Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Izmetot savu svētdienas pēcpusdienas loku, uz tiltiņa pāri Jēkaba kanālam satiku savu paziņu Cīglera kungu. Apsveicinājies, ieraudzīju pār Cīglera kunga plecu pārmestu medību bisi. Manu pētošo skatienu uztvēra Cīglera kungs: ‘’Balašova kungs, es esmu zemessargs. Un es domāju arī Jums būtu jāpiesakās Landesvērā!’’
Pēc tik negaidīti tiešas atbildes, mēs ieslīgām dziļākā sarunā. Cīglera kungs pirms divām dienām bija pierakstījies Landesvērā un jau kopš vakardienas kopā ar vēl pāris aktīvākajiem zemessargiem bija uzņēmies patrulēt pa Mītavas ielām. Par savu pienākumu viņš uzskata uzmanīt iespējamus zagļus un boļševiku aģitatorus.
‘’Balašova kungs kā Jūs nesaprotat! Karavīru padomes – tās ir boļševisma priekšvēstneši. Pie pirmās izdevības atkāpsies vai pat pāries boļševiku pusē. Vai Jūs maz zināt ko boļševiki solās darīt ar visiem, kas ārpus strādnieku šķiras? It īpaši vāciešiem? Jūsu sieva tak arī ir vāciete. Pat tie latvieši, kam ir prāts, stājas Landesvērā. Vien tādi vīri kā mēs, Balašova kungs, var stāties pretī anarhijai’’.
Jā, biju dzirdējis par negantajām lapelēm, kuras izplata boļševiki. Tajās rakstītais ir naida pilns, it īpaši nežēlīgu atriebību solot ikvienam Baltijas vāciešiem. Pēdējās dienas biju pacilāts par kara beigām, bet tagad saruna ar Cīglera kungu atgrieza manī nepatīkamu, tumšu noskaņu.
Pārnācis mājās, izstāstīju par sarunu Emīlijai. Noslēgumā ierosināju – varbūt arī man ir jāstājas Landesvērā. Ierasti Emīlija ir pacifiste, un arī šoreiz pieņēmu sagaidīt pretestību. Tāpēc biju pārsteigts dzirdot: ‘’Jā, Nikolaj, Tev ir jābūt Landesvērā’’.
*1918. gada 17. novembra ieraksts dienasgrāmatā.
