Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Vācijas kanclers oficiāli ir atzinis Lietuvas valsts neatkarību. Tā ziņo visas svarīgākās avīzes. 23. martā Lietuvas Zemes padomes delegācija esot devusies pie Vācijas kanclera, lai lūgtu oficiālu valsts atzīšanu. Un kanclers to arī piešķīris, vien iekļaujot vairākas atrunas, piemēram, Lietuvai ir jābūt uz mūžīgiem laikiem saistītai ar Vāciju.
Kā raksta prese, tad tagad Lietuvai jauns uzdevums – karaļa izvēle. Ja par Baltijas valsts iespējamo valdnieku viss skaidrs – vai nu ķeizars vai viņa tuvs radinieks -, tad ar lietuviešiem sarežģītāk. Viņi ir katoļi un tāpēc ķeizara ģimenē, kur visi ir luterāņi, neviena piemērota kandidāta nav. Lietuviešiem būs jāizvēlas kāds no vācu katoļu prinčiem, kuri pēc Vācijas apvienošanas palika bez savām valstīm.
Pats agrāk strādājot Mītavā, esmu daudz izglītotus lietuviešus saticis, un visi kā viens klusībā cerēja atjaunot Lietuvas neatkarību. Tagad šāda iespēja beidzot ir iegūta. Vienīgi ļoti daudzos jautājumos ir jāapsola vāciešiem darīt pēc viņu prāta. Vai tā ir īsta neatkarība?
Rīgas latviešu inteliģence Lietuvas neatkarības atzīšanu uzņem ar dalītām jūtām. No vienas puses, prieks par brāļu tautas veiksmi. Bet no otras, bažas – daļa izglītoto latviešu cerēja izveidot lielu Baltijas valsti, kas ietvertu Latviju, Igauniju un Lietuvu. Lietuvas uzdevums būtu šādā valstī mazināt vāciešu ietekmi. Tagad šie plāni kļūst nerealizējami. Latviešiem jāmeklē citi ceļi, kā iegūt patstāvību un netikt nomāktiem zem vācu varas.
*1918. gada 26. marta ieraksts dienasgrāmatā.
