Klasiska vecsaimniecība
Stalšēnus ar to īpašniekiem Lazdiņiem var uzskatīt par klasisku vecsaimniecību. Laulātajam pārim, kas bija iegādājušies šo īpašumu, bija trīs bērni, un visai loģiski, ka laikam ritot, vecais saimnieks nolēma saimniekošanas grožus nodot savam dēlam Jānim. Tas notika 1915. gadā, kad Latvijas teritorijā jau bija ienācis Pirmais pasaules karš. Bez Jāņa ģimenē bija arī divas meitas Kristīne un Milda. Pēc tā laika tradīcijām gandrīz vienmēr mājas mantoja vecākais dēls, pārējiem ģimenes locekļiem izmaksājot kompensāciju. Īpašuma dalīšana starp mantiniekiem Vidzemē bija ļoti reta parādība, zemnieku saimniecība kā ražojoša saimnieciska vienība tika uzskatīta par augstu prioritāti un lauku uzņēmējdarbības kultūrā respektēta. Šī prakse bija labi zināma, un katrs ģimenes loceklis jau laicīgi zināja “savu vietu”. Ja dēli bija vairāki, tad kādam centās dot labāku izglītību, lai viņš spētu veidot savu karjeru ārpus saimniecības. Meitu galvenais uzdevums bija atrast labus vīrus, kas arī neizslēdza samērā labas izglītības iegūšanu kādā mājturības vai skolotāju seminārā. Taču samērā bieži atbilstošu vīru atrašana tik ātri nesekmējās, un meitas turpināja dzīvot savu vecāku saimniecībā, veicot mājas darbus, kuru nekad netrūka.
Tā notika arī Stalšēnu mājās. Vienā mājas galā dzīvoja vecais saimnieks ar savu sievu un divām neprecētajām meitām, savukārt otrā – īpašumtiesības ieguvušais dēls ar savu ģimeni – sievu un trim bērniem, kā arī algotās strādnieces – dienestniece Ieva Kaņepen ar savu 21 gadus veco meitu Mildu.
Saimniecība bija plaša, un Jāņa Preisa parādīšanās drīzāk bija atvieglojums nekā apgrūtinājums. Preiss pēc profesijas bija galdnieks un nodarbojies arī ar fotografēšanu, esot iedraudzējies ar veco saimnieku un dabūjis viņa galā istabu.
Jaunais saimnieks arī nav iebildis, jo Preiss palīdzējis ar galdniecības darbiem. Bez tam visai drīz kļuva manāms, ka viņš ir iespējams precinieks vienai no Lazdiņu neprecētajām meitām – Mildai. Tātad, ļoti iespējams, kļūs par pilntiesīgu ģimenes locekli. Šķita, ka gleznainajā vietā esošo saimniecību un tās divpadsmit iedzīvotājus gaida droša un cerīga nākotne, tomēr notika citādi.
Pēkšņas nāves seko cita citai
Kā zibens no skaidrām debesīm nāca jaunā saimnieka Jāņa Lazdiņa pēkšņā nāve 1922. gada 18. augustā. Spēka gados esošais vīrietis pēc ēdienreizē baudītiem kāpostiem sūdzējās par sliktu pašsajūtu, aizgāja gulēt un nomira. Pēc pāris nedēļām lielās mokās nomira kalpone Milda, kura kopš saimnieka nāves nebija jutusies labi. Vietējie ārsti neko aizdomīgu nesaskatīja, dažādas ielaistas kaites pēckara gados nebija nekāds retums un arī pēkšņas nāves ievērojami biežākas nekā mūsdienās. Tomēr traģiskajiem notikumiem bija turpinājums. Nepilna gada laikā cits pēc cita nomira gan jau mirušā saimnieka sieva, gan arī viņu trīs bērni. To, ka notiek kas patiešām aizdomīgs, pamanīja vien ārsts Goldrings, bet diemžēl brīdī, kad savas mātes un māsas bērēs veselības stāvoklis strauji pasliktinājās pēdējam dzīvajam Jāņa Lazdiņa ģimenes loceklim – jaunākajam dēlam Viktoram. Goldrings pārliecinoši izvirzīja versiju, ka 12 gadus vecā zēna sliktā veselības stāvokļa iemesls ir smaga saindēšanās.
“Tas puika ir noģiftēts,” viņš paziņoja. Zēnu bezsamaņas stāvoklī pārveda uz slimnīcu Rīgā, kur viņš diemžēl nomira.
1923. gada 13. aprīlī tika izdarīta Viktora, kā arī abu pirms neilga laika mirušo Olgas un Jūlijas Lazdiņu sekcija. Veselības departamenta veiktā iekšējo orgānu analīze uzrādīja ļoti lielu cinka daudzumu. Ārstējušie ārsti apliecināja, ka nevienam no ģimenes nekādas cinku saturošas zāles nav izrakstītas. Tika uzsākta policijas izmeklēšana.
Izmeklēšana un tiesa
Uzsākot izmeklēšanu, šaubas sāka rasties arī par iepriekš mirušo Lazdiņu, kā arī viņu strādnieces un kāda radinieka, kas pēc viesošanās un pusdienošanas Stalšēnos negaidīti mira savās mājās, nāves dabīgo izcelsmi. Visi līķi tika izrakti un Farmācijas valdes ķīmiskajā laboratorijā tika veikta iekšējo orgānu (kuņģa, zarnu un aknu) analīze, kura arī uzrādīja ļoti augstu cinka koncentrāciju iekšējos orgānos. Šo ekspertīžu rezultāti lika izdarīt šokējošus secinājumus: klusā lauku sētā īsā laikā ir noindēti septiņi cilvēki!
Izmeklēšanā tika nopratināti desmitiem cilvēku un aizdomas diezgan ātri krita uz Jāni Preisu un arī Mildu Lazdiņu – viņa neoficiālo līgavu.
Preiss esot bijis gatavs Mildu precēt tikai ar nosacījumu, ka viņa dabūs pusi no saimniecības. Tā kā tas nebija iespējams, dzima velnišķīgs plāns nogalināt pašreizējo īpašnieku – Mildas brāli, un tā tikt pie īpašuma. Kad sazvērnieki atskārtuši, ka īpašumu mantos Jāņa ģimenes locekļi, viņi ķērās pie pārējo nogalināšanas. Izmeklēšanas gaitā, kā arī tiesā un pēc tās abi kategoriski noliedza kādu saistību ar septiņu cilvēku nāvi, kā arī kādu savstarpēju saikni.
Pierādījumu smaguma punkts bija tiesu medicīniskās ekspertīzes, kas apliecināja vairāk nekā desmit reizes paaugstinātu cinka daudzumu mirušo organismos.
Caur šo secinājumu pēdas ātri noveda pie Preisa, kurš nodarbojās ar fotografēšanu, kā arī fotogrāfiju izgatavošanu. Cinku un citas cilvēka organismam nāvīgi indīgas vielas saturēja ap 10 dažādas fotoattīstīšanā izmantotās ķimikālijas, kas bija iegādājamas brīvā tirdzniecībā. Tirgotājs sniedza liecības, ka Preiss iepircies tādos apjomos, kā to nedara pat lielu fotodarbnīcu īpašnieki. Preisam vielas bija vajadzīgas citiem mērķiem – cilvēku indēšanai. No lieciniekiem vairākkārt tika iegūtas ziņas, kurās figurēja balti pulveri – gan Milda tos bērusi ēdienam, pēc kura ģimenes locekļiem palicis slikti, gan Preiss, kad saindētie cilvēki gulējuši uz gultas, uzmeties par labdari dakteri un devis baltus pulverus “ārstniecībai”. Ārsti šādu pulveru parakstīšanu izmeklēšanā noliedza. Ja viss izmeklēšanā konstatētais tiešām bija patiesība, tad tas bija vairāk nekā šokējoši. Piemēram, Mildas īpaši gatavotās kotletes 12 gadus vecajam brāļadēlam Viktoram, kas tika iebarotas viņa mātes bēru mielastā.
Tiesa sākotnēji piesprieda Preisam 15 un viņa līdzdalībniecei Mildai četrus gadus spaidu darbos. Spriedumu pārsūdzēja kā notiesātie, tā arī prokurors. Preiss savā apelācijā it kā atsaucās uz zinātniskiem pētījumiem (patiesībā – tikai vienu vācu autoru, kurš pieļāva lielāku dabīgu cinka koncentrāciju cilvēka organismā) un kā otru versiju cinka nonākšanai skaidroja ar to, ka piens tiekot liets kannās, kas satur cinku, un ar dzerto pienu no kannām mirušo organismā cinks arī nonācis. Tiesu palāta, atkārtoti izskatot lietu, bija ievērojami bargāka: Preiss dabūja mūža ieslodzījumu, bet Milda – desmit gadus. Spriedumā tika teikts: “Tiesu palāta atrod, ka apsūdzēto nodarījums ir savā ziņā izcili stāvošs Latvijas Tiesu Kriminālā praksē, jo apsūdzētie ir izdarījuši masu slepkavību ārkārtīgi nežēlīgā un brutālā kārtā, mantkārīgā nolūkā sistemātiski noģiftējot veselu ģimeni, un līdz ar to arī pilnīgi nepiederošu pie šīs ģimenes personu, Mildu Kaņepen, tikai tamdēļ, ka pēdējā ēda kopā no viena galda ar nogalinātiem Lazdiņiem, atņemot līdz ar to viņas vecai mātei vienīgo atbalstu un apgādnieku vecuma dienās.”
Notiesāto likteņi bija dažādi. Preiss visai drīz mira slimnīcā, un diagnozē redzams, ka nāves cēlonis bijis aknu iekaisums. Visur gan runāja, ka viņš izdarījis pašnāvību. Milda nodzīvoja līdz sirmam vecumam, pēc cietumsoda izciešanas atgriežoties dzimtas mājās “Stalšēnos”. Vietējie saukuši par “indētāju”, savu vainu viņa nekad neesot atzinusi.
Epilogam – sabiedrības reakcija
Bulvāru, un ne tikai, prese burtiski izgaršoja šo traģēdiju, tika detalizēti aprakstīti visi notikumi, bija ievāktas ziņas par ģimenes un tai tuvu cilvēku sadzīvi. Traģēdijā iesaistītās ģimenes locekļu savstarpējas attiecības tika iztirzātas bez jebkādas tolerances.
''Jaunākas Ziņas'' 1924. gada 19. decembrī par tiesas prāvu rakstīja: “Publikas interese ir liela. Kā priekšpusdienas, tā vakara sēdē zāle pārpildīta. Galvenie klausītāji vidus šķiras ļaudis, kas klausās ārkārtīgi uzmanīgi. Viņu vidū arī no liecības došanas atsvabinātais Preisa tēvs, sīks, balts večuks, gadus 80 vecs. Tiesas priekšā uz atsevišķa galda lietišķie pierādījumi: prāva koka kaste, ar valgu pārsieta. Tur uzšķērsto upuru iekšas. Uz apsūdzēto sola lielā atstatumā viens no otra novietoti apvainotie. Milda Lazdiņ gandrīz nepārtraukti stāv kājās. Tā melnā apģērbā, ar melnu lakatiņu ap galvu un iekritušiem vaigiem. Viņa stipri uztraukta. Vienkārši ģērbies, neliela auguma, izspiestiem vaigu kauliem, bārdas rugājiem apaugušiem iekritušiem vaigiem un mazām, spīdošām acīm – galvenais apsūdzētais Preiss. Visu laiku tas nosēd nekustēdamies, izrādīdams pret prāvu vienaldzību. Liecinieki lielākā daļa laucinieku – jauni un veci, vīrieši un sievietes. Vīrieši stipri atturīgi. Daudz runīgāki sievieši. Tie stāsta plaši. Traģisks moments ir nozāļotās kalpones Kaņepen mātes Ievas liecības laikā, kad tā stāsta par meitas grūtiem priekšnāves brīžiem. Maz pamazām tiesas priekšā izvirzās notikumu aina visā drausmīgumā. Kara gados kā bēglis ienācis Stalšēnos Preiss. Īsā laikā sadzīvojies ar Mildu Lazdiņ kā ar sievu un uzmeties visā mājā par kungu un noteicēju. Visi bijuši spēcīgi un veseli cilvēki. Piepeši iesāk slimot ar nelabumu, lielām iekšējām sāpēm un vemšanu. Tam seko krampji un samaņas zaudēšana. (…) Preiss draudē ar revolveri un solās visus aizlaist aiz zvaigznēm. Preiss ir visur, viņš ir glābējs un soģis.”
Tikai dažus gadus pēc tiesas procesa beigām dienas gaismu ierauga Aīdas Niedras romāns “Piektais bauslis”, kas 1931. gadā tika izdots AS “Valters un Rapa”. Autore uz literāro darbu pārcēlusi visus traģiskā stāsta notikumus, vien pamainot iesaistīto personu vārdus. Lūk, ko par tikko iznākušo romānu recenzijā rakstīja žurnālists un rakstnieks Žanis Unāms: “Kriminālromāns latviešu oriģināl literatūrā līdz šim nebija iesakņojies. Pazīstamākie kriminālromāni bija Andrieva Niedras “Sikspārnis" un Viktora Eglīša “Tilti un pāri gājēji", bet tie iznākuši vairākus gadu desmitus atpakaļ. Pēc tiem tīrā kriminālistika mūsu romānu literatūrā bija gandrīz sveša. Bet tagad ar jaunu kriminālromānu debitējusi jaunā rakstniece Aida (saglabāta oriģinālā rakstība – red.) Niedra, kuras līdzšinējā tematika bija stiprā mērā erotisma piesātināta. Kāpēc Niedra piegriezusies kriminālistikai; vai tas ir jauns mūsu rakstnieku tematikas meklēšanas veids? Varbūt ari tiešām pieredzes rezultāts, jo Aida Niedra savā praktiskā dzīvē jau ilgāku laiku strādā tiesu resorā.
Oriģinalitāte un svaigums Aidas Niedras jaunajā romānā katrā ziņā apsveicami. Romāna fabula īsumā šāda. Kādā lauku mājā (Meišos) rit laimīga ģimenes dzīve. Kad vecais saimnieks ir jau krietni gados, viņa meitas Līze, bet jo sevišķi Kristīna, pierunā tēvu atdot mājas dēlam. Jaunais saimnieks ar veco saimnieku un pārējiem ģimenes locekļiem tomēr ļoti labi satiek.
Bet tad Meišos atnāk īrnieks, kāds fotogrāfs Dūms. Tas ir nezināms pasaules gājējs ar tumšu pagātni un savādi šausminošām acīm.
Viņš salaiž naidā visu Meišu saimnieka ģimeni. Vecos saimniekus ar jaunajiem, māsas ar brāli. Kādā nolūkā? Dūmam apnicis pa pasauli klaiņot un iedomājies, ka Meiši viņam būtu laba mājas vieta, bet šīs mājas pieder jaunajam Zvirgzdam, kam ir trīs bērni un sieva. Ja tos nodabūtu no ceļa, tad kaut kādas izredzes varētu būt ari Dūmam, jo mājas mantotu Kristīna. Tāpēc Dūms sāk lakstoties ap viņu. Erotiski satrauc viņas dvēseli, noskaņo viņu pret brāli, tā kā viņa ir gatava būt slepena nozieguma līdzdalībniece.(…) Dūms (…) izliekas par draugu vecajiem un jaunajiem saimniekiem un tā vispirms noindē jauno saimnieku, tad vecāko dēlu un citus ģimenes locekļus, to starpā pat kalponi Annu. Neilgā laikā tā tiek nonāvēti seši cilvēki. Beidzot tomēr tāda nejauši un lieki iepīta epizode ar citiem noziedzniekiem Dūmu palīdz atmaskot. Viņu notiesā uz mūžu spaidu darbos. Neredzēdams citas izejas, Dūms cietumā ari pats nozāļojas. Kristīne, kurai piespriesti vairāki gadi cietumā, beidzot noskaidrojas savā apmāktā dvēselē un, mājās atgriezusies, iegūst atpestīšanu pie mirušo kapiem.”[1]
