Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils un un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Jau drīz pēc tēva aizvešanas kļuva skaidrs, ka arests ir saistīts ar vācu uzbrukumu. Gaidījām ar bažām, kas notiks tālāk. Par karu bija dzirdēts ļoti daudz, bet nedz es, nedz māte nebijām pieredzējuši reālu kara darbību.
Māte man stingri aizliedza pamest māju. Teica, ka, visticamāk, sāksies lielas apšaudes, un tas, ka es trāpītos kādas lodes ceļā, būtu pēdējā nagla viņas zārkā. Tā arī visu vakardienu nosēdējām mājās. Abi, vislielākā satraukuma pārņemti.
Šis rīts iesākās ar dobju skaņu. Pabāzu galvu ārā pa logu un ieraudzīju vācu aeroplānus, kas virs Cēsīm bārstīja skrejlapas. Viena šāda skrejlapa bija nokritusi pie mūsu namdurvīm un ātri izskrēju to savākt:
‘’Krievu kara spēku piederīgiem!
Vācu kara spēks dodas uz priekšu. Es uzaicinu visus krievu zaldātus pēc iespējamības ātri, mierīgi un visīsākā ceļā atstāt Vidzemi un Igauniju. Ikkatra pretošanās ir velta.
Es piekodināju visus, priekš zemes atstāšanas neizdarīt varmācības, laupīšanas, slepkavības un postīšanas jeb kaut kādus spaidus pret iedzīvotājiem. Tamlīdzīgi noziegumi tiks stingri sodīti. Katrs, kas vācu kara spēku aizmugurē vēl tiks sastapts ar ieročiem, tiks ar nāvi sodīts.
Armijas galvenā nometne, 18. Februārī 1918. G.
Virspavēlnieks
Grāfs Kirchbach
Generaloberst’’
Parādīju mātei, un abi kopā izlasījām. Māte teica, ka atliek vien gaidīt. Varēja arī tālumā dzirdēt pāris šāvienus, tas nozīmēja to, ka drīz sāksies nopietnas cīņas. Šie šāvieni izbiedēja Bites brālēnu Jāni, un man bija jāiet viņš nomierināt.
Vēl īsi pirms krēslas sākuma pie durvīm kāds sāka klauvēt. Abi ar māti pamatīgi iztrūkāmies. Vai tik atkal nebūs kādas problēmas. Izlēmu uzņemties vienīgā ģimenes pilnvērtīgā vīrieša lomu un gāju atvērt, lai gan rokas viegli drebēja.
Vēru durvis lēni vaļā. Baidījos ieraudzīt lielinieku gvardus, kas atnākuši arī mūs aizvest. Bet nē, tur stāvēja Bite, Skals un Freimanis. Viņi šķita ļoti uzbudināti un teica, ka esot ātri jātaisās un jānāk viņiem līdzi.
Es neizpratnē jautāju: ‘’Kāpēc?’’ ‘’Kā kāpēc’’, nesaprata Skals, ‘’Jāiet tak skatīties kā vācieši izskatās. Kas tu visu dienu gulējis esi? Pilsēta tagad vācu rokās, un varbūt viņi pat nelielu parādi uztaisīs. Nedrīkst ne mirkli kavēties, mums jāskrien! Pie pils noteikti kaut kas notiks’’. Atcirtu, ka man tādām muļķībām nav laika un lai ātri lasās prom. Mani biedri šķita neizpratnes pilni, bet tad Bite teica, ka ‘’ja jefiņš vēlas palikt mājās un turpināt gulēt, tad lai paliek ar’’. Un prom viņi bija.
Izstāstīju mammai, ko mani biedri stāstījuši, un abi kopā vēl ilgi spriedām par tālākajām norisēm. Kas tad tagad būs, varbūt tēvu tūlīt no cietuma atlaidīs. Bet tad mātei ienāca prātā pati ļaunākā doma, ja nu lielinieki visus cietumniekus nošāvuši. Pēc šīs atskārsmes viņa sāka gauži raudāt, es gan centos māti mierināt, ka tēvs drīz gan jau atnāks. Bet viņš tā arī vēl nav parādījies, un māte grimst vēl dziļākā izmisumā. Ja man nebūtu jābūt šim stingrajam balstam, arī pats izplūstu žēlabās. Bet mātes dēļ ir jāturas.
*1918. gada 20. februāra ieraksts dienasgrāmatā.
