Jekaterina Pavlova
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Jekaterina Pavlova ir Dvinskas cietokšņa kara hospitāļa žēlsirdīgā māsa. Dzimusi Daugavpilī 1892. gada 3. martā. Sākoties karam pieteicās kļūt par žēlsirdīgo māsu un pēdējo pusotru gadu strādā Dvinskas cietokšņa kara hospitālī. Jekaterina sarakstās ar savu māsu Antoņinu (29 gadi), kura kopā ar vīru inženierī Sergeju (33 gadi) evakuācijas līdz ar industrijas iekārtu izvešanu. Māsa ar vīru Sergeju kara laikā dzīvo Kazaņā.
Jekaterinai ir arī savs "Facebook" profils un viņa ar domubiedriem diskutē vēstures telpā "Dzīvā vēsture".
Jau kādu laiku ir baumots par vācu uzbrukumu. Tāpēc, kad no rīta atkal izplatījās baumas, ka vācieši sākuši virzību uz Dvinsku, īpaši tam uzmanību nepievērsu. Ap pusdienas laiku gan mana interese pastiprinājās. Pār Dvinas tiltu sāka pāriet nelielas karavīru grupiņas.
Mēģināju uzzināt, kas tad īsti notiek, un izjautāju pāris karavīru. Viņi teica, ka
vācieši ātrā triecienā ieņēmuši visas frontes pozīcijas, kas līdz šim aizsargāja Dvinsku.
Neesot gan arī bijis īpaši daudz pozīciju aizstāvju, kurus pārspēt. Lielākā daļa uzreiz padevusies, bet tie, kas bijuši aizmugures pozīcijās, raitā solī steigušies atpakaļ uz pilsētu.
Visi jau sākām gatavoties tam, ka gaidāmas sīvas kaujas par pilsētu un boļševiki tiltu pār Dvinu spridzināšot. Tomēr nekas tāds nenotika. Drīz vien vācieši ieņēma pozīcijas otrpus upei. No mūsu puses bija arī pāris pretšāvieni, uz kuriem atbildēja vāciešu ložmetēju uguns. Izlēmu, ka man labāk būs pamest cietoksni, ja nu tomēr sākas niknas cīņas.
Bet sīvas kaujas tā arī izpalika. Jau vēlā pēcpusdienā sākās pati Dvinskas ieņemšana, kas šķita notiekam pēc tam, kad boļševiki ar vāciešiem bija noslēguši kādu vienošanos. Vācu karavīri operatīvi forsēja tiltu un izvietoja pozīcijas pašā Dvinskā. Tālāk tika pakāpeniski ieņemti visi pilsētas rajoni, šur tur vien atskanot pa retam šāvienam. Tagad ap pulkstens astoņiem vakarā jau visa pilsēta ir drošā vācu kontrolē. Un vācieši jau gatavojas doties tālāk. Pat nezinu, ko domāt. Boļševiku vara pagaisa vienā acumirklī, bet, ko no vāciešiem sagaidīt, vispār nav zināms.
1918. gada 18. februāra ieraksts dienasgrāmatā.
