Sadaļas Sadaļas

#LV99plus: Vidzemē ubago Rīgas strādnieki

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Andrejs Kalniņš

Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Andrejam ir arī savs "Facebook" profils un un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Pa Vidzemi klīst noplukuši, pelēcīgi stāvi, apvienojušies nelielās grupiņās. Varētu šķist, ka tie ir veļi, kas atgriezušies šaisaule, lai vēl kaut reizi paskatītos uz dzīvajiem.

Tomēr paskatoties tuvāk, romantiskā un mistiskā noskaņa pagaist. Patiesība ir daudz skumjāka. Klejojošie rēgi ir trūcīgie rīdzinieki, kuri ir pametuši pilsētu izmisuma dzīti.

Pārsvarā tās ir sievietes. Strādnieces, kurām Rīgā jau sen vairs nav cerību atrast darbu. Skopais un strikti normētais trūcīgo pārtikas pabalsts viņas turēja viena soļa attālumā no drošas bada nāves.

Izmisušās sievietes lūdz vidzemniekiem palīdzību. Vai tas būtu darbs vai sauja putraimu. Jebkas viņām šķiet labāks par nomācošo eksistenci Rīgā. Bet Vidzemes saimniekiem grūtdienēm palīdzēt nenākas viegli. Darba roku pietiek atliku likām. Bet dot ēdienu jau piektajai vai sestajai lūdzēju grupai jau ir par daudz. Pašiem jāpabaro savas saimes ļaudis.

*1918. gada 18. maija ieraksts dienasgrāmatā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt