja ar tādu gandrīz vai paštaisītu preses apliecību no "Latgales Balss", kas bija tāds izdevums trimdā. Kā preses pārstāvis. Bet pārstāvji viņu nelaida iekšā.
Tad viņš ielauzās tai telpā, nosēdās uz skatuves un teica, ka viņam ir jautājums – cik daudz šitā juristu konference atbalsta Baltijas neatkarību un brīvību.
Tad viņu ar policiju no tās skatuves aizvāca – bet, zināms, viņam tā bija liela uzvara, jo pēc tam visa prese viņu intervēja," teica Kārkliņa.
Valters kā prototips parādās Deglava "Rīgā" un Andreja Upīša "Plaisa mākoņos". Valters arī rakstīja dzeju – ar pseidonīmu Andrejs Paparde. Rokraksts gan Valteram ir grūti atšifrējams. Vienu no viņa rakstītajām lugām uzvedis pat Smiļģis. Taču atpazīstamāks Valters ir ar saviem Latvijas reformu skaidrojumiem.
Franču vēsturnieks: Valters bija ļoti atšķirīgs
Franču vēsturnieks Žuljēns Gueslēns, kas 20 gadus pētījis Francijas un Baltijas attiecības, Valtera stilu slavē.
"Viņš uzrakstījis ļoti svarīgu grāmatu franciski – "Latvijas tauta. Tā ir viena no pirmajām grāmatām – nopietna un gara, kas tika publicēta Francijā par Latvijas vēsturi un mūsdienām. Ļoti daudziem francūžiem divdesmitajos gados tas bija viens no galvenajiem avotiem, lai uzzinātu, lai sāktu uzzināt par Latvijas valsts vēsturi un situāciju, un par Latvijas tautu," atzina Gueslēns.
"Viņš bija ļoti interesants, jo es varu runāt par viņa dzīvi – un, izmantojot katru viņa dzīves mirkli kā piemēru, varu parādīt latviešu un Latvijas valstiskuma vēstures evolūciju. Tas ir ļoti svarīgi.
Viņam bija spēcīgs raksturs un tiem laikiem viņš bija ļoti atšķirīgs no pārējiem latviešiem, kas palika Latvijā. Viņš ļoti daudz dzīvoja citās valstīs – lielāko dzīves daļu viņš nebija Latvijā," piebilda vēsturnieks.
Tomēr sirdī Valters Latviju nekad nepazaudēja. Īsi pirms nāves viņš savam trimdas gadu draugam – Ādolfam Šildem – bija teicis, ka nevēlētos atrast kapavietu Francijā. Un, iespējams, viņa vēlme pavisam drīz piepildīsies – Valters atgriezīsies atkal Latvijā. Vieta Lielajos kapos Rīgā jau ir noskatīta. Un tas, iespējams, būs latviešu Foresta Gampa pēdējais ceļojums.
Mūža galā runā par brīvu Latviju
Miķeļa Valtera mazdēls Ilmārs Jānis Miķelis Jēkabsons lielāko daļu no saviem 18 gadiem pavadījis Francijā. Latvijas pilsonību ieguvis tikai pirms pieciem gadiem, bet vecātēva uzvārdu vēl oficiāli nav dabūjis, jo Miķelis Valters ar Ilmāra vecmāmiņu savulaik oficiāli nebija apprecējis. Par Ārlietu ministrijas plānu – pārvest Miķeli Valteru uz dzimteni, Latviju,– viņš ir gandarīts.
"Mēs to ļoti ilgi gribējām, un tagad tas ir ļoti emocionāli mums ģimenē," sacīja Valtera mazdēls, atzīstot: "Es esmu lepns, ka mans vecaistēvs palīdzēja Latviju izveidot."
Valters savā 90.dzimšanas dienā 1964.gada 25.aprīli sacīja: "Beidzot es stāvu te – mūža galā. Un esmu priecīgs par padarīto darbu. Vēl atliek daudz darba.
Latvija nav brīva. Tā tagad ir ienaidnieku rokās. Un pienāks diena, kad Latvija atausīs kā saule. Saule, kas tik bieži parādās latviešu tautas dzejā. Šī saule atspīdēs visā Latvijā. Lai dzīvo Latvija mūžīgi mūžos!"
"Viņš spēja formulēt idejas, kuras tajā laikā ļoti daudzajiem provinciālajiem latviešiem vienkāršs likās kā kaut kur absolūtais horizonts – par to vispār netika domāts. Būsim godīgi – tad, kad Valters sāka runāt par neatkarīgu Latviju un Krievijas sadalīšanu – par to nedomā neviens. Par to nedomā nedz sociāldemokrāti, kuri lielākoties ir internacionālisti, nedz arī labējie latvieši. ... Vienīgais, kurš tajā mirklī iedomājās kaut kādu absolūti abstraktu ideju, ir pietiekoši marginālais, bet pietiekoši lecīgais Miķelis Valters un tādā aspektā viņa piemiņa noteikti ir godināma," piebilda Ījabs.
Pagaidām gan Miķelim Valteram nav ne kapa, ne pieminekļa Latvijā. Tikai piemiņas plāksne viņa dzimtajā Liepājā un arī iekšlietu ministrijā Rīgā.
