Spriežot pēc šogad atslepenotajiem CIP dokumentiem, gatavoties sistemātiskai mežabrāļu izmantošanai saviem mērķiem aģentūra sāka 1950.gada vasarā. Pirmie mēģinājumi darboties šādā virzienā sākās jau 1946.gadā (darbs ar Baltijas aģentiem, kuru segvārdi bija Tilestone un Tiebars).
Bet 1950.gadā tika pieņemts lēmums CIP vajadzībām izmantot nacionālos partizānus — mežabrāļus — un pagrīdes pretpadomju kustību. Trīs darbības virzieni—aģentu tīklu izvietošana, padomju režīma pretinieku atbalstīšana un antikomunistiskās frontes organizēšana no latviešu emigrantu biedrībām—tika, kā jau ziņots, apvienoti plānā, kas CIP dokumentos pazīstams kā AECOB/ZRLYNCH.
Tiesa, jau ap 1953.gadu daļa no projekta tika pārtraukta perspektīvas trūkuma dēļ: "Tika pieņemts lēmums, ka sākotnējie mērķi, proti, latviešu emigrantu apvienošana, organizēšana un atbalsts pretošanās kustībai un politiski-psiholoģiskām darbībām interešu zonā, bija ne tikai pārāk ambiciozi pēc ieceres un pārāk grūti izpildāmi, bet arī vairs netika uzskatīti par vēlamiem."
Tomēr turpinājās latviešu emigrantu un bēgļu vervēšana, kā arī viņu apmācība un izvietošana Latvijā. 1952. gada rudenī Latvijā CIP rīcībā bija vairāki īpaši sagatavoti cilvēki, un aģentūra grasījās uz šejieni nosūtīt vēl citus.
1. Memorands ārzemju izlūkoperāciju direktoram. AECOB projekts.
Pilnīgi slepeni. 1952.gada 8.oktobris
"1. Šajā projektā piedāvāts veikt kopīgas politiski-psiholoģiskās [nodaļas] darbības, mērķētas uz Latvijas PSR. Operācijas lauka darbību daļa, kurai tiek prasīta atļauja, būs ar šādiem mērķiem:
a) Ne-amerikāņu aģentu attīstība un sagatavošana iefiltrēšanai Latvijas PSR, lai viņi kalpotu par atbalsta punktiem citām operācijām un vāktu operatīvo un/vai stratēģisko izlūkinformāciju.
b) Zem aizsega darbojošos aģentu-iedzīvotāju iekārtošana Latvijā. Viņi palīdzēs aģentiem iefiltrēties citās PSRS daļās un sasniegt attālinātus izlūkinformācijas [ievākšanas] objektus.
2. Pašlaik šajā darbībā iesaistīti aģenti: CAMBARO/1 (Vācijā), [segvārds dzēsts] (ASV), CAMBARO/2 (Vācijā), CAMUSO/11 (Vācijā), CAMUSO/12 (Vācijā) un trīs aģenti, kas pašlaik tiek sagatavoti nosūtīšanai uz Latvijas PSR.
[...]
5. Gan briti, gan zviedri apgalvo, ka viņiem Latvijā ir aģenti. Gadījumos, kad tas nāks par labu CIP un kad to ļaus apstākļi, britiem un zviedriem varētu paziņot par noteiktiem lauka darbību aspektiem.
6. Īpašais aprīkojums, kas nepieciešams šim projektam, sastāvēs no radiosakariem [..], personīgajiem šaujamieročiem, kamerām, L un K kapsulām (respektīvi inde un stimulanti - red.), padomju tipa apģērba, sterila, koncentrēta ēdiena, rubļiem, kā arī lietām, paredzētām kukuļošanai un barterim.
7. Plānots, ka, sākot ar 1952. gadu, uz mērķa zonu tiks nosūtīts pa vienai grupai gadā.
8. [..] kopējie lauka operāciju izdevumi:
Atlīdzība vervētājam un instruktoriem (4 cilvēki): 15 000 dolāru
Atlīdzība diviem jauniem aģentiem: 10 000 dolāru
Atlīdzība trīs aģentiem Latvijā: 7500 dolāru
Operatīvie izdevumi: 30 000 dolāru
Īpašais aprīkojums divām grupām: 20 000 dolāru
Kopā: 82 500 dolāru.
[...]
10. Diviem aģentiem, CAMBARO/1 un CAMBARO/2, ar ierasto imigrācijas kanālu starpniecību varētu palīdzēt pārvākties uz ASV."
Ap 1955.gada rudeni CIP uzskatīja, ka tās aģentu tīkls Latvijā darbojas gana veiksmīgi — atskaitēs parādās desmitiem cilvēku. Spriežot pēc dokumentiem, vairāki aģenti, kā uzskatīja CIP, pēc izvietošanas Latvijā nonāca VDK kontrolē, tomēr amerikāņi ar viņiem turpināja sadarboties, vadoties pēc principa "mēs zinām, ka viņi zina".
Sarakstē ar zīmogu "Pilnīgi slepeni" tika sniegti arī vairāki fakti no aģentu biogrāfijām, kā arī viņu atalgojuma apmēri. Tomēr īstie vārdi tika aizvietoti ar segvārdiem:
2. Memorands ārzemju izlūkoperāciju direktoram. AECOB projekts (finansējuma atjaunošana)
Pilnīgi slepeni. 1955.gada 1.novembris.
(...)
2. Personāls [kas AECOB projekta ietvaros atrodas Latvijā]
а. AECAMUSO/2, Herberts Okalo, (p[seidonīms]), aizbēga no Latvijas uz Zviedriju un tur tika savervēts 1951.gadā. Pirms tam viņš cīnījās pret krieviem, sākotnēji vācu izveidotajā [Waffen SS] leģionā un pēcāk partizānu grupu sastāvā. Viņš tika apmācīts un atkārtoti iefiltrēts 1952.gadā [..] Viņš veiksmīgi dzīvo Latvijā, par spīti sadursmei ar padomju karavīriem, kas beidzās ar to, ka viņš zaudēja lielāko daļu no sava aprīkojuma un naudas. Tāpat viņš Latvijā ir savervējis divus legāli dzīvojošus apakšaģentus. Plānots, ka viņš tiks eksfiltrēts. Viņš zina, ka darbojas amerikāņu specdienesta vadībā.
b. AECAMBARO/2, Laimens M. Hamerets, (p[seidonīms]). Viņam ir tāda pati pagātne kā AECAMUSO/2. Zviedrijā viņš organizēja latviešu kontaktu grupu, lai turpinātu partizānu cīņas. Viņš tika savervēts 1951.gadā un aizvests uz Vāciju, kur viņš savervēja AECAMUSO/3 un palīdzēja apmācīt pārējos AECAMUSO [grupas aģentus]. Tad viņš ieradās ASV un palīdzēja apmācīt AEBIAS/2. Viņš tika nosūtīts uz Latvijas PSR 1954.gadā ar uzdevumu izvest AECAMUSO/2. [...] Viņš zina, ka strādā CIP labā.
C. AECOB/1 un AECOB/2 — bijušie latviešu leģiona locekļi, kurus AECAMUSO/2 savervēja Latvijā. AECOB/1 ir atslēdznieks un mehāniķis ar piekļuvi valdības ēkām. [...] AECOB/2 ir garāžas uzraugs ar piekļuvi automašīnai un ceļošanas dokumentiem. [...]
D. AECOB/3 un AECOB/4 — arī bijušie latviešu leģiona locekļi, kas vēl joprojām atrodas Latvijā. Aģents AECAMBARO/2 viņus savervēja un apmācīja. AECOB/3 pašlaik ir skolotājs. [...] AECOB/4 no 1940. līdz 1941.gadam bija vācu izlūkaģents, kuram, domājams, ir kontakti ar citiem bijušajiem aģentiem. [...]
E. AECAMUSO/3, Boriss Leveckis, (p[seidonīms]), bijušais mežstrādnieks, pēc kara beigām kļuva par pārvietoto personu un 1952.gadā tika savervēts Vācijā, un tajā pašā gadā iefiltrēts Latvijā. Viņš uztur radiosakarus, tomēr uzskatāms, ka viņš atrodas [padomju specdienestu] kontrolē.
F. AECAMUSO/1, Ogors A. Feldmans, (p[seidonīms]), tika nosūtīts uz Latviju 1952.gadā. Uzskatīts par mirušu, jo ne reizi neuzsāka kontaktu [...]
G. AEBIAS/2, Čārlzs H. Norss, (p[seidonīms]), iefiltrēts Latvijā 1953.gadā, ne reizi nav sazinājies [ar CIP] un uzskatīts par mirušu.[...]
H. [Vārds dzēsts], Stokholmā dzīvojošs amerikānis, kas iesaistīts projektā kopš pagājušā gada. Viņš tiek izmantots reti [...]
I. Pārvalde, motivācija, aizsegs: Visiem iefiltrētajiem aģentiem ir nodrošināti viltus dokumenti.
Lai nonāktu Rietumos, viņiem, visticamāk, jāpaļaujas uz CIP atbalstu. Tāpat viņi ir informēti, ka CIP pārvalda algas maksājumus, kas tiek glabāti priekš viņiem. Visus aģentus galvenokārt motivē kaislīgs naids pret PSRS.
4. (...) Šis projekts uzskatāms par uz pusi pabeigtu. Pieci aģenti ir iefiltrēti Latvijas PSR, un uzskatāms, ka divi no viņiem darbojas veiksmīgi, jo viņi ir paziņojuši par četru labi situētu aģentu-iedzīvotāju savervēšanu. Šie divi aģenti, AECAMUSO/2 un AECAMBARO/2, ir satikušies. [...] Pārvalde uzskata, ka, ja izdosies viņus izvest, Latvijā vairs nebūs nepieciešams iefiltrēt REDSOX [aģentus, savervētus Austrumu bloka emigrantu un pārvietoto personu vidū]. Aktīvi, kas pašlaik atrodas lokācijā, tiks iedrošināti vērst plašumā savas darbības un izveidot un paplašināt uzmanīgi sadalītus [informantu] tīklus. No gaisa tiks nomests operatīvais konteiners ar tehnisko aprīkojumu, naudu, medikamentiem un dokumentiem.
Tiks uzturēts kontakts ar AECAMUSO/3, lai gan mēs uzskatām, ka viņš atrodas [VDK] kontrolē, cerībā, ka viņam vēl kādu laiku neatņems dzīvību. [...]
6. Prasītās darbības. Finansējuma pagarināšana no 1955.gada 1.augusta līdz 1956.gada 31.jūlijam par kopējo summu - 26 323 dolāru.
Pēdējā gada izdevumi:
Atalgojums:
2 400 dolāru — AECAMUSO/2
2 000 dolāru — AECAMUSO/3
6 000 dolāru — AECAMBARO/2
Prēmijas:
4 200 dolāru — AECAMUSO/2
5 000 dolāru — AECAMBARO/2
3 000 dolāru — ceļa izdevumi
420 dolāru — aprīkojums un materiāli
983 dolāru — sakaru aprīkojums
1 320 dolāru — īpašie objekti (oriģinālā — facilities — red.)
Saistības:
(1) Attiecībā uz AECAMUSO/3 — palīdzēt viņa civilsievai un dēlam emigrēt uz ASV. Viņa sievai pēc pārvākšanās tiks izmaksāts pabalsts [...]
(2) 5 000 dolāru prēmija AECAMBARO/2 pēc viņa atgriešanās [Rietumos] vai arī nāves un invaliditātes pabalsts 10 000 dolāru apmērā [mantiniekiem], ja viņam neizdodas.
(3) 3 000 dolāru prēmija un 200 dolāru par katriem sešiem CIP nostrādātajiem mēnešiem [aģentam] AECAMUSO/2 pēc viņa atgriešanās [Rietumos]. Arī viņš ir segts 10 000 dolāru apmērā nāves un invaliditātes gadījumā."
Abu aģentu, AECAMUSO/2 un AECAMBARO/2, atbrīvošanas operācija patiesībā sākās vēl pirms augstāk citētā dokumenta izveidošanas, proti, 1954.gada rudenī. Notikumu priekšvēsture detalizēti izklāstīta memorandumā, adresētā CIP operatīvās pārvaldes vadītājam.
3. Мemorands CIP direktoram [Alenam Dallesam]. Piedāvājums [aģentu] evakuācijai no Latvijas PSR.
Pilnīgi slepeni. 1955.gada 28.jūnijs.
[...]
4. Zemāk izklāstīta pamatinformācija un pašreizējais mūsu latviešu aģentu stāvoklis:
а. CAMUSO/2 — latvietis, ko CIP 1951.gadā savervēja Zviedrijā. Viņš tika atvests uz Vāciju, lai apmēram gadu tiktu apmācīts un 1952.gada augustā tika pa gaisu nogādāts Latvijas PSR. Kas attiecas uz pārējiem diviem aģentiem, ar kuriem kopā CAMUSO/2 tika nosūtīts - viens no viņiem nenonāca izsēdināšanas zonā un nespēja satikties. Pirmā ziņa no viņa liecināja, ka viņš ir sagūstīts.
Otrais aģents uzturēja kontaktu ar CAMUSO/2 saskaņā ar plānu; taču abus rītā pēc izvietošanas pārsteidza karavīri, un sadursmē aģenta CAMUSO/2 pārinieks tika nogalināts. CAMUSO/2 izdevās izbēgt un viņš spēja sasniegt vienu no atbalsta punktiem Rīgā. Tiesa, šajā laikā viņš bija spiests pamest daudz operatīvā aprīkojuma un gandrīz visu naudu.
Par spīti iesākumam, kas neko labu nesolīja, kā arī tam, ka viņam bija jādarbojas ļoti grūtos un bīstamos apstākļos, CAMUSO/2 turpināja veikt savu uzdevumu, ko patiešām arī spēja veiksmīgi izpildīt. [...] Lai gan viņa komandējumam vajadzēja beigties 1954.gada augustā, tika nolemts, ka būtu gudrāk viņu atsaukt pirms šī datuma, jo viņa uzdevums tika izpildīts un viņam trūka līdzekļu turpmākām operatīvām darbībām.
Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka viņam nebija iespējams tikt ārā saviem spēkiem un ka tāpēc nepieciešamās palīdzības nodrošināšana bija uz mūsu pleciem.
b. Tādējādi tika nolemts nosūtīt CAMBARO/2 — biušo Latvijas armijas virsnieku un policistu, kuru CIP savervēja Zviedrijā 1951.gadā. Viņš ir fiziski ļoti spēcīgs vīrietis un tai pat laikā apveltīts arī ar asu prātu. Viņa izcilās sagatavotības dēļ viņš tika izmantots kā vietējais REDSOX aģentu instruktors un ņēma nozīmīgu lomu CAMUSO/2 apmācībā. 1954.gada sākumā viņš piedalījās pēdējā - īsā, taču intensīvā - apmācību periodā ASV. [...]
c. CAMBARO/2 tika ar lidmašīnu nosūtīts uz Latvijas PSR 1954.gada maijā. [...]
[Lēciena laikā] aģents nespēja atāķēt konteineri un piezemējās ar vairāk nekā 100 mārciņu (apmēram 50 kilogramu-red.) smago paku, vēl joprojām piesietu viņa ķermenim. Tā rezultātā viņš stipri savainoja ceļgalu un izmežģīja vienu potīti; par spīti tam, viņš tomēr spēja kustēties un varēja pamest apkaimi [kurā bija izsēdināts] ... Kontakts starp abiem aģentiem tika nodibināts septiņas dienas pēc CAMBARO/2 izsēdināšanas [...]
D. Tikko kā tika sagaidīti piemēroti tumsas un apvidus apstākļi,
abi aģenti veica bēgšanas mēģinājumu [...] Viņi bez problēmām spēja sasniegt Murmansku; tomēr tur viņi sastapās ar ļoti stingriem drošības pasākumiem, jo šo ceļu šovasar bija kompromitējusi divu igauņu aģentu notveršana.
Aģenti centās iedarbināt rezerves plānu un šķērsot Tulomas upi 40 kilometrus uz dienvidiem no Murmanskas (netālu no vietas, kur tikās PSRS, Somijas un Norvēģijas robežas-red.) Tomēr, naktī pārvietojoties pa akmeņaino apvidu, CAMBARO/2 atkal izmežģīja iepriekš savainoto potīti un vairs nevarēja doties tālāk. Par viņa traumas nopietnību var spriest pēc tā, ka, lai gan abi aģenti pārvarēja 40 kilometrus divās naktīs, atgriešanās prasīja septiņas dienas.
Viņi spēja ar vilcienu droši atgriezties Rīgā, pārvarot 1200 jūdzes (apmēram 1900 kilometrus -red.) un no mums pieprasīja tālākas instrukcijas.
5. (...) Tika secināts, ka
labākā pašlaik pieejamā metode ir viņus izvest ar lidmašīnu.
7. (...) Tikai operācijas veikšana no Gotlandes nodrošinātu maksimālo panākumu iespējamību. Operāciju sākotnēji tika paredzēts izpildīt 1955.gada martā, taču, tā kā mēs nespējām nodrošināt uzpildes tiesības Gotlandē, tā tika atcelta, līdz vairs nebija pietiekami tumšs, tāpēc vairs nebija iespējams sākt operāciju. [...]"
Dokumentam pievienots arī aģenta ziņojums, taču nav skaidrs, kurš no abiem to rakstījis. Tas ir datēts ar 1955.gada 23.jūniju, un CIP uzskatīja, ka tā autors nav nokļuvis padomju kontrolē. Aģents raksta:
"[...] Iepriekšējā ziņā es rakstīju, ka šopavasar gaidīšu jūsu solījuma izpildi, lai gan laiks gāja uz priekšu. Rādās, ka velti būšu gaidījis. Tagad [īstais] laiks ir pagājis, un man jāpieņem, ka jūs dodat šādus solījumus, vienkārši lai nomierinātu savus aģentus. Arī jūsu otrais solījums par naudas atsūtīšanu, šķiet, ir tikai solījums [...]
Ko darīt tālāk? Par to jūs savās ziņās neko nesakāt, tikai brīdināt, lai es ciešu klusu un neveicu nekādas kompromitējošas darbības. Vai man to saprast tā, ka pašam neko nevajag darīt, tikai gaidīt jūsu instrukcijas?
Es lūdzu jums atbildēt pēc iespējas ātrāk, vai man ir iemesls cerēt, ka rudenī mēs tiksim prom no šejienes. Solījumi "darīt visu iespējamo" mani vairs neapmierina [...]"
No šī paša dokumenta var spriest, ka šoreiz izdevās "lietu" saskaņot ar zviedriem:
"No Zviedrijas izlūkdienesta vadītāja saņemta atļauja veikt pārlidojumu abos virzienos no Gotlandes.
Laikapstākļi, apvidus [apstākļi] un tumsas apstākļi būs piemēroti, sākot no 1955.gada 11.augusta līdz oktobra vidum."
Memoranda autori prasīja atļauju sākt šo operāciju. Tāpat drīz pēc šī memoranda nosūtīšanas, 8.jūlijā, AECOB projekta vadītāji nosūtīja CIP vadībai lūgumu, marķētu ar augstu slepenības pakāpi.
4. Memorands finanšu un plānošanas nodaļu vadītājiem. Labojumi AECOB projektā
Slepeni. Aizliegts pavairot. 1955.gada 8.jūlijā.
Šajā dokumentā ir runa par papildu 17 600 dolāru piešķiršanu, lai iegādātos kuteri ar zemūdens spārniem, jo "ir ļoti vēlams [...] attīstīt un uzturēt lietošanas gatavībā paralēlu jūras ceļu evakuācijai, gadījumam, ja piedāvātā izvešana pa gaisu kāda iemesla dēļ nebūs iespējama".
Iesniegumā prasa naudu gan kutera iegādei, gan algām un prēmijām ekipāžas locekļiem, respektīvi deviņus un 5,6 tūkstošus dolāru.
Atrast dokumentus, kas pierādītu, ka no Gotlandes notika vai nu lidojums, vai jūras ekspedīcija, Rus.lsm.lv neizdevās. Tomēr atslepenotajā CIP arhīvu daļā lasāms par mēģinājumu 10.-11. septembrī izvest aģentus, izmantojot dāņu lidlauku Bornholmas salā. Kā vēsta nākamais memorands, šis mēģinājums izgāzās.
5. Oficiāls memorands. AECOB evakuācijas operācija 1955.gada 10.-11.septembrī
Slepeni. Aizliegts pavairot. 1955.gada 3.oktobris
Viss sākās veiksmīgi: 27.augustā tika saņemta dāņu izlūkdienestu atļauja izmantot Kopenhāgenas Kastrupas lidostu kā bāzi, kā arī Ronnas lidlauku Bornholmas salā kā. Dāņi piesaistīja amerikāņu komandai divus izlūkspeciālistus un divus sakarniekus. Viņi palīdzēja arī aprīkot dzīvokli īslaicīgam štābam. Viņi līdzdarbojās arī paši savu pretgaisa aizsardzības spēku mānīšanā, stāstot par kādas magnētiskas anomālijas parādīšanos Baltijas jūrā.
Stāsts bija vajadzīgs, lai ar "magnētiskās anomālijas" piesegu veiktu nakts lidojumu ar nemarķētu lidaparātu, neizraisot gaisa trauksmi.
Šīs pašas "anomālijas" piesegā dāņi piešķīra arī pretmīnu kuģi, kura uzdevums bija vajadzības gadījumā jūrā veikt glābšanas operāciju.
No savas puses amerikāņi atvēlēja trīs lidmašīnas - transporta lidmašīnu C-54 un divus viena motora L-20 lidaparātus ar noņemamām ASV spēku atpazīšanas zīmēm. Pirmajam L-20 vajadzēja nodarboties ar "magnētiskās anomālijas" izpēti, savukārt otrais bija stacionēts ASV kontrolētajā Visbādenes lidlaukā gadījumam, ja ar pirmo kaut kas notiktu un ja uz sākotnējo lidlauku vajadzētu atgriezt dubultnieku.
Naktī uz 11.septembri C-54 lidmašīna, lidojot vairāku kilometru augstumā it kā spēlēja sakarnieka lomu L-20 lidmašīnai, kas izlidoja no Bornholmas "anomālijas" virzienā.
Patiesībā lidmašīna ielidoja PSRS kontrolētajā gaisa telpā. Piloti ziņoja, ka atraduši nosēšanās zonu, kas, kā tas bija saskaņots ar aģentiem, bija iezīmēta uz zemes ar uguns palīdzību. Tomēr forma, kuru tā veidoja, nesakrita ar instrukcijā norādīto. Lidmašīna nepiezemējās un atgriezās Bornholmā.
Nākamajā dienā no aģentiem pienāca ziņa: viņi bija atradušies evakuācijas zonā laikā, iedeguši ugunskurus saskaņā ar instrukciju, taču lidmašīnu redzējuši nav, tā vietā dzirdot vien kādas lidmašīnas skaņu, kas nāca no ziemeļu puses . Pēc pilotu iztaujāšanas, tai skaitā ar melu detektoru, kā arī aģentu izprašņāšanas, cik vien tas bija iespējams, tika secināts, ka pie izgāšanās nav vainojami padomju specdienesti.
Dokumentu noslēdz ieteikums pēc iespējas ātrāk, 1955.gada oktobrī atkārtoti izmēģināt šo operāciju, izmainīt nosēšanās zonas iezīmēšanu, kā arī sagatavot L-20 ekipāžu šai jaunajai procedūrai.
Tomēr tajā rudenī atkārtot mēģinājumu vairs neizdevās, jo dāņu puse, kā vēsta vēl cits dokuments, vairs neļāva izmantot šo lidlauku. CIP nācās izmantot citu, ASV kontrolētu lidostu Vācijas Brēmerhāfenā, un operācija sākās tikai pirms Ziemassvētkiem.
6. Memorands [CIP] plānošanas daļas direktora vietniekam. Evakuācijas operācija no Latvijas
Slepeni. 1956.gada 10.aprīlis.
(...)
Otrā misija sākās naktī uz 1955.gada 21.decembri, taču tā tika pārtraukta. Lidmašīna atgriezās bāzē, pārvarot mazāk nekā trešdaļu ceļa [līdz Latvijai].
Aģenti-aviatori paziņoja, ka apmaldījušies, tomēr viņu iztaujāšanā šī versija neapstiprinājās. Tā turklāt lika domāt, ka viņu stāsts ir sadomāts baiļu ietekmē un demonstrē viņu nodomu atteikties no vēl viena mēģinājuma. Vēlāk šo aģentu-aviatoru dienests tika pārtraukts.
Pašlaik mēs turpinām uzturēt kontaktu ar abiem mūsu aģentiem. [...]"
Tālāk dokumenta autori iesaka atkārtot mēģinājumu izvest aģentus CAMBARO/2 un CAMUSO/2 līdz maija vidum. Shēmai vajadzēja būt tādai pašai - vajag sagatavot jaunu ekipāžu, bet līdz galvenās operācijas veikšanai vajag aprīkot aģentus "pēc iespējas ātrāk, nometot viņiem no gaisa naudu, krājumus un aprīkojumu, tai skaitā meklēšanas ierīci, lai vienkāršotu pēcāko gaisa vai jūras evakuācijas operāciju."
Spriežot pēc dokumentiem, notika arī trešais evakuācijas mēģinājums, kas arī beidzās bez panākumiem. Rus.lsm.lv nevarēja noskaidrot neko vairāk par šo operāciju. 1956.gada aprīlī augstākajam CIP vadības līmenim - direktoram - tika nosūtīts memorands ar izmisīgu lūgumu pārskatīt aizliegumu veikt aprīkošanas operāciju CAMBARO/2 un CAMUSO/2.
7. Мemorands CIP direktoram. Lūgums apstiprināt pārlidojumu pār Latviju
Slepeni. 1956.gada 30.aprīlis
1. Saistībā ar lūgumu vēlamies pievērst uzmanību sekojošiem faktiem:
(...)
c. Vairāku neizdevušos signālu [par evakuācijas tuvošanos] un trīs izgāzušos gaisa evakuācijas mēģinājumu dēļ abi aģenti ir pārliecināti, ka mums nav nolūka sūtīt viņiem lidmašīnu pakaļ uz Latviju [...]
d. Pirmais aģents ir paziņojis, ka sekos mūsu pārraidēm tikai līdz jūnija beigām un, ja nekas konkrēts nesekos, pārtrauks [attiecības ar CIP].
e. Otrais aģents ir norādījis uz apņemšanos negaidīt neizbēgamas beigas un darīt visu, kas viņa spēkos, lai šovasar pamestu valsti.
2. Aģentu ziņojumu izpēte un situācijas analīze ir novedusi mūs pie ciešas pārliecības, ka:
a. Ar vārdiem vien nepietiks, lai noturētu aģentus uz vietas un mūsu kontrolē, gaidot evakuācijas lidmašīnu rudenī.
b. Ja mūsu labie nodomi netisk pierādīti ar tūlītēju dramatisku un konkrētu rīcību, kā pārlidojumu, pirmais aģents aizies, savukārt otrais mēģinās aizbēgt paša spēkiem.
c. Pirmā aģenta aiziešana novedīs vien pie tā, ka aģentūra zaudēs kvalificēta iekšējā aģenta pakalpojumus.
d. Paredzams, ka otrais aģents nespēs izkļūt no PSRS saviem spēkiem un šāds mēģinājums beigsies ar viņa sagūstīšanu.
e. Šī aģenta sagūstīšana neizbēgami novedīs pie pirmā aģenta kompromitēšanas un sagūstīšanas, kā arī 12 apakšaģentu kompromitēšanas.
f. Ņemot vērā potenciālo [par sadarbību ar CIP] informēto un neinformēto aģentu daudzumu, kļūst skaidrs, ka PSRS būtu lieliskā situācijā, lai noturētu masveida publisku tiesu ar atbilstošu propagandas pielietojumu.
Mēs uzskatām, ka šāda "ķeza" radītu daudz smagākas sekas nekā [ASV] lidmašīnas notriekšana.
(...)
4. Problēma, ar kuru mēs saskaramies pašlaik - vai nu mēs apgādājam savus aģentus šopavasar, vai nekad, jo mūsu aģenti līdz rudenim nenoturēsies, un gaidīt viņi netaisās. Tāpēc tiek ieteikts, ka jūs pārskatāt savu lēmumu un sniedzat atļauju pārlidojumam ar mērķi šopavasar pa gaisu apgādāt [aģentus].
5. Pielikumos A un B, lai jūs informētu par apstākļiem, ir atrodamas pēdējās ziņas no mūsu aģentiem. (Atslepenotajā dokumentā šādu ziņu nav - red.)
Turpmākā dokumentu daļa datēta ar 1957.gada decembra vidu.
"Padomju latviešu avīzes, Cīņa un "Sovetskaja Latvija", sākušas publicēt rakstu sēriju par [Rietumu specdienestu] spiegošanas aktivitātēm [...] Rakstos minēti vārdi "Riekstiņš, Herberts un Boriss".
Pirmie divi dzīvoja Zviedrijā, pirms viņus pārveda uz Vāciju apmācībai priekš amerikāņu specdienestiem. [...] Pētersons, segvārds [...] tiek apvainots par vadošās lomas spēlēšanu šajās darbībās..."
Otrais ziņoums vēstīja: "Identifikācija [pozitīva]: A - Alfrēds Riekstiņš, B - Edvīns Ozoliņš, C - Nikolajs Bolodis (sic)." Trešajā ziņojumā teikts: "A, B un C kriptonīmi ir AECAMUSO 1, 2, 3".
Savukārt 1958.gada pavasarī CIP direktora vietniekam ārzemju operācijās tika iesniegts slepens memorands.
Tajā teikts:
"AECAMBARO/2 [...] ar mums uzturēja kontaktu līdz 1956.gada decembrim un pēc tam pārstāja atbildēt uz mūsu ziņojumiem. 1957.gada 25.septembrī padomju prese paziņoja, ka AECAMBARO/2 arests notika 1957.gada jūlijā.
AECAMUSO/2 ar mums kontaktējās līdz 1956.gada decembrim. Pēc tam viņš pārstāja atbildēt uz ziņojumiem. 1956.gada 23.marta ziņojumā viņš pateica, ka nolīdis klusā vietā un pārtraucis kontaktus ar saviem "palīgiem". 15. oktobrī viņš paziņoja, ka, lai gan viņam līdz kaklam visa šī "lieta", viņam nav citas izvēles, kā vien vēl trīs mēnešus gaidīt no mums naudu. Viņa pēdējā, 1956.gada 7.decembra radio ziņojumā bija teksts, kas bija pārāk nesalasāms, lai to saprastu.
Noslēgumā memoranda iesniedzēji prasa finansējumu, lai turpinātu projektu.
