Mēnesis sasmakušos vagonos. Liecības par kurzemnieku izsūtīšanu 14. jūnijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Agrā rītā ar spējiem sitieniem pie durvīm Liepājā, tāpat kā daudzviet citur Latvijā, 1941. gada 14. jūnijā tika modinātas 208 ģimenes. No mājām izdzina 533 samiegojušos, brutāli arestētus liepājniekus, no visa Liepājas apriņķa kopā – 1031 cilvēku. Skaistā vasaras rītā pie lopu vagoniem ģimenes tika šķirtas uz mūžu. Sievas vienā brīdī zaudēja savus vīrus, bet bērni tēvus, kurus ar viltu un meliem nošķīra no ģimenes.

1941. gada 14. jūnijs

1941. gada 14. jūnijs – Latvijas vēsturē viena no traģiskākajām dienām, kurā tika salauztas 15 433 dzīves. Izsūtījuma laikā gan nometnēs, gan cietumos un nometinājuma vietās dzīvību zaudēja 6081 cilvēks. 

Tas bija sāpju ceļš nezināmajā, kur katra nodzīvotā diena kļuva par dzīvības uzvaru pār neciešamo badu un aukstumu.

Pēc gada, vācu okupācijas laikā, pieminot 14. jūnija notikumus, laikraksts “Kurzemes Vārds” rakstīja par izsūtīto liepājnieci Lidiju Barons (dz. 1910). Viņas tēvs Andrejs Jaunsleinis saņēma četras zīmītes, kuras 17. jūnijā meita Jelgavas stacijā izsvieda caur vagona šauro logu. Vēstulēs bija rakstīts par braukšanu drausmīgos apstākļos, minēts – ešelona sargi izteikušies, ka ešelons it kā nozīmēts uz Kuibiševu. Tad Lidija vēl nezināja, ka mēros ceļu uz Sibīriju divreiz.

Uz Sibīriju bija izsūtīta arī Lidijas māte Katrīne Jaunsleine (dz. 1883), kuru atbrīvoja 1946. gada 20. novembrī. Lidija tobrīd atļauju doties uz Latviju nebija saņēmusi, taču viņa nolēma pamest Sibīriju un doties mājup kopā ar māti. Latvijā 1950. gada 12. augustā sekoja arests, un Sibīrijā Lidijai nācās dzīvot vēl sešus gadus, līdz viņu atbrīvoja 1956. gada 17. jūnijā.

Cieņu pazemojošs brauciens

Ceļš uz Sibīriju izsūtītajiem ilga apmēram mēnesi. Tas bija cilvēka cieņu pazemojošs brauciens – ļaudis uz Sibīriju devās, saspiesti un novārdzināti tumšos, sasmakušos vagonos.

Sibīrijā par viņu ikdienu kļuva smags, zemu algu apmaksāts darbs, niecīga daudzuma sliktas kvalitātes ēdiens, neciešami, antisanitāri sadzīves apstākļi, administrācijas un kriminālā kontingenta patvaļa, pilnīgs beztiesiskums un izolācija.

Elles priekškambaris – Vjatlags

Sievietes ar bērniem kļuva par vergiem, galvenokārt Krasnojarskas apgabala kolhozos, bet vīri lielākoties nonāca īstā elles priekškambarī –  Vjatlagā, no kura izkļūt bija lemts tikai retajam.

Izsūtīto vīriešu vilciens vēlā 18. jūnija vakarā nonāca stacijā Babiņino. Apmēram 40 kilometru garais ceļš līdz Juhnovas labošanas darbu nometnei bija jāiet visu nakti. No rīta, pulksten 10.50 ieejot nometnē, vairāki vīri pārgurumā saļima. Mantas palika vagonos, vēlāk tās saņēma salijušas, vērtīgākās lietas bija jānodod.  Tikai 4. jūlijā ļaudis tika vesti tālāk pa dzelzceļa etapu uz Vjatlagu, galā nonākot 13. jūlijā.

1941. gada 9., 10., 13. jūlijā Vjatlagā kopumā nonāca 3113 personas, to skaitā 89 sievietes.

No Liepājas pilsētas šo cilvēku vidū bija 177 vīrieši un piecas sievietes – daļa liepājnieku nonāca arī Usoļlagā, Noriļlagā, Siblagā un Novosibirskas pilsētas cietumā. Kopumā Vjatlagā dzīvību zaudēja gandrīz 81% no cilvēkiem, kurus turp aizveda 1941. gada jūlijā.

Vjatlags jeb Vjatkas labošanas darbu nometne Kirovas apgabala ziemeļos sākotnēji ietilpa Gulaga – Labošanas darba nometņu un koloniju galvenās pārvaldes – pārziņā, bet no 1941. gada 26. februāra Vjatlags pārgāja Gulaga Mežizstrādes nometņu pārvaldes pakļautībā. Tas bija viens no daudzajiem soda nometņu kompleksiem, kuri pārklāja Padomju Savienības teritoriju. Ieslodzīto nodarbinātība meža masīvu izstrādē bija augsta, bet cilvēka pamata vajadzību nodrošinājums izteikti nepietiekams.

Pēc mēneša jūsu uzvalkos staigāsim mēs

Romāns Jānis Auzers.
Romāns Jānis Auzers.

Situāciju pasliktināja nometnes administrācijas patvaļa un kriminālais kontingents. Pirmais laupītājs nometnē bija personāls, kurš jaunatvestajiem lika atdot visas vērtīgās lietas, pretī dodot kvīti. Ieraugot nometnē ierodamies labi ģērbtus vīriešus uzvalkos, kriminālieslodzītajiem laupījuma gaidās iedzalkstījās acis. Sākumā tika prasīts, lai drēbes pārdod, bet saņemts strikts atteikums.

Kas notika pēc tam, fiksēts Valmieras laikrakstā “Liesma”, kur 1990. gada 9. janvārī publicētas Kuldīgas mežniecības rēķinveža Romāna Jāņa Auzera (dz. 1915) atmiņas: "Šodien jūs staigājat uzvalkos, bet pēc dažiem mēnešiem tos valkāsim mēs. Toties jūs staigāsiet vateņos (fufaikās) un kirzas zābakos, kā mēs tagad.” Un tiešām tā arī notika. Sāka mocīt bads, un mēs savas drēbes, kas vēl bija palikušas, centāmies izmainīt pret maizi.

Kādu rītu gadījās vēl kas satraucošāks — mūsu virsdrēbes un apavi bija nozagti. Skaidrs, ka to varēja izdarīt tikai kriminālisti, — bandīti, zagļi, huligāni, kuri mitinājās lēģera divās barakās, netālu no mūsējām. levēlējām delegāciju, kura griezās pie priekšniecības, gaidījām dienām, nedēļām, bet atbildi nesagaidījām.

Toreiz vēl nezinājām, ka priekšniecībai ir draudzīgas attiecības ar kriminālistiem”.

Laupīšanas notika pie vismazākās izdevības, un ne reizi vien tās notika masveidā, — tā bijušais Grobiņas pilsētas kārtībnieks Fricis Rišis stāstījis savai māsai Alvīnei Karulei, kuras atmiņas iemūžinātas Artura Antonija grāmatā “Ar arklu un zobenu sentēvu kalnainajos līdumos”.

”Pirms dzīšanas uz pirti bijis jāizģērbjas kailiem. Pēc nomazgāšanās jāiet pa citām durvīm, tā ka viņi vairs savus zābakus un drēbes neatrada, bija jātērpjas atmestajās skrandās. No mājām līdzpaņemtās mantas tika atsavinātas, smādēts netika nekas. Tā visi palika basi,” stāstījusi izsūtīta māsa.

Skotija-Liepāja-Vjatlags

Dažas nedēļas pavadot smagā fiziskā darbā mežistrādē un ēdot niecīgu ēdienu daudzumu, vīri sāka izskatīties pēc ēnām, nometnes leksikā – “dohodjagas.” Izņēmums nebija arī liepājnieks Gotfrīds Kurce (dz. 1893), kura biogrāfija lasāma vēsturnieku Heinriha Stroda un Vladimira Veremjeva grāmatā “Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938–1956”. 

Pirms Pirmā pasaules kara Kurce strādāja Jūras aģentūrā Skotijā. Atgriezies Liepājā, viņš ieņēma vecākā dispečera amatu Jūras flotes tautas komisariāta jūras aģentūras “Inflot” Liepājas nodaļā. Vēlāk Kurce vadīja automobiļu pārstāvniecības veikalu “Ford–Vairogs”, kura gada apgrozījums bija 376 000 latu. Tāpat viņam piederēja atslēdznieku darbnīca, tvaikoņu firma un nekustamie  īpašumi.

Kā “sociāli bīstams elements” Gotfrīds Kurce ieradās Vjatlagā 1941. gada 9. jūlijā. Pēc trim nedēļām viņu nosūtīja “vieglā fiziskā darbā”, bet jau 8. septembrī Kurci atzina par 1. grupas invalīdu – locītavu reimatisms ar muskuļu un cīpslu izmaiņām locītavās. Liepājnieks mira 1942. gada 2. maijā (pirms sprieduma pasludināšanas) no pelagras un sirdskaites.

Brokastīs ūdens zupa

Lielākā daļa ieslodzīto nomira izmocīti, bada nāvē. Izsūtītais kuldīdznieks Romāns Jānis Auzers sarunā ar Valmieras laikrakstu “Liesma” atcerējās, cik trūcīgs bija ēdiens: ”Vakariņās iedeva zupu (ja to vispār varētu par zupu nosaukt) –  karstu ūdeni, kurā peldēja daži putraimi kopā ar zaļām balandām un nātrēm.

Vairums šo pretīgo viru nemēģināja nogaršot — iekoda to, kas vēl bija atlicis no līdzpaņemtā. Bet drīz vien šis mazumiņš izbeidzās un bijām spiesti ēst visu.”

Taču, lai dabūtu pat tādu ēdienu, bija smagi jāstrādā. Viena diena no Vjatlagā izdzīvojušā Jēkabpils apriņķa Saukas pagasta turīga saimnieka, grāmatveža Artūra Stradiņa (dz. 1907) dienasgrāmatas: ”9. augusts. Sestdiena (1941). Elles moku diena. No purva velkam baļķus. Daļu liekam turpat. Šo darbu dara vairākas brigādes. Viss darbs ūdenī. Kāds izdomāja laist sagatavotos baļķus pa ūdeni, bet tie sāka peldēt citā virzienā, piesūcās ar ūdeni un sāka grimt. Mums, ieslodzītajiem, liek vilkt tos baļķus no ūdens ārā. Normu neizpildījām.

Nopelnījām “pirmo katlu” – dienā 400 gr. maizes, brokastīs ūdens zupa 500 gr., vakarā 500 gr. ūdens zupa un 200 gr. šķidra miltu putra. Ja būtu paveicies nopelnīt “otro katlu,” tad maize būtu 600 gr. ūdens zupa tā pati, bet papildus vēl 200 gr. miltu putra brokastīs, bet pusdienās klāt maza 100 gr. bulciņa un 200 gr. putra vakarā. “Trešais katls” bija tāds: 900 gr. maizes dienā, labāka zupa brokastīs, 200 gr. putra, pusdienās 100 gr. bulciņa, vakariņās 700 gr. zupa., putra 300 gr. un pīrādziņš (ar kartupeļiem vai zivi)  un 50 gr. zivs. “Trešais katls” tika uzskatīts par pietiekamu uzturu, bet to nopelnīt nav spēka. Ļaudis novārguši.”

Ziemā zārkus vairs netaisīja

Augusts Vaidzība
Augusts Vaidzība

Bads, slimības un aukstums darīja savu – 1941./1942. gada bargajā ziemā Vjatlagā gāja bojā 111 no Liepājas pilsētas izsūtītajiem vīriem. Ziemu nesagaidījis, jau 3. septembrī nometnē mira Augusts Vaidzība (dz. 1882) – Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieks, Miera līguma delegācijas loceklis Maskavā 1920. gadā, Durbes, Tukuma, Kuldīgas pilsētu galva, dažādu biedrību valdes loceklis, aptiekas īpašnieks, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Vīri bija ļoti satraukti, vēl nebija pierasts pie nāves pļaujas. Galdnieks uztaisīja zārku un krustu, visi izvadīja līdz nometnes vārtiem, tālāk sardze nelaida.

Dažus mēnešus vēlāk aina bija pavisam cita, kad naktīs mira divdesmit un vairāk ļaužu, zārkus netaisīja. Vjatlaga nometnes šausmas pārdzīvojušais kuldīdznieks Romāns Jānis Auzers 1995. gadā trimdas laikrakstam “Brīvā Latvija” stāstīja par piedzīvoto: ”Tikai no rīta pie barakas piebrauca pajūgs, un mirušos kailus iekrāva ratos. Pie nākošās barakas bija tas pats. Kad vezums bija pilns, to apsēja ar virvi un izveda aiz vārtiem, kur netālu no lēģera bija izrakta bedre. Un tā katru rītu savāca mirušos un gāza bedrē.

No vairākiem tūkstošiem cilvēku mēs palikām dzīvi tikai daži simti. Miršanas brīžos bija šaušalīgi klausīties nelaimīgo vaimanas. Cits lūdza: "Dievs, neatstāj mani, vēlē man atgriezties dzimtenē!" "Kur ir mana sieviņa, mani mīļie bērniņi!", "Es negribu mirt, es gribu vēl dzīvot..."''

Principiālākos nogalēja ātrāk

Asākos, principiālākos vīrus nogalēja ātrāk – viņus zvērīgi spīdzināja, sita, dažādi pazemoja. Tā bojā gāja Asītes pagasta vecākais, aizsargs, zemessargs, “Vistiņu” māju saimnieks Ernests Ranga (dz.1896). Pratināts, atsacījies parakstīt melīgos apvainojumus, savu vainu neatzinis. Antonija grāmatā “Ar arklu un zobenu sentēvu kalnainajos līdumos” Rangas līdzcilvēku atmiņās fiksēti viņa vārdi: ”Lai ar mani notiek, kas notikdams, maniem bērniem tēvs nebūs notiesātais!”

Par to Ranga nežēlīgi spīdzināts un nospārdīts līdz nāvei. Bijis tā sakropļots un savainots, ka miris lielās mokās. Bijušais Grobiņas pilsētas kārtībnieks Fricis Rišis aizvēris viņa acis. Pratināšanas dokumentos rakstīts, ka miris 1941. gada 7. oktobrī ar tuberkulozi.

Pavisam “kaitīgās un bīstamās” personas tika nošautas Kirovas pilsētas cietumā Nr.1, tostarp sievietes. Nelaimīgos no nometnes izveda slepeni, palikušie tikai varēja minēt, kurp aizvesti draugi un paziņas. Starp tiem nonāca krietns saimnieks, aizsargs un Grobiņas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšnieks Alfrēds Reķis (dz. 1898), kurš ieradās Vjatlagā 1941. gada 9. jūlijā no Juhnovas labošanas darba nometnes.

No kreisās - Alfrēds Reķis ugunsdzēsēja formā un vēlāk izsūtījumā
No kreisās - Alfrēds Reķis ugunsdzēsēja formā un vēlāk izsūtījumā

Kirovas apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija 1941. gada 20. oktobrī pēc Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR ) Kriminālkodeksa 58.4. panta piesprieda Reķim augstāko soda mēru – nošaušanu. 1941. gada 10. novembrī nosūtīts sprieduma izpildīšanai uz Kirovas pilsētas cietumu Nr. 1. Spriedums Reķim izpildīts 1942. gada 20. janvārī pulksten 8.20.

Vjatlagā izdzīvoja septiņi liepājnieki

Nāves pļauja turpinājās – laikā no 1943. līdz 1945. gadam nometnē nomira vēl 34 liepājnieki, par 17 nometnē reģistrēto cilvēku likteni ziņu nav. Kā brīnums ir septiņi liepājnieki, kuri nometnē izdzīvoja, bet ārkārtīgi novārdzinātā fiziskā stāvokļa dēļ vairāki nomira ārpus nometnes.

Skolotājs un aizsargs no Liepājas Augusts Sakvars (dz. 1887) izdzīvoja Vjatlagā – viņš tika “atbrīvots” un nozīmēts jaunā nometinājuma vietā Krasnojarskas apgabala Novosjolovas rajona Svetlolobovas sādžā. Bada novārdzināts un distrofisks, viņš brīnumainā kārtā nokļuva līdz sādžai. Taču tur pat niecīgais ēdiena daudzums, kas tika celts kolhoznieku galdā, izrādījās par smagu. Lieks malks nātru novārījuma izrādījās liktenīgs un skolotājs Sakvars mira – to liecināja izsūtītā liepājniece Astrīda Kohs, kuras atmiņas tika publicētas laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1989. gadā.

Skolotāja Sakvara un citu izsūtīto kurzemnieku iepriekš nesaistītās dzīves pirms vairāk nekā 80 gadiem savijās vienā sāpīgā punktā – deportācijā.

 

Materiāls pirmo reizi publicēts LSM.lv 2021. gada 13. jūnijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti