#LV99plus: Turpmāk maksimālo iespējamo mēbeļu skaitu rīdzinieku dzīvokļos noteiks valsts

Publikācija veidota LSM.lv seriāla #LV99plus ietvaros, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas no 1917. līdz 1919. gadam, kas ļāva dibināt un izcīnīt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Fakts aiz stāsta: Padomju Latvijas valdība 1919. gadā gribēja pārvaldītajās teritorijās iedzīvināt radikālu komunisma formu, tostarp pilnībā atceļot privātīpašumu. Padomju Latvijas iedzīvotājiem 1919. gadā pat nedrīkstēja piederēt tādi pašsaprotami sadzīves priekšmeti kā mēbeles un apģērbs. Visam bija jābūt valsts īpašumam, kuru lietošanā uz noteiktu laiku saņem padomju pilsoņi. 1919. gada aprīļa beigās padomju vara uzsāka rīdzinieku mēbeļu nacionalizāciju un pārdalīšanu.

Mana māja, mana pils – tāds bija pārtikušo rīdzinieku lepnais moto pirms kara. Kā jau pilīs - interjeram jābūt karaliskam. Ozolkoka galdi, ērti dīvāni, ar vijīgiem ornamentiem izgreznoti krēsli - mēbelēm jāparāda sava īpašnieka dzīvē sasniegtais. Nedod Dievs krist kaunā bezgaumīgi vai nabadzīgi iekārota dzīvokļa dēļ.

Lielinieki ir pieņēmuši apcirst šo buržuju sabiedriskā statusa simbolu. Visā Rīgā ir uzsākta mēbeļu reģistrācija. Ik vienam pilsētas iedzīvotājam ir jāiesniedz pārskats par savā mājoklī esošajām mēbelēm. Pēc saraksta iesniegšanas visas mēbeles kļūs par valsts īpašumu. Un valsts īpašums katram jālieto atbilstoši stingrām normām.

Maksimālais pieļaujamais mēbeļu skaits uz vienu cilvēku ir: 1 ēdamgalds, 1 gulta ar matraci, 1 drēbju skapis, 1 kumode, 1 spogulis, 3 krēsli, 1 dīvāns, 1 vienkāršs drēbju pakaramais, 1 trauku skapis, un, ja nepieciešams, 1 rakstāmgalds vai pielīdzināma mēbele. Ja dzīvoklī dzīvo 2 cilvēki, tad attiecīgi vēl viena gulta, 3 krēsli un viens papildu galds. Un tā, pavairojot gultu, krēslu un galdu skaitu uz katru papildus mājokļa iemītnieku.

Bet minētās normas izpilde nav obligāta – t.i. norādītais skaits ir pats maksimums. Ja nav pieejamas mēbeles vai atbildīgie ierēdņi, veicot dzīvokļa mēbeļu pārskata izvērtēšanu, redz, ka attiecīgā persona nav pelnījusi tik daudz mēbeļu, norma var tikt samazināta. Visas mēbeles, kas ir pāri noteiktajai normai, konfiscēs valsts un pārdalīs trūkuma cietējiem.

Tā nu arī manu vecāku dzīvoklī būs liela revīzija. Abi ļoti noraizējušies un baidās zaudēt savas iemīļotās mantas. Man gan prieks - kāds godīgs strādnieks tiks pie labākas dzīvokļa iekārtas.

*1919. gada 26. aprīļa ieraksts dienasgrāmatā.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti