Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Pirms kara lielākā cilvēku aizraušanās bija kinemotogrāfs. Lai ko arī rādītu kustīgās bildes uz ekrāniem, cilvēku interese bija tik liela, ka gandrīz pilnīgi visi seansi kinoteātros bija pārpildīti. Un nebija tā, ka Rīgā trūktu kinoteātru. Gandrīz uz katra stūra bija pa kādai skatītavai.
Kara laikos, kad ar naudu un iztiku grūti, tik vieglprātīgām nodarbēm līdzekļus vairs tērēt neviens nevēlas. Tas viss par spīti kinoteātru īpašnieku centieniem izdomāt jaunus paņēmienus apmeklētāju piesaistei. Pēdējā laikā populāri ir kinovarietē, kur kustīgo bilžu seansus papildina koncerti vai cita veida izklaidējoši priekšnesumi.
Tomēr pat ar šādām izklaidēm, skatītājus piesaistīt ir grūti un kinoteātrī bankrotē viens pēc otra. Tikmēr vecais teātris turpina uzturēt cilvēku interesi, bieži ar augstvērtīgiem iestudējumiem. Varbūt karš būs paātrinājis kinemotogrāfa norietu un nākotne tomēr pieder nopietnai mākslai teātrī?
*1918. gada 1. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.
