Mazākumtautību ietekme Latvijas politikā kādreiz un tagad

Latvijas demokrātija šogad svin divas apaļas jubilejas. Pirms 100 gadiem sanāca pirmais brīvi ievēlētais parlaments – Satversmes sapulce, bet pirms 30 gadiem atguvām neatkarību. Par mazākumtautībām starpkaru un mūsdienu Latvijas politikā stāstīja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturniece Ilona Jekele.

Par mazākumtautībām starpkaru un mūsdienu Latvijas politikā stāstīja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturniece Ilona JekeleSintija Ambote

    Latvijas vēsture visos laikos bijusi saistīta ar dažādu etnisko grupu klātbūtni, un vairākus gadsimtus cittautieši izšķīruši mūsu zemes politisko likteni pat lielākā mērā nekā latvieši. Taču kā veidojušās cittautiešu politiskās attiecības ar 1918. gadā dibināto nacionālo valsti Latvijas Republiku?

    Valsts proklamēšanas brīdī no visiem Latvijas iedzīvotājiem aptuveni ceturtdaļa nebija latvieši. Ievērojot demokrātijas un pilsonisko tiesību principus, Latvijas Tautas Padome 1918. gadā paredzēja cittautiešiem tiesības deleģēt savus pārstāvjus likumdošanas institūcijās. Šī iekļaujošā attieksme atspoguļojās arī 1919. gada pavalstniecības likumā – tas pilsoņu tiesības piešķīra gandrīz visiem senākajiem Krievijas impērijas pavalstniekiem “bez tautības un ticības izšķirības”, kas pirms 1. pasaules kara dzīvojuši Latvijas teritorijā.

    Aktīvi izmantojot balsstiesības, mazākumtautību vēlētāji katrās vēlēšanās ļāva iekļūt parlamentā krietnam skaitam savu pārstāvju. Tā Satversmes sapulcē 1920. gadā līdztekus 132 latviešiem iekļuva astoņi ebreji, seši vācieši un četri krievi. Līdzīgi arī visos četros Saeimas sasaukumos līdz 1934. gadam darbojās 15 līdz 18 mazākumtautību deputātu. Cittautieši ieņēma arī ministru posteņus. Taču viņu pamanāmākā – un arī pretrunīgākā – darbība bija mēģinājumi panākt minoritātēm labvēlīgu politiku. Piemēram, 20. gadu sākumā vācbaltiešu deputāti Pauls Šīmanis un Vilhelms fon Firkss asi iestājās pret agrāro reformu, kura nozīmēja īpašumu atsavināšanu daudziem vācbaltiešiem. Kaislīgas debates Saeimā izvērtās arī par minoritāšu skolu un kultūras autonomiju.

    Etniskais balsojums

    Starpkaru Latvijā politikas dienaskārtību noteica dalījums pilsoniskajās un kreisajās partijās. Savukārt pēc neatkarības atgūšanas 1990. gadā par centrālo jautājumu kļuva etniskais balsojums.  Okupācijas gados strauji augušais cittautiešu īpatsvars radīja bažas pat par latviešu kā pamatnācijas nākotni, un sākotnēji arī nebija skaidra šo PSRS pilsoņu turpmākā valstiskā piederība. Tādēļ līdz ar Pilsonības likuma izstrādi 90. gadu sākumā izkristalizējās jauns politikas dalījums t.s. latviešu un krievu partijās, kuru starpā ir lauzts ne mazums šķēpu. Tā sauktās latviešu partijas īstenoja virzību uz Eiropas Savienību un NATO un diezgan negribīgi atviegloja pilsonības piešķiršanas procedūru, bet otrās raudzījās Krievijas Federācijas virzienā un aicināja piešķirt pilsonību visiem iedzīvotājiem, kas dzīvojuši Latvijā 1990. gada 4. maijā. Neiztrūka arī starpkaru Pilsonības likuma pieminēšana, norādot, ka, šis likums būtu jāpieņem tikpat liberāls kā 1919. gadā.

    Arī pēc neatkarības atjaunošanas visos Saeimas sasaukumos ir bijušas pārstāvētas mazākumtautības. Salīdzinot ar 20.-30. gadiem, ievēlēto mazākumtautību pārstāvju skaits Saeimā ir būtiski pieaudzis, bet ir būtiski samazinājies cittautiešu partiju skaits. 1928. gadā bija reģistrētas 15 vācu, deviņas ebreju, piecas krievu un viena poļu politiskā partija, bet mūsdienās etnisko piederību savā nosaukumā norāda vairs tikai viena partija, proti, Latvijas Krievu savienība.

    Cittautiešu labvēlību bauda viena partija

    Pirms kara minoritāšu pārstāvniecība bija arī salīdzinoši margināla – tā nedz skaitliski, nedz ideoloģiski neveidoja Saeimas opozīcijas kodolu, un nereti bija gadījumi, kad pareizticīgo krievu partijas viedoklis atšķīrās no vecticībnieku partijas uzskatiem vai arī konservatīvā ebreju partija “Agudas Jisroel” balsoja citādi nekā kreisā ebreju partija “Ceire-Cion”. Mūsdienās šī situācija ir mainījusies, bet, lai gan cittautiešu elektorāta labvēlību pārsvarā bauda viena partija, tai nekad nav bijusi iespēja veidot parlamentā koalīciju. Lai gan ministru posteņus pēc neatkarības atjaunošanas ir ieņēmuši arī cittautieši, viņi nav pārstāvējuši minoritāšu politiskos spēkus.

    Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā mazākumtautību pārstāvjiem (kā visiem citiem pilsoņiem) dota iespēja piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Līdz šim visās četrās Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Latvijas ir tikuši ievēlēti viens līdz trīs mazākumtautību deputāti.

     

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Vēsture
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti