Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Kara laiks rada jaunas, neparastas rūpalas. Pēdējā laikā, piemēram, ir uzradušies vairāki nolietotu apģērbu uzpircēji. Viņi par kapeikām piedāvā atpirkt gandrīz jebkuru lupatu un to meklējumos apstaigā gandrīz visus Rīgas dzīvokļus. Uzpirktās lupatas pēc tam pārtop apavos, plašķos un segās.
Lupatu vācēju taupību apbrīno tēva draugs Plūmes kungs no latviešu biedrības nama. Viņš rūpīgi lasa par taupības pasākumiem Vācijā un uzskata, ka mums Rīgā vēl ir daudz kur augt. Kā piemēru rīdzinieku neizdarībai viņš min atkritumu kalnus Skanstē blakus Gēgingera saldumu fabrikai. Tur pilsēta šogad iedalīja vairākus mazdārziņus, un to apkopšanas laikā no zemes ir izrakts lērums atkritumu - stikli, čuguna gabali, skārds, drāts un citas nederīgas lietas. Tagad tie stāv nevienam nevajadzīgi samesti lielās kaudzēs.
Plūmes kungs ir pārliecināts, ka Vācijā šāda izšķērdība nebūtu pieļauta. Atkritumi jau sen būtu sašķiroti un aizvesti uz fabrikām kā izejmateriāls. Kamēr mēs nesāksim dzīvot tikpat taupīgi kā Vācijā, mums neesot tiesības sūdzēties par kara laika trūkumu.
*1918. gada 30. maija ieraksts dienasgrāmatā.
