Latvijas pērles

Stāsts par Kronvaldu Ati un Alfrēdu Krūkli Krotes senlietu krātuvē

Latvijas pērles

Pastaiga pa "Stārķu galvaspilsētu" Staiceli

Mārtiņa baznīca Rīgā - kā dievnams no koka ēkas pārtapa par mūra celtni

Mārtiņa baznīca Rīgā – iecerēta kā koka ēka, bet uzcelts stalts mūra nams

Lielā reformatora Mārtiņa Lutera nāves 300.gadadienā, 1846. gada 18. februārī, Lielā ģilde nolēma uzcelt Āgenskalnā koka baznīcu un nosaukt to Mārtiņa vārdā. Taču ar Ģildes atvēlētājiem 10 000 rubļu nepietika. Un, kamēr vāca ziedojumus baznīcas būvniecībai, mainījās būvnoteikumi pilsētā, un Pārdaugavā jau drīkstēja celt vairākstāvu mūra ēkas.

“Jau 18. gadsimta vidū bija pieprasījums. Ļaudis prasīja, Ģildes vecajie nenoliedza, ka baznīca Pārdaugavā ir vajadzīga, bet viņi teica, būvējiet paši par saviem līdzekļiem,” Latvijas Radio raidījumā “Latvijas pērles” stāsta Rīgas Mārtiņa evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes vecākais Laimonis Ozoliņš.

Tā tas bijis līdz kritiskajam momentam 1845. gadā. Agrāk Pārdaugavas luterticīgie iedzīvotāji ar laivu cēlās pāri Daugavai, lai apmeklētu dievkalpojumus Sv. Jāņa baznīcā. Līdz kādā 1845. gada svētdienā laiva vētrā apgāzās. Gadu vēlāk, 1846. gada 18. februārī, Lielā ģilde nolēma uzcelt Āgenskalnā koka baznīcu un nosaukt to Mārtiņa vārdā. Koka baznīcas būvei Ģilde atvēlēja 10 tūkstošus rubļu.

“Summa bija par mazu, ļaudis sāka vākt ziedojumus. Kamēr naudu vāca, mainījās būvniecības noteikumi, un Pārdaugavā jau drīkstēja būvēt vairākstāvu mūra ēkas.

Lielā ģilde piešķīra papildu līdzekļus, lai varētu uzbūvēt mūra baznīcu,” turpina Ozoliņš.

1851. gada 15. maijā tika likts pamatakmens jaunās baznīcas būvniecībai, un pēc 17 mēnešiem tajā notika pirmais dievkalpojums. Grāmatā „Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rīgā” var lasīt, ka “1887. gadā pēc arhitekta Heinriha Karla Šēla projekta baznīcu pārbūvēja, un tā ieguva tagadējos romānikas stila vaibstus. Viena torņa vietā tika piebūvēti divi torņi ar piramidālām smailēm. Šī fasāde kļuva iespaidīgāka un varenāka”.

"Bija noteikumi pirmos gadus, kad draudzi nodibināja, ka tās locekļiem jāmaksā nodeva Sv. Jāņa baznīcas draudzei par to, ka aizgājuši no šīs baznīcas, un līdz ar to draudzei ir mazāki ienākumi.

Mārtiņa draudzei bija jāmaksā Jāņa draudzei kompensācija," par pirmsākumiem Mārtiņa baznīcā Pārdaugavā atklāj Ozoliņš.

1870. gadā draudzē bija 5000 latviešu draudzes locekļu un 3000 vācu draudzes locekļu, tas bija izšķirošais mirklis, kad baznīcu vajadzēja paplašināt.

“Draudzē bija gan latvieši, gan vācu draudzes locekļi, jo Pārdaugavā 19. gadsimta vidū Rīgas vācbaltieši ierīkoja muižiņas. Daudz bija arī latviešu, kas no Kurzemes ienāca Rīgā,” stāsta Ozoliņš.

Baznīcas torņu telpā atrodas Šveices pulksteņa mehānisms, ko 1895. gadā dāvāja Jozefs Jaksis, tolaik slavens tirgotājs, kurš pretī Rātslaukumam atklāja lielveikalu, kur arī pārdeva un remontēja pulksteņus.

“Pulkstenis zvana katru dienu, katru nakti. Apkārtēji sākumā protestēja, bet ātri pierada. Uz 165. baznīcas jubileju atjaunojām,” stāsta Ozoliņš.

Iepazīstinot ar baznīcu, draudzes vecākais vērš uzmanību uz neglītiem sietiem, ar ko ir aizklāti daži dievnama logi, bet, iespējams, šie sieti ir 1905. gada notikumu liecinieki.

“Metāla sieti ir no 1905. gada revolūcijas laikiem, kad proletariāts koncentrējās Pārdaugavā, notika lielas nekārtības. Notika ielaušanās baznīcās, tika zagts un laupīts, tika ņemtas ērģeļu stabules, trauki un svečturi,” vēsturē ielūkojas Ozoliņš.

“Pat dievkalpojuma laikā ielauzušies revolucionāri un nodzinuši mācītāju no kanceles un sludinājuši savas proletariāta idejas un musinājuši tautu pakļauties boļševiku idejām. To rāda mācītāju liecības no vecām baznīcas grāmatām.”

Telpās, kas kādreiz kalpoja kā līķkambari aizgājēju uzglabāšanai līdz izvadīšanas brīdim, tagad iekārtotas saimniecības telpas, bet priekštelpā atjaunots oriģinālais krāsojums, kas veidots pēc Rīgā dzimušā vācbaltiešu arhitekta Vilhelma Bokslafa metiem - balti griesti ar ķieģeļbrūniem iekrāsojumiem.

“Arī vitrāžas baznīcā veidotas pēc Bokslafa skicēm. Viņš arī šajā baznīcā aktīvi kalpoja un bija draudzes loceklis,” norāda Ozoliņš.

Pēc Bokslafa metiem veidotās vitrāžas ir redzamas baznīcas lūgšanu telpā, tās savulaik ir tapušas vietējā vitrāžu darbnīcā. Bet, runājot par cienīgajiem kroņlukturiem baznīcā, atkal ir jāmin 1905. gada nemiernieki.

“Kroņlukturi izteikti skaisti. Gadījums saistīts ar 1905. gadu, kad tika logi izsisti un kroņlukturi nozagti. (..) Vēlāk draudzei dāvāja jaunākus un skaistākus,” kā baznīca tika pie tagadējiem skaistajiem kroņlukturiem, stāsta Ozoliņš.

Cits stāsts ir par skanīgajiem baznīcas zvaniem, kādreiz bijis lielais un mazais zvans, kādu brīdi baznīca bijusi bez zvana, tagad ir tikai lielais zvans.

“Tornī bija lielais zvans. Baznīcai ir divi torņi, bet zvans bijis tikai vienā tornī. Otrā ir skatu laukums, kur paveras skats uz Āgenskalnu,” skaidro Ozoliņš. “Pirmā pasaules kara sākumā visi zvani tika konfiscēti un aizvesti uz Petrogradu, lai pārkausētu lielgabalos. Krietnu laiku draudze bija bez zvana. Pie pirmās izdevības, kad 1924. gadā no Krievijas konsistorijai tika ievesti zvani, draudze ziedoja līdzekļus, lai iegādātos zvanu.

Pirmais bija no bronzas, tagad ir čuguna zvans - ap 700 kg smags, ļoti skanīgs un skaists.”

Mārtiņa baznīcas mācītāja māja celta 19. gadsimta 50. gados, un te dzīvojis gan pats draudzes gans, gan arī te bija draudzes skola nabadzīgajiem bērniem. Un grāmatā „Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rīgā” teikts, ka tā varētu būt viena no retajām oriģinālajām Rīgas mācītājmuižām, kas vēl saglabājusies.

“Šeit bijusi mācītāja dzīves vieta, ēkas kreisajā spārnā, labajā spārnā skola. Padomju varas gados te bija milicija, vēlāk bērnudārzs, māja tika kardināli pārveidota, visas lielās telpas bija sadalītas mazās telpās. Tad te bija Zemessardze,” ar mācītāja māju iepazīstina Ozoliņš.

Tagad mācītāja mājas otrajā stāvā notiek svētdienas skolas mācības, un skolas audzēkņi uz nodarbībām dodas pa koka kāpnēm, kas būvētas 1851. gadā. Bet savulaik te bija baznīcas kalpotāju dzīvokļi. Te dzīvojis zvaniķis, kamēr nebija precējies, bet, kad apņēmis sievu, viņam ar ģimeni bija jāpārceļas uz Zaļo jeb ķestera māju, kur, kā jau liecina nosaukums, dzīvojis ķesteris, arī skolotājs un ērģelnieks, kā arī plēšu mijējs, kas savulaik bijis ļoti godājams amats.

Ķestera māja ir būvēta 1876. gadā.

Ozoliņš stāsta, ka šo māju, kas Otrā pasaules kara laikā degusi un vēlāk remontēta, paredzēts restaurēt, un tad tā kļūs par mācītāja māju.

Vēl interesanti, ka pirmsākumos abām koka ēkām bijuši melni glazētu dakstiņu jumti, taču ar laiku ēkas ieguvušas skārda jumtu. Zaļās mājas jumtam izmantots skārds, kas 20. gadsimta 20. gados remonta laikā noņemts no Mārtiņa baznīcas jumta. Baznīcai tas kalpoja kopš pārbūves 19. gadsimta 70. gados.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti