Pirmās rakstiskās liecības par Kalnuķivuļu mājām atrodamas jau 1655.gada hronikās, un šeit dzīvojuši gan dzejnieces senči, gan arī tagadējie radi.
Dzejniece Kalnuķivuļu mājās pavadījusi 37 savas dzīves vasaras. ”Šie koki nav parasti koki, tie ir īpaši tādā ziņā, ka 1941.gada 14.jūlijā mājas saimniekus paņēma ciet, kā jau daudzus, un aizsūtīja uz Sibīriju. Manas mammas klases audzinātāja atnāca uz šejieni ar saviem bērniem, klasesbiedriem, un šos kokus iestādīja par piemiņu un par godu. Un tā, nu lūk, tie koki ir izauguši līdz šai dienai."
Dzejnieces mājās aug vecātēva Hugo Jūlija Kalnuķivuļa ozols, mammas liepa, vecāsmātes Valijas Kalnuķivules trīsžuburu liepa un ozols, par kura saimnieku Zālīte nav pārliecināta. Iespējams, tas bijis vecātēva tēva koks, kuram bija jau 68 gadi, kad viņu izsūtīja uz Sibīriju.
Par koku nozīmi Māra Zālīte uzzinājusi jau agrā bērnībā, apmēram piecu gadu vecumā, kad ar vecākiem atgriezusies no Sibīrijas:
"1956. vai 1957.gadā es nežēlīgi norāvu tādu lielu ziedošu zaru, un tad mana vecvecmamma mani paņēma pie rokas un teica: "Bērniņ, tie nav parasti koki, un tos nedrīkst lauzt. Nedz to liepu, nedz arī šos ozolus. Un tad viņa man izstāstīja, kas tie ir par kokiem.”"
Un tad mazās Māras iztēlē veidojusies fantāzija par tikšanos ar savu izsūtīto ģimeni.
„Es iedomājos tādu ainu - te vidū ir uzklāts balts galds. Tā kā no kokiem ir iznākuši vecaistēvs, viņš bija ļoti smuks vīrietis, 37 gadu vecumā viņš aizgāja bojā tur [Sibīrijā], un vecāmāte, vecātēva tēvs, mazais Jurītis. Es iedomājos tad, kad man bija 5-6 gadi, - viņam ar pieci gadi, mēs varētu paspēlēties. Un cik jauki tad tas būtu, un cik jautri te tagad ietu un cik daudz mūsu būtu.”
Koku pētnieks Gunti Eniņš, nomērīdams koku apkārtmērus, atzīst, ka vecmāmiņas liepa ieskaitāma dižkoku grupā, jo tās apkārtmērs ir 3,75 metri.
Aplūkojot vienu no ozoliem, koku pētnieks secina, ka tajā reiz iespēris zibens.
"Te dendrologiem ir ko skatīties un mācīties. Redziet, kā izaug vienā dienā, gandrīz vienā stundā iestādīti koki. Liepas ātraudzība mani pārsteidz.”
Guntis Eniņš norāda, ka, stādot tādas liepas un ozolus, ir jāatceras, ka tie izaugs lieli un tiem būs nepieciešama vieta.
No četriem iestādītajiem piemiņas kokiem viens jau ir izaudzis par dižkoku; dzejnieces dzimta turpina kuplot, un paredzams, ka ar laiku šeit būs vēl vairāk dižkoku.
