Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Bads rada ačgārnu dzīves kārtību. Nesen dzirdēju par kādu zagļu meiteni Āgenskalnā. Viņa regulāri apzogot tirgus apmeklētājus. Ik pa laikam viņu noķerot policija, bet tā neko viņai kā nepilngadīgajai nevar padarīt. Vien izsauc vecākus un nostrostē par audzināšanu.
Bet policistiem grūti saprast, ka meiteni uz zādzībām pavedina nevis audzināšanas trūkums, bet gan tieši pati audzināšana. Ir trūcīgas ģimenes, kuras spiež savus bērnus iet zagt. Ja bērns neatnāk mājās ar sazagtām veltēm, seko kāviens un citi soda veidi.
Tieši to pašu atbildējusi arī Āgenskalna meitene kādam manam paziņam – visīstākajam mietpilsonim. Mans paziņa mēģināja meiteni pāraudzināt, tostarp piesaucot vecāku sāpošās sirdis. Uz šādu naivumu meitene reaģējusi ar skaļiem smiekliem. Mātes sirds sāpēšot vien tad, ja tirgus apmeklētāju kabatas paliks neiztukšotas.
Paziņa apmulsa un tagad visiem svētā sašutumā stāsta par dzirdēto. Grūti viņam saprast nabago izmisumu. Protams, žēl, ka bērniem jāzog, bet ko darīt, ja savādāk nevar?
*1918. gada 9. septembra ieraksts dienasgrāmatā.
