Sāra Minca
Sāra Minca, 33 gadi (dzimusi 1884. gada 18. novembrī) – Sāra ir Rēzeknes veikala īpašnieka atraitne. Vīrs nomira 1917. gadā. Sārai ir trīs bērni. Bērnu apgāde ir viņas raižu centrā, tomēr viņa uztraucas arī par saviem diviem jaunākajiem brāļiem, kuri karo cara armijā. Sāras māsa dzīvo Daugavpilī. Sāra pamatā uzturas Rēzeknē.
Saziņas medijs lsm.lv vēstures seriālā #LV99plus: vēstules, ieraksti dienasgrāmatā.
Sārai ir arī savs "Facebook" profils, un viņa ar domubiedriem sazinās "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Ak, Firiņa, vakar* viņējo Ziemassvētku vakarā atbrauca… Nu, gan jau viņu esat redzējuse, viņš man jau ilgi buļbas un citus dārzeņus vadā, marinētus ābolus manam nelaiķa Haimam vadāja… Neesat? Nu, vecticībnieks gados. Vienmēr daudz prasa – un kaulējas, it kā no Viļņas nācis. Tiesa, nekad nekliedz, bet vienmēr cieņpilni, solīdi. Bet tik daudz prasa, kaut kapeiku būt’ atlaidis… Tiesa, ne reizi ne par kapeiku nav apkrāpis. Un ābolīši viņiem, vecticībniekiem, vienmēr augstākās raudzes, bet viņam, es jums pačukstēšu, ekstra-šmekstra… Tauta vienmēr pirka uzkodām.
Bet ne par āboliem man ar jums runa! Šos ābolus viņš kādreiz daudz veda, liela, bagāta saimniecība viņam bija. Tik dēlus karā iesauca, nebija, kas strādā. Lūk, bet ābolus viņš…
Ak, muļķe es tāda, atkal par tiem āboliem!
Vakar vakarā man klauvē pie durvīm, es jau bērnus gulēt nolikuse, pati arī sataisījusēs. Nu, ņemu kruķi, ja nu ar uguni darīšana, apģērbjos, aizdedzu sveci, eju uz durvīm. Kas tur, jautāju, bet tur tikai putenis svilpo un it kā kaut kas runā, tikai nevaru saprast. Atveru, bet tur viņš stāv, viss apsnidzis, bārda apsnigusi, apģērbs…
Sveiki, saka, Sāra Josifovna. Jā, viņš vienmēr tik cieņpilni, pa savai krievu modei, bet ko jūs domājat, nav nekāds izsitējs, tak pieklājīgs cilvēks. Tā kā es jums arī taisni saku, vecticībnieks. Nu un, ka kristīts?! Kas tad ir, ja cilvēks nav piedzimstot bijis ebrejs, viņš tāpēc ne reizi nevar tapt nokristīts?
Tad stāv viņš viss apsnidzis, lūk, un saka: “Sveiki, Sāra Josifovna, es zinu, ka cūkgaļu jūs neēdat.” Nu, domāju, viņš slims galvā palicis, uz Rēzekni 20 verstis braukt pa nakti, lai ebrejietei paziņotu, ka viņa neēd cūkgaļu! Uzreiz palika savādi. Bet viņš turpina, vēl uz “tu” pārgāja. Es, viņš saka, Sāra, vistu nokāvu. Pēdējo. Tev atvedu, saka. Palutini, viņš saka, bērnus. Es taču, viņš saka, redzu, kā jūs dzīvojat.
Nu ja! Kurš nu būtu redzējis, kā dzīvojam. Es taču redzu, kā mēs dzīvojam, tak labāk i neredzētu nemaz. Tik labi dzīvojam, ka kaut bodīti aizslēdz un uz sanatoriju brauc, uz to, kāviņtur… Ogri dzert ārstniecības ūdeni pie vācietēm-šmācietēm. Haims mans nomiris, karš, šitās revolūcijas… Neprotu es tirgoties, Firiņa, pavisam neprotu… Bet bērni gaļu pat uz Hanuku neredzēja… Iedevu viņiem pa cukura graudam. Svecītes ar’ bija…
Vecticībnieks? Bet…
Iešķiebj man kaut kādu maisu. Vistas kājas karājas ārā…
Es stāvu un nesaprotu, ko man darīt. Lūk, jūs manā vietā zinātu, ko darīt? Kad jums treifu vistu, nelabi kautu dzīvnieku iešķiebj? Paņēmu, protams, jā. Turu rokās, saku “paldies”. Bet viņš uzreiz atvadās un atkal uz “jūs”. Esiet, viņš saka, veseli, jūs un jūsu bērni, Sāra Josifovna. Es viņam atkal “paldies”, bet viņš pēkšņi: “Man dēlu karā nogalināja, Prokopiju, pašu jaunāko. Novembrī nogalināja, bet vēstule ar štampu tik šodien no rīta atnāca.” Un es redzu, viņam acīs asaras un tek taisni bārdā, ko jūs domājat, kur vēl viņām tecēt. Un es tāpat iestenējos, vienā rokā pasmaga vista, otrā kruķis… Kamēr es raudāju, viņš aizgāja…
To vistu paglabāju malkas sķūnī, padomāju, kas tai kaitēs tādā aukstumā, bet rītā rabīnam uzjautāšu, ko darīt. Bet no rīta atnāku, vienas spalvas palikušas. Lapsa ielīduse, varbūt kaķis…
Ko? Kā sauc? Firiņa, jūs taču, lūk, šeit pat man tikko teicāt, ka viņu pazīstat. Kā, nepazīstat? Ābramijs viņš ir, Ābramijs…
*1918.gada 7.janvāris. Sāras stāstījuma pavecajai kaimiņienei Firai tiešs noraksts.
