Režisors Sergejs Zemlinskis pirms 25 gadiem arī skatījās televīziju, kur visu dienu rādīja baletu ''Gulbju ezers'' – kamēr varu pārņēma cilvēki, kuri vēlējās nepieļaut demokrātijas attīstību un saglābt Padomju Savienību.
Sestdien viņš festivāla "Sala-1991" piedāvā savu baleta interpretāciju. PSRS karoga krāsas lentes žmiedz balerīnu, vēlāk parādās jaunas - Krievijas karoga krāsas.
"Es mēģināju parādīt tā laika atmosfēru – pučs bija ieeja nezināmajā. Mēs jau tagad zinām, ar ko tas viss beidzās, toreiz ne līderi, ne sekotāji nevarēja paredzēt, kas notiks tālāk," stāsta režisors Sergejs Zemļanskis.
Festivāla rīkotāji skaidro, ka mēģina atdzīvināt sabiedrisko diskusiju par 1991. gada notikumiem un iesaistīt tajā paaudzi, kas uz savas ādas padomju režīmu nav izjutusi. Festivālā stāsta par visu to, kas kļuva iespējams tāpēc, ka totalitārā valsts sabruka.
"Īstenībā šodien ir lieli svētki, tā ir jaunās Krievijas 25. dzimšanas diena. Lai kāda mūsu valsts šodien būtu, to gribas apsveikt.
Toreiz tās augusta dienas izjutām kā milzīgu lūzuma punktu, bet šodien daudziem tā ir maza, nenozīmīga vēsturiskā epizode. Mums gribas šo epizodi preparēt, apskatīt tuvāk," saka portāla "colta.ru" galvenā redaktore Marija Stepanova.
"Sala-91" ietvaros izdota arī grāmata – tostarp zinātniskie raksti par to, kā pēc puča attīstījās Krievijas sabiedrība, vai tā spēja tikt galā ar vārda, sapulču, tirgus brīvību.
"Visi, kas tad trīs augusta dienas pavadīja uz barikādēm, tostarp es, mājās atgriezās mainījušies – ne kā padomju cilvēki. Burtiski viens brīdis izmainīja mūsu dzīves gaitu, vērtību skalu, ikdienas dzīvi, skatu uz pasauli.
1991.gadā notika brīnums – neviens nevarēja iedomāties, ka tik milzīga, militarizēta valsts vienkārši pārstās eksistēt," atzīst žurnāla "Novoje literaturnoje obozrenije" redaktore Irina Prohorova.
Tik plaši un atklāti par puču, iespējams, runā vien festivāla ietvaros un dažos neatkarīgajos medijos. Baltā nama toreizējiem aizstāvjiem šogad ar lielām grūtībām izdevās saņemt pilsētas vadības atļauju tradicionālajiem piemiņas pasākumiem, bet valsts televīzija puča jubileju nepiemin ne ar vienu vārdu.
"Pat skolā šai tēmai ir veltīta pārāk maza uzmanība, vēstures grāmatās par to ir vien pāris paragrāfi, iespējams, tāpēc cilvēki šodien vairs nezina, kas īsti 1991.gada augustā notika. Šādos pasākumos var aprunāties ar to notikumu aculieciniekiem, sajust atmosfēru un saprast daudz vairāk," saka studente Jevgēnija Naženko.
"21.augustā mēs ar dēlu stāvējām dzīvajā ķēdē pie barikādēm, redzēju tankus, redzējām, kā gāja bojā trīs puiši.
Bet, ziniet, neko tādu neesmu nekad vairs pieredzējis – sajūtu, ka tu vari kaut ko izmainīt, pats paveikt, aizstāvēt," piebilst skolas direktors Sergejs Kazarnovskis.
